I. Reščenko “Sliktāk vai labāk, bet dzīvojam kopā!”

— Nav būtisks nosaukums, bet viennozīmīgi, ka tādai organizācijai, kā LPS, ir jābūt, jo katra pašvaldība atsevišķi aizstāvēt savas intereses augstākā līmenī nav spējīga. Jā, LPS darbībā varbūt varētu kaut ko uzlabot, taču es labi saprotu viņus, jo pašvaldības ir tik krasi atšķirīgas, bet šī biedrība pārstāv visas pašvaldības un gribot negribot vienreiz LPS varbūt vairāk aizstāvēs lielās pilsētas, citreiz — mazos novadus. No tā nevar izbēgt. Mūsu dalības maksa nav liela (atkarīga no iedzīvotāju skaita), aptuveni tūkstoš latu.

— Bet kāds ir jūsu novada ieguvums no dalības LPS?

— Šī biedrība nekad neatsaka konsultācijas. Jebkuru jautājumu, kuru mēs uzdodam, cenšas atrisināt, atrast galus, ja nezina paši, atrod, kur var vērsties pēc palīdzības. Viņu speciālisti ir pretimnākoši un zinoši. Pašvaldību savienība nepalīdz bīdīt projektus, bet viņu konsultācijas ir ļoti būtiskas kaut vai tāpēc, ka maza pašvaldība nevar atļauties apmaksāt dārgus juristus un citus dažādu jomu speciālistus. LPS palīdz nodibināt kontaktus, jo iespējas viņiem daudz plašākas par tām, ko pašvaldība var izdarīt ar saviem resursiem. Nesen LPS atrada mums sadarbības partnerus Rumānijā un Itālijā. Te nav runa par tiešām investīcijām, tā būs sadarbība kultūras un izglītības jomā. Notiks pieredzes apmaiņas braucieni — mūsu kolektīvi brauks parādīt sevi, viņi brauks pie mums. Jau bija pirmā tikšanās, ir parakstīta vienošanās, turpināsim strādāt.

— Pēdējā laikā dzirdēti izteikumi, ka pašvaldības ir pārāk mazas, ka vajadzētu lielākas. Kāds jūsu redzējums?

— Ja jau savulaik valstij bija plāns veidot novadus, praktiski jau tajā laikā bija loģiskāk tos veidot rajonu robežās, būtu mazāk problēmu. Tagad to labot ir smagi. Ja speram soli atpakaļ un taisām novadu rajona robežās, tad Dagdas un Krāslavas novads tajā ienāktu ar savām teritorijām, bet mūsu novadu saplosītu. Tajā pašā laikā Aglonas novadam jau ir daudzas kopīgas iestrādes, kas aptver visu teritoriju. Neteiksim, ka jaunas pārmaiņas būtu nāvīgas, bet sāpīgas gan. Attīstīties tādā veidā, kādi esam — iespējas ir, bet tām pretī stājas valsts politika, kas nosaka tos pašus attīstības centrus, un pat Dagdas, kas nav mazs novads, ir pilnīgi nobīdīts malā. Pēc visiem politiskiem dokumentiem attīstība šeit nav paredzēta praktiski nekāda. Kā darbaspēka piegādātājs — vienīgi tas mums paliek šajos dokumentos. Būsim piedēklis, no kurienes cilvēki brauks strādāt uz attīstības centriem. No lielās ekonomikas pozīcijām skatoties, tas ir pareizi. Visdrīzāk tā arī būs — attīstīsies lielas pilsētas.

— Ko darīsiet jūs?

— Mēs cīnīsimies paši par sevi. Labākajā gadījumā varēsim no valsts dabūt naudu ceļiem ar domu, lai mūsu iedzīvotājiem vieglāk aizbraukt uz darba vietu attīstības centros.

— Redzot šo visu, domei nav plāna, ka vajadzētu tomēr iet atpakaļ pie Krāslavas, Dagdas vai vēl pie kaut kā?

— Pagaidām nav. Ko mēs iegūsim? Uz reformām varam skatīties tikai no šī punkta, nevis — ko iegūs Krāslava vai Dagda? Šodien no tā es neredzu reālus ieguvumus mūsu novadam.

— Kāds varbūt nospriedīs, ka gribat saglabāt amatu, tikai tālab neredzat ieguvumus...

— Es pie šī amata par varītēm neturos, te ir cita problēma. Fantazējam, ka pievienosimies pie Krāslavas. Vai tālab šeit kaut ko vairāk darīs, uzbūvēs rūpnīcu? Nē, izdarīs to pašu, ko valsts — attīstīs centru un nosūks no mums darbaspēku. Bet ar ko atšķiras esošā situācija? Arī šodien, kad esam atsevišķs novads, cilvēks var braukt strādāt uz Krāslavu.

— Taču ir lietas, kuras, kopā dzīvojot, varētu vieglāk risināt, piemēram, jautājums par pašvaldības aģentūru “Krāslavas slimokase”. Izskatās, ka cilvēki, kuri dzīvo ārpus Krāslavas novada, būs zaudētāji...

— Diemžēl pašvaldības aģentūra “Krāslavas slimokase” neapkalpos Aglonu, bet tajā galvenais zemūdens akmens — aģentūrai piemīt apdrošināšanas pazīmes. Taču šajā jautājumā pavisam rokas neesam nolaiduši un turpinām meklēt risinājumus, lai mūsu rajona teritorijā esošie trīs novadi varētu veidot kopēju aģentūru un turpināt to pašu darbu. Tas svarīgi tālab, ka šī aģentūra ir labs risinājums tieši pensionāriem. Nabadzība šajā gadījumā varbūt pat nav galvenais, šodien ir firmas, kas par tiem pašiem 60 latiem gadā piedāvās kaut kādu polisīti. Galvenā atšķirība — “Krāslavas slimokase” savu pakalpojumu piedāvā ļoti atklāti un pensionāram viegli saprotamā veidā. Sirmgalvji ļoti konkrēti zina, ko par saviem 60 latiem saņems. Ar apdrošināšanas firmām ir jocīgi — lieliem burtiem uzrakstīti labumi, plus gara informācija sīkiem burtiem, ko neviena nelasa, bet būtu uzmanīgi jālasa. To labumu galarezultātā nemaz nav tik daudz. Katrā ziņā pašvaldībām ir tiesības veidot kopīgu aģentūru. No tāda viedokļa problēmu nav.

— Aglona kā novada centrs vienmēr būs labākā situācijā nekā klāt pienākušie trīs lauku pagastiņi. Daudz rakstīts par to, kas tajos jau ir izdarīts, bet ko vajag vēl, lai nepazeminātos cilvēku dzīves kvalitāte? Runāt par kaut kādu attīstību... Godīgi sakot, nezinu, vai var runāt par pagastu attīstību šīsdienas situācijā, kad jaunatne dodas projām, dzimstība — maza, mirstība — augsta, iedzīvotāju skaits tikai samazinās...

— Iedzīvotāju skaits samazinās visur, pat attīstības centros. No visiem novada pagastiem vislabākā situācijā ir Kastuļina, ja vērtējam pēc ražošanas. Tur attīstījušās lielas, stipras saimniecības, kuras tradicionāli veiksmīgi strādā un nodarbina cilvēkus. Ko vēl vajag? Atgriezīšos pie vecās patiesības — vajag ceļus visos mūsu pagastos. Bez tiem nekāda attīstība nav iespējama. Es domāju pagastu iekšējos ceļus, apkārtējie ir asfaltēti. Autobuss, kas savāc skolēnus, brauc pa ārkārtīgi sliktiem ceļiem. Kaut cik tos sakārtojam, izbraucami ir visi, bet ko nozīmē izbraucami? Pēc tam mēs tērējam lielus līdzekļus, lai savestu kārtībā autotransportu. Ceļi ir pirmais, ar ko jāsāk, kā to darīja vācieši, pēc kara atjaunojot savu valsti. Mūsdienās ir jaunas tehnoloģijas, paskatīsimies, kāds būs ceļš no Aglonas uz Višķiem. Tur nebūs asfalts, bet tas nebūs arī tradicionālais grants segums. Tagad ceļu nober ar granti, tad augšējo slāni samaisa ar kaut kādu sastāvu, nolīdzina, pēc izskata tas ir kā asfalta. Ja mums iepatiksies, tad mēģināsim caur projektiem šādi sakārtot pagastu iekšējos ceļus, jo tas reizes divas lētāk par asfaltu. Labi, vienu gadu būs klusums, vajadzēs pabeigt iesāktos projektus, bet sāksies jauns plānošanas periods, projekti būs, un varēs strādāt tālāk.

Vēl mūsu novadam būtiska ir ezeru apsaimniekošana, arī tas skar visus pagastus. Ezeru daudz, praktisku labumu tie tikpat kā neienes. Bet jau ir parādījusies interese, šogad pirmoreiz izpirka visas komerclicences. Cilvēki mēģināja lietu kustināt, bet izskatās, ka bez nopietnas likumdošanas sakārtošanas nekā nebūs. Problēma tajā, ka ir atļauta zveja ar tīkliem. Nav prāta darbs ieguldīt naudu ezera apsaimniekošanā un cerēt gūt labumu, kad atļauts izmantot tīklus, kas ir pasīvas zvejas rīks. Tas “izņem” labākās zivis, paliek sīkās un mazvērtīgās. Risinājums — komerczveja ar vadiem, kā tas bija agrāk, zvejas kooperatīvu laikā. Ar vadu iztīra ezeru, un pie labas kontroles vērtīgākās zivis tika laistas atpakaļ, bet no tīkla tās pat nav vērts atlaist. Vajag lai uzņēmējam ezers būtu nomā, šogad vien uztaisījām pieciem ezeriem šādus plānus. Interese ir, bet normāli attīstīt ezeru apsaimniekošanu nevar, jo likumdošana nepieļauj zveju ar vadiem, bet ar tīkliem diemžēl pieļauj.

Ja runājam par lauksaimniecību un lopkopību, tad pagastos cūkkopība attīstās labi, graudkopība arī. Ir Grāveros un Šķeltovā stipras zemnieku saimniecības, bet Kastuļinā tās izceļas ar lieliem ražošanas apjomiem. Kaut kādu citu — nelauksaimniecisku ražošanu — pagastos diez vai varēsim attīstīt, jo uz vietas nav cilvēku, kuri var strādāt specifiskā ražotnē.

Pirms desmit gadiem, kad vēl pat nebijām kopā vienā novadā, iesākām attīstīt tūrismu. Aglonā un Kastuļinā tūrisms attīstīts ļoti labā līmenī, neatpaliek arī Šķeltova un Grāveri. Ir iespējas tālākai izaugsmei. Tūrisms kā pamatdarbība varbūt ir vienam otram, bet tūrisms kā papildus ienākumu avots ir daudziem. Varbūt lielas peļņas nav, bet, ja iedzīvotājs pats gūst sev kādus ienākumus, nevis sēž un gaida pabalstus, tas jau ir labums pašvaldībai — nav jāmaksā pabalsti. Šodien pabalsti “noēd” tik daudz naudas, ka trūkst vārdu to aprakstīt. Pabalstu politika valstī sagrozīta līdz nelabumam, bet ne man to atrisināt.

— Kāda situācija pagastos komunālajā sektorā?

— Ūdenssaimniecība sakārtota visos centros, izņemot Grāverus. Dokumenti jau iesniegti, nākamgad visu uztaisīsim. Visos strādā feldšeru un vecmāšu punkti, visos ir tautas nami, visos pagaidām darbojas skolas. Grāveros situācija tāda, ka tautas namam nav savu telpu, tas funkcionē pielāgotās. Šoruden Grāveros uzbūvējām nelielu vasaras estrādi pēc pro-jekta. Vēl pagastos vajag vairāk darbavietu, jo cilvēkiem vajag darbu, lai dzīvotu un pelnītu. Ne visi spēj būt uzņēmēji. Ne visiem ir arī personīgais autotransports, tālab liela loma ir sabiedriskajam transportam, kas nodrošina nokļūšanu uz Daugavpili, Preiļiem, Krāslavu. Lai arī satiksme vairs nav tik bieža, kā agrāk, ir jāpaskatās saraksts, bet tikt uz tuvākajām pilsētām var. Ar pārsēšanos var aizbraukt no jebkura pagasta un atbraukt, bet vislabākā satiksme ir ar Daugavpili.

— Klāt ziema, kā iedzīvotāji risinājuši siltumapgādes jautājumu?

— Privātie cīnās, kā māk. Kad sabruka kolhozi un sovhozi, lielās katlu mājas tika likvidētas. Gudri darīja tie, kuri ierīkoja mazas katlu mājas pie daudzdzīvokļu namiem. Tādi piemēri atrodami tepat Aglonā. Kastuļinā ir viena daudzdzīvokļu māja, tur gāja citu ceļu — izsita caurumus visos galos un kurina ar krāsnīm. Arī Aglonā ir tādi risinājumi, bet tie nav labākie piemēri, jo rodas problēmas ar jumta segumu, aktuāls telpu piedūmošanas jautājums.

— Daudzdzīvokļu mājām kopīgi jumti, pagrabi, sienas. Ko dara lauku iedzīvotāji, kad mājai vajag remontu?

— Situācijas dažādas. Kastuļinā daudzdzīvokļu māja ir pašvaldības, neviens dzīvoklis nav privatizēts. Ja rodas problēmas, risina pašvaldība. Aglonā praktiski visi dzīvokļi ir privatizēti, līdz ar to pašvaldībai par šīm mājām nav nekādas daļas, jo māja ir privātīpašums. Kritiskā situācijā varam atrast iespēju sniegt palīdzību, bet vienalga ieguldītie līdzekļi ir jāiekasē atpakaļ no mājas iedzīvotājiem. Likums liedz ieguldīt līdzekļus svešā īpašumā. Bija dažā daudzdzīvokļu mājā jumta problēmas, cilvēki risināja paši. Arī Šķeltovā un Grāveros sava īpašuma problēmas iedzīvotāji risina paši. Pašvaldība var palīdzēt netieši — ar darbaspēku, bet tiešu ieguldījumu nevaram veikt. Varētu ņemt visas mājas apsaimniekošanā, bet mūsu komunālais dienests ar pašreizējiem resursiem šādu darba apjomu nepavilks, tamdēļ vajag palielināt tā kapacitāti. Tas nozīmē izdevumus, kurus apsaimniekošanas maksa nekompensēs. Lielā pilsētā, kur cilvēku blīvums ir liels, tas ir savādāk. Jo vairāk cilvēku, jo lielāka nauda — tāpēc arī bizness iet tur, kur ir cilvēki un apgrozījums.

— Kāda ir demogrāfiskā situācija novadā?

— Liela problēma ir ar vecuma struktūru — vecu cilvēku ļoti daudz, turklāt vēl arī jaunie aizbrauc. Visbēdīgākā aina paveras dzimstības un mirstības attiecībā. Šogad (uz 9. novembri) piedzimuši 14, no-miruši 57 cilvēki. Pagājušajā gadā piedzima 26 bērni, nomira 91 iedzīvotājs, 2010. gadā piedzima 26, nomira — 99 cilvēki.

— Vien tikai ar darbavietu jaunu cilvēku laukos šodien nenoturēsi...

— Pārējais viss ir, atpūtas iespējas ieskaitot. Ne jau tādas, kā Rīgā, bet ir. Arī pazīstamus māksliniekus šad tad uzaicinām pie sevis. Bet cilvēkam pirmām kārtām vajag nopelnīt iztiku. Novadā šodien dzīvo un strādā jauni cilvēki, kuri varētu aizbraukt projām, tomēr strādā par nelielu atalgojumu, jo grib palikt šeit. Taču pašvaldība nevar piedāvāt daudz darbavietu. Ja kāda parādās, cenšamies paņemt jaunu cilvēku ar cerību, ka paliks, izveidos ģimeni un novadā atkal dzims cilvēki. Bet tas neko nelīdzēs, ja nebūs privātā sektora attīstības.

— Salīdzinot ar tuvākajiem novadiem, esat labākā vai sliktākā situācijā? Cik droši un stabili jūtaties kopumā?

— Plus mīnus visi esam vienādā situācijā, tā ir pat ļoti līdzīga. Visos novados pašvaldība ir lielākais darba devējs, jo skola ir pašvaldības rokās.

— Ir pareizi, ka pastāv ļoti mazas skolas?

— Tas ir pat ļoti normāli un tās jāatbalsta visiem spēkiem. Piemēram, somi saglabā visas mazās skolas, lai tikai cilvēki paliek dzīvot nostūrī, jo skola ir apdzīvotības pamats. Ja tagad Grāveros nebūtu skolas, grūti iedomāties, kas notiktu.

— Bet agloniešiem varbūt būtu izdevīgi savākt visus bērnus uz savu vidusskolu?

— Kur garantija, ka vecāki savus bērnus vedīs uz Aglonu? Varbūt uz Krāslavu, varbūt uz Preiļiem vai Dagdu. Vecāki izvēlas skolu. Mums ir piemēri, kad pēc 9. klases skolēni izvēlas Dagdas, Krāslavas vai Višķu skolu. Varbūt kāds no deputātiem arī domā, ka, slēdzot lauku skolas, visi dosies mācīties uz Aglonu. Bet nebūs tā, jo vecāki izvēlas, kur viņa bērnam labāk. Tehniski aizvērt skolu nav problēmu, bet tas nav risinājums. Jā, Aglonas novads savā ziņā ir mākslīgs veidojums, kas apvieno divu rajonu pagastus, bet pamazām mēs ejam uz priekšu. Sliktāk vai labāk, bet dzīvojam un strādājam kopā.

— Paldies par interviju!

Juris ROGA