Problēma “Tēvi un dēli” ir veca kā pasaule. Reālās demokrātijas jaunie laiki, kad personas tiesības un brīvība novirzīja dibenplānā atbildības faktoru, radīja tādu patvaļu Krāslavā, ka tā sau-camajās jauniešu atpūtas naktīs krakšķ un brakšķ iestādītie kociņi, šķind izsisto logu stikli, spiedienu neiztur pat ceļa zīmju metāla statņi, tūrisma informācijas stacionāro stendu koka balsti.
Daudzu gadu garumā publikācijas par aktuālo tēmu ar fotoapsūdzībām pastāvīgi lasāmas mūsu laikraksta lappusēs, diemžēl lielākā daļa tiesībpārpumu ar spilgti izteiktu jauniešu “rokrakstu” paliek bez soda, kas provocē jaunus recidīvus. Pietiekami atcerēties sadedzināto dārgo mākslas plakātu ar Daugavas attēlu pilsētas estrādē. Nakts piedzīvojumu autoru vārdi tā arī palika nezināmi, kas liek kārtējo reizi iesaukties: “Kurp skatās policija?!”
Vispārēja automobilizācija, protams, ir iepriecinošs faktors, kas liecina par tautas labklājības celšanos. Ne jau par jaunām au-tomašīnām ir runa, tomēr... Patiešām transports uz riteņiem kļuvis nevis par greznumlietu, bet par pārvietošanās līdzekli, kas visiem negaidot radīja nopietnus draudus. Par to, ka vieglprātīgu jauniešu rokās nokļūst ārzemju vāģi, bet vecāki tam nepievērš uzmanību, mēs sākam maksāt ar cilvēku dzīvībām. Vēl nav rimušas sāpes par Jaungadā notikušo traģēdiju, bet liela nelaime varēja atkārtoties. Naktī uz 15. novembri iereibušu puišu četrotne, zaudējusi laika un telpas orientierus, ietriecās skvērā augošajā kokā ar tādu spēku, ka, lai dabūtu jauniešus laukā no sadragātās kabīnes, nācās saukt palīgā glābējus. Bet kas būtu, ja SAAB uzliesmotu. Buferis taču aizlidoja trīs desmitus soļu tālu. Ceļu transporta negadījuma vietā mans labais paziņa Ernests pastāstīja, ka viņš esot ziņojis pašvaldības policijai par firmas SAAB pelēka ārzemju vāģa agresīvo vadītāju, kas radījis draudus apkārtējiem. Cits krāslavietis, Boriss, man arī paziņoja, ka līdzīgs pelēks auto gandrīz notriecis viņu uz gājēju pārejas. Viņš gatavojies ziņot par to ceļu policijai, taču nepaspēja.
Rodas likumsakarīgs jautājums: vienkāršos pilsētniekus uztrauc pārgalvīgie jaunie autovadītāji, bet kāpēc šo problēmu neredz dežūrējošās valsts policijas patruļas? Vai ceļu policijas darbinieki uzskata par labāku audzināt mūs, autovadītājus, no slēpņa ar radara palīdzību? Ja profilakses darbs būtu pienācīgā līmenī, arī nesenā avārija Baznīcas un Raiņa ielu krustojumā nenotiktu.
Turpināt jauniešu agresijas aktuālo tēmu es piedāvāju Krāslavas novada pašvaldības policijas vadītājam Pēterim Jacinam. Redakcijas viesis uzreiz apstiprināja, ka patiešām saņēma informāciju par ārzemju markas mašīnas agresīvo vadītāju, kurš vēlāk pieļāva ceļu transporta negadījumu. Taču šī ziņa pienāca tieši pirms tās nelaimīgās ceturtdienas, tāpēc laika profilaktiskai sarunai vienkārši nebija. Starp citu, pašvaldības policijas štats (5 cilvēki) savā darbā profilaksei velta īpašu uzmanību un pastāvīgi ap- meklē problemātiskās ģimenes, kā arī skolas. Notiek profilaktiskas sarunas ar potenciāliem pārkāpējiem masu pasākumu nori-ses vietās, pilsētas ielās vakaros un naktīs. Municipālie policisti strādā ciešā sadarbībā ar sociālo dienestu un bāriņtiesu.
— Kopš mūsu pēdējās tikšanās redakcijā pagāja gadi četri. Vai ir notikušas kādas izmaiņas jauniešu problēmu risināšanā, kuras pilsētā, bet tagad arī novadā bija, ir un būs?
— Bez šaubām, dažas pozitīvas izmaiņas ir. Mazinājušies vandālisma fakti nakts ielās, kas liecina gan par tiesībsargājošo orgānu aktivizēšanos, gan par ārējās videonovērošanas kameru uzstādīšanas efektivitāti. Starp citu, sabiedriskās kārtības uzturēšanas sfērā mēs strādājam savstarpējā sadarbībā ar Valsts policijas darbiniekiem. Pilnīgi pamatoti paziņoju, ka naktīs ievērojami mierīgāk kļuvis kopš nakts kluba “Zodiaks” slēgšanas. Tagad jaunatne pulcējas kafejnīcā “Todes”, tur ir vienkāršāk kontrolēt sabiedriskās kārtības ievērošanu.
— Mainās laiki un tikumi, un kaut kā ne jauniešu labā. Kad mēs bijām jauni, kultūras nams galvenokārt strādāja mūsu interešu labā. Regulāri notika atpūtas vakari, skanēja dzīvā mūzika, darbojās bufete, arī kultūras centrs mūs gan audzināja, gan disciplinēja. Bija laiks, kad pat vakara patruļām tika izvirzītas prasības. Tagad esmu pensionārs, un pēkšņi ar uztraukumu apzinos, ka tagadējais kultūras nams pieder pensionāriem. Lūk, arī iznāk, ka man dzīvē laimējās divkārt, bet jauniešu pasākumiem tur it kā nav vietas? Ļoti reti notiek diskotēkas, nestrādā kafejnīca, kas, manuprāt, arī ietilpst atpūtas industrijas kompleksā. Tā iesakņojies kaitīgs paradums dzert alkoholu aiz stūra, parkā uz soliņa un pat automašīnā. Ne reizi vien laikrakstā “Ezerzeme” izskanēja piedāvājums veikt eksperimentu: diskotēku un jauniešu pasākumu norises laikā kultūras namā atvērt kaimiņu ēdamnamu, kur mājīgā gaisotnē jaunie pāri varētu patīkami pavadīt laiku, bet vēlāk doties padejot.
— Baidos, kas tas ir novēlots līdzeklis, pārāk iesakņojies paradums “uzkarsēties” pirms diskotēkas, kā saka, pielāgotos apstākļos. Ir arī sākotnējās laika pavadīšanas vietas — mašīnās pilsētas laukuma autostāvvietās un pie lielveikala “Maxima”. Domāju, ka izskaust šo jauniešu tradīciju jau nav iespējams. Mūsu jaunatne ir galvenokārt nabadzīga tauta, ar naudu kabatā, kuras pietiek tikai pāris bundžām alus, uz kafejnīcu vai bāru meiteni neuzaicināsi.
— Taču arī nav kurp uzaicināt. Krāslavieši vēl saglabājuši patīkamas atmiņas par restorānu “Daugava”, kur pat spēlēja orķestris.
— Mūsdienu jaunatni dzīvā mūzika neinteresē. Piekrītu, ka pieklājīgs restorāns pilsētā vajadzīgs, it sevišķi tūrisma attīstības laikā. Bagāti tūristi Krāslavā nav retums, un viņi bieži vasarā jautā: “Kur jūsu pilsētā ir restorāns?”Mūsdienīgas bagātīgas iestādes atvēršana prasa solīdus finanšu ieguldījumus, un es domāju, ka, zinot krāslaviešu labklājības līmeni, uzņēmēji vēl ne tik drīz uzņemsies šāda riskanta projekta realizēšanu. Tāpēc kafejnīca “Mārīte” vēl ilgi savienos kafejnīcas, restorāna un bāra funkcijas.
— Saskaņā ar pašvaldības saistošajiem noteikumiem nav pieļaujama nepilngadīgo klātbūtne iestādēs, kur tiek pārdoti grādīgie dzērieni. No otras puses, diskotēku apmeklētāju vecums ir no 15 līdz 16 gadiem. Un atkārtoju, ka diskotēka bez bāra nav pilnvērtīgs pasākums, kuram alternatīva ir “dzeršana aiz stūra”. Strupceļa situācija?
— Tāda problēma pastāv, un mums nav jāizgudro velosipēds. Citu pilsētu municipālās varas iestādes atļauj apmeklēt diskotēkas un citus atpūtas vakarus personām, sākot ar 16 gadiem, taču tiek prasīta kafejnīcu un bāru stingrāka kontrole. Mūsu apstākļos, manuprāt, masu pasākumu laikā kultūras namā var atļaut tikai nestipro grādīgo dzērienu pārdošanu, un tas būtu kompromisa variants.
Izmantojot gadījumu, gribu vērsties pie vecākiem. Jauniešu pārgalvības un pat agresijas problēma pastāv, un šajā sakarā ģimenes audzinošā loma jāpaaugstina. Bieži vien viens vai abi vecāki cienīgas peļņas meklējumos ilgu laiku atrodas ārzemēs, tādējādi materiālie mērķi novirza tikumiskos uzdevumus dibenplānā. Mēs taču visi sapņojam izaudzināt bērnus par veseliem, izglītotiem un laimīgiem cilvēkiem. Domājiet par to vienmēr un visur. Uzmanīgāk sekojiet tam, kā brīvo laiku pavada skolēni, septiņas reizes padomājiet, pirms uzticēt savām mīļajām atvasēm automašīnu atslēgas. Ja nepieciešama palīdzība, zvaniet man pa tālruni 26592440. Lielu nelaimi vieglāk ir nepieļaut.
Aleksejs GONČAROVS
.jpg)
