Šis mēnesis mūsu tautai īpašs ar to, ka 11. novembrī ir Lāčplēša diena un mēs visus mūsu karavīrus un varoņus sveicam šajos svētkos, bet pēc nedēļas ir Latvijas dzimšanas diena. Tā ir sagadījies, ka Kombuļu pagasta vokālais ansamblis “Smaids” Lāčplēša dienas priekšvakarā svinēja savu 30 gadu jubileju un arī veltīja šo pasākumu mūsu valsts svētkiem. Kad nelielais amatierkoletīvs ienāca zālē, visi klātesošie piecēlās kājās, godinot ansambļa “Smaids” dalībnieces.
Jubilejā pieņemts iedegt sveces, šoreiz uz galdiņa tās nebija 30, bet tikai trīs simboliskas sveces: pirmā — par 30 radošajiem gadiem, otrā — par šodienu un dalībniecēm, kuras, neskatoties uz gadu nastu, arvien vēl dziedošas, trešā — par nākotni. Lai kas notiktu, lai kādi mainītos laiki, lai šajās tautas nama sienās vienmēr skanētu dziesma, un nav svarīgi, kas to turpmāk izdziedās. Varbūt tas būs tagadējais “Smaids”, bet varbūt kāds cits, bet ir svarīgi, lai dziesma skan, jo dziesma ir mūsu Latvijas dvēsele. Tovakar dziesma skanēja un daudz. Daudz bija arī skaistu vārdu, laba vēlējumu, pateicību, dāvanu un ziedu — kā jau pienākas jubilāriem.
Tautas nama vadītāja Elita Kozinda pakavējās atmiņās: “...Ir 1982. gads. Uz Kombuļiem par māksliniecisko un muzikālo vadītāju atnāca strādāt jauna darbiniece Česlava Volčonoka, kura vēlāk izgāja pie vīra un kļuva Celitāne. Viņa nodibināja vairākus kolektīvus, vadīja jaukto kori, vokāli instrumentālo ansambli un, protams, nodibinājās sieviešu vokālais ansamblis, kas vairāk dziedāja krievu dziesmas, uzstājās aģitbrigādēs, bet tas bija ļoti populāri tajos laikos. Pašlaik ansambļa sastāvā ir tikai viena no dalībniecēm, kuras tolaik sāka dziedāt, pārējas piebiedrojās vēlāk.
Česlava vadīja kolektīvu līdz 1985. gadam, kad vīrs viņu aizveda projām no Kombuļiem. Vietā atnāca jauns speciālists, skaists enerģisks vīrietis —Artūrs Mačuļskis, un vokālais ansamblis turpināja strādāt kopā ar viņu, bet dziedāja jau pārsvarā latviešu dziesmas līdz 90. gadu sākumam. Sākās laiks, kad mainījās tautas nama vadītāji un mainījās vokālā ansambļa vadītāji. 90. gados par vadītājiem strādāja kādi pieci cilvēki. Uz brīdi, kas Krāslavā notika vokālo ansambļu skate, mūsu kolektīvu vadīja Ludmila Artemenkova. Mums, kā vienmēr, bija jāpiedalās, un anketā prasīja ierakstīt ansambļa nosaukumu. Pirmais, kas man ienāca prātā — “Smaids”, jo smaids izsaka visas cilvēka emocijas, tas dod labvēlību. Kāpēc lai mēs tā nesauktos? Izrādās, biju gandrīz gaišreģe, — jo 60. un 70. gados Kombuļos bija vokālais sieviešu ansamblis ar tādu pašu nosaukumu, ko es tobrīd nemaz nezināju.
Tā nu mēs dziedājām, līdz pienāca 2002. gads. Kombuļu tautas namam tobrīd nebija muzikālā vadītāja, bet jāgatavojas valsts svētkiem. No skolas uz mēģinājumu tautas namā atnāca bērnu kolektīvi ar divām skolotājām: Lidija strādāja ar mazajiem bērniem un ar vecākajām klasēm — Antoņina. Par pagasta priekšsēdētāju tolaik strādāja Biruta Silava un ar viņu divatā gājām skolotājām jautāt, kas vadīs mūsu kolektīvu, jo tuvojās valsts svētki un mēs arī gribētu dziedāt. Antoņina sacīja kategorisku nē, jo tāpat ir daudz kolektīvu. Biruta piezvanīja Greckas kundzei uz Krāslavu, kura paaicināja pie sevis Antoņinu un pēc īsas sarunas viss nokārtojās. Kopš tā laika kolektīvu vada Antoņina Tuče, ar kuru mēs jau desmit gadus esam kopā. Tāda īsumā ir kolektīva vēsture.”
Kultūras ministrijas pārraudzībā esošās valsts iestādes Kultūrizglītības un nema-teriālā mantojuma centra Atzinības rakstu Antoņinai Tučei par ilggadēju ieguldījumu tautas mākslas attīstībā un novada kultūrvides veidošanā, sveicot kolektīvu 30 gadu jubilejā, atveda un pasniedza Krāslavas novada Izglītības un kultūras nodaļas kultūras metodiķis Jāzeps Dobkevičs. Protams, Jāzeps sveica visas kolektīva “Smaids” dalībnieces, kā arī atcerējās vienu otru spilgtāku dzīves epizodi saistībā ar Kombuļiem. Piemēram, savulaik viņam bijis zobs uz Kombuļiem, jo visa tauta brauca atpūsties uz Kombuļiem, kur bija diskotēkas un jautra atpūta, atstājot patukšu Jāzepa vadīto kultūras iestādi. Bet sacīts tas tika ar labvēlīgu smaidu, un drīzāk Jāzeps par to priecājās, nevis dusmojās.
Jāzeps: “Kombuļi — tik mīļi, skaisti un jauki. Te blakus Auleja, Izvalta, te ir viens izteikti latvisks stūrītis, te visi runā dzimtajā mātes valodā un visi viens otru saprot. Vokālajam ansamblim gāja visādi. Ziniet, smagākie ir pirmie 30 gadi, tālāk būs vieglāk. Man ir liels gandarījums un prieks apsveikt cilvēku, kuram novads pateicas ļoti īpaši. Antoņina vada arī Krāslavas kultūras dzīvi, dāsni dalās ar savu talantu — nav tāda pagasta novadā, kurā viņa nav vadījusi kādu ansambli!”
Krāslavas novada kultūras metodiķis kolektīvam deva jaunu uzdevumu — nākamgad pārstāvēt savu pagastu Krās-lavas novada svētkos “Cildens mans novadiņš”. Vēl viņš centās kliedēt mītu, ka dziedāt ir viegli: “Daži saka: “Kas tur ir — izej un dziedi!” Kas gan tur grūts — izej un dziedi, bet kāpēc tad pats neej? Laikam jau nav tik vienkārši, ja pats neej un nedziedi!”
Aulejas un Kombuļu pagasta pārvaldes vadītājs Aivars Umbraško secināja, ka pēc Jāzepa uzstāšanās viņam nemaz tik daudz nepalika, ko sacīt. Tomēr arī viņš atrada skaistus vārdus, ko sacīt dziedātājām: “Aizraujas elpa, kad pavasarī pirmoreiz dzirdam cīruli. Beidzam runāt, kad aizsmakusī strazda balss sāk piepildīt plašo pasauli. Es jau nerunāju par lakstīgalām — tiešām kaut kas vienreizējs! Šodien gribas, lai pievēršam uzmanību tām dziesmām, kuras paši mēģinām izdziedāt. Lai man kāds pasaka pretī, ka nekad nav dziedājis, galu galā — nekad nav pelnījis atzīmi skolā dziedot. Šī ir priecīga diena, ka Kombuļu dziesmai varam svinēt 30 gadu jubileju. Sirsnīgs paldies šodienas “Smaida” aktīvajām dziedātājām un paldies tām, kuras kolektīvā dziedāja kopš pašiem pirmsākumiem un nesa dziesmu līdz šodienai.”
Ļoti silti dziedātājas uzrunāja bijusī Kombuļu pagasta padomes priekšsēdētāja Biruta Silava: “Jūs savu dzīvi veidojāt tā, lai būtu līdzsvarā ar trim ļoti svarīgām lietām — darbu, mājām un dziesmu. Tas ir vareni. Jūs nekad neteicāt: “Mēs nevaram!” Tādu vārdu nebija. To ne katrs var tik daudz gadus pēc kārtas. Jūs gājāt šurp, jo sapratāt, cik šeit esat vajadzīgas!”
Sveikt “Smaidu” jubilejā ieradās sadraudzības kolektīvi no Aulejas, Ūdrīšiem, Izvaltas un Skaistas. Kopā ar skaistiem vārdiem, ziediem, dāvaniņām, šie svarīgie ciemiņi, precīzāk — tuvākie draugi, dāvināja nelielu muzikālu koncertu, bet amatierkolektīvs no Skaistas visus atgrieza bērnībā — kurš gan tajos gados nav spēlējis dakterus? Skaistas dakteru konsīlijs, realizējot KOSMON pārbaudes, izmeklēja katru “Smaida” dalībnieci un secināja, ka visas ir pilnīgi veselas un ar savu dziesmu mūs priecēs vēl ilgus gadus.
Arī pasākuma noslēgumā skanēja daudzi paldies, tika pasniegti ziedi, tostarp an-sambļa “Smaids” dalībnieces sacīja lielu paldies sievietei, kura dziedāja vēl pirmajā “Smaidā” 60.-70. gados. Tā ir Aloī-zija Bārtule — kādreiz aktīva pašdarbniece, aktrise, dziedātāja. Viņas novēlējums “Smaidam” skanēja tā: “Dziediet līdz maniem gadiem!”
Juris ROGA
.jpg)
