Kam mājas, kam kopmītne...

— Pie mums viņi jūtas kā kopmītnē, kas arī ir ļoti atšķirīgi no cilvēka iepriekšējās dzīvesvietas. Pirms dažām dienām no Rēzeknes novada mūsu centrā ievietoja 97 gadus vecu sieviņu, kuru vairs nevarēja uzturēt viņas dēls. Ja mātei jau ir 97, parēķiniet, cik gadu varētu būt dēlam!

Nav šaubu, ka dzīvesvietas maiņa veciem cilvēkiem ir sāpīga. Katrs no viņiem savās mājās zināja savas lietas, darīja, kā viņam patika. Ja patika sakārt drēbes skapī, tad tās bija skapī, ja patika visu izmētāt pa istabām uz krēsliem, mazgāt reizi mēnesī — mājas viņš tā arī darīja. Bet te nokļūst jaunā vietā. Protams, nokļūt citā vidē cilvēkam gados, ļoti vecam cilvēkam, kuram jau izveidojies savs raksturs un paradumi, dažādu apsvērumu dēļ izveidojusies varbūt ne vienmēr pozitīva attieksme pret cilvēci un līdzcilvēkiem, nav viegli. Starp viņiem ir slimi cilvēki ar amputētiem locekļiem, ar cukura diabētu, atrofiskajām čūlām, pēc slimnīcām sociālo dienestu ievietoti, par kuriem radinieki grib, bet nevar samaksāt. Tās atkal ir psiholoģiskas problēmas gan šiem cilvēkiem, gan radiniekiem. Citiem radinieki var maksāt un varētu kopt vecākus mājās, bet viņiem jāstrādā, jo viņi ir jauni cilvēki, kuriem jāgādā iztika sev un saviem bērniem, jāpelna pensija. Tad viņi maksā naudiņu un ir priecīgi, ka mēs viņu vecākus šeit uzturam. Variantu, kāpēc un kā cilvēki nokļūst mūsu iestādē, ir tik ļoti daudz, ka es pat nevaru tos visus uzskaitīt. Un nokļūt šeit vienā kopmītnē, kur vajag domāt par to, kāds cilvēks ir viņam līdzās, guļ blakus gultā. Piedodiet, bet mums nav iespējas izmitināt viņus pa vienam istabiņā. Uz šodienu ir tikai divi tādi cilvēki, kuriem varējām nodrošināt šādu iespēju. Vienam ir tiešām ļoti, ļoti smags raksturs, viņš to pats zina un saprot, bet nevar neko mainīt. Bija mums viena neliela istabiņa, kur viņu ievietojām, tur viņš jūtas ļoti labi.

Šī sadzīvošana kopā ir sarežģīta, tieši tāpēc pie mums strādā divi diplomēti sociālie aprūpētāji un sociālais darbinieks, plus daudzi maiņas aprūpētāji, kuri aprūpē cilvēku fiziski (nomazgā) un vēl ir vecākie aprūpētāji, kas nodarbojas ar veļas jautājumiem.

— Kā palīdzat cilvēkiem tikt galā ar psiholoģisko diskomfortu?

— No Rēzeknes pie mums brauc ļoti laba ārste psihiatre Rita Nalivaiko, kura pieņem poliklīnikā un apmeklē arī mūsu klientus, sniedz palīdzību tiem, kuriem tā nepieciešama. Ar iemītniekiem strādā sociālie aprūpētāji un sociālais darbinieks. Visi viņi ir profesionāļi.

Protams, jāstrādā ar katru individuāli. Padzīvo cilvēki kopā, un dažreiz nesadzīvo — meklējam iespēju salikt kopā tādus, kuri sadzīvos, un tas ir uzdevums, kas mums obligāti jāveic. Citādāk nevar. Kā būs, ja cilvēki, nevarēdami sadzīvot istabiņā, savā starpā kašķēsies un šķendēsies tā, ka cietīs visi pārējie iemītnieki. Mums gadās arī tā, ka padzīvo vienā korpusā un tiek pārcelts uz otru korpusu. Otrajā stāvā nedzīvo neviens, kurš grib izbraukt ar ratiņkrēslu, viņiem tiek piedāvāts pirmais stāvs ērtības labad.

Kopīgiem spēkiem mēģinām radīt cilvēkiem maksimāli interesantu dzīves vidi. Piemēram, mūsu klienti brauc ekskursijās, rīkojam piknikus, notiek amatierkolektīvu koncerti, nesen koncertēja kolektīvi no Skaistas, Valsts svētkos no Izvaltas un Dagdas pensionāru biedrība. Arī Dagdas vidusskolas jaunieši iepriecina ar saviem priekšnesumiem. Mūs nekādi neierobežo novada rāmji. Kolektīviem neko nevaram samaksāt, tas ir viņu ziedojums mums. Bet cen-šamies pateikties, kā mākam — uzdāvinot konfektes, ziedus gan bērnu, gan pieaugušo kolektīviem.

Mums nav slēgta iestāde, nav gandrīz nekādu ierobežojumu, izņemot to, bez kā tiešām nekādi nevar un par ko ir izdots rīkojums, kuru parakstījuši gan mūsu darbinieki, gan klienti, kuri pārvietojas ratiņkrēslos, proti, ka viņi ir satiksmes dalībnieki. Velosipēdistam vajag tiesības, ratiņkrēsla vadītājam tādas prasības nav, bet, tā kā viņi piedalās satiksmē, tad mūsu obligāta prasība ir: katram nepieciešama gaismu atstarojoša veste. Šo prasību esmu ieviesis: pat pārvietojoties tikai iestādes teritorijā, ir jābūt uzģērbtai vestei, jo šeit brauc neatliekamās palīdzības autotransports, produktu piegādātāju automašīnas, ārsti un cits transports.

Otrs jautājums — visi esam cilvēki. Dažreiz kādam iemītniekam gribas iedzert gramu alkohola: katram nepieliksi aprūpētāju, kurš atturētu no tā. Cilvēki var apmeklēt veikalus, var tur izdarīt pirkumus, tostarp iegādājas arī alkoholu, lai gan parakstījušies, ka to nedrīkst lietot. Ja aprūpētājs pamana, ka cilvēks ir alkohola reibumā, tad viņš no sava korpusa uz ielas netiks — viņam tur aizliegts atrasties, kamēr reibums nav izgulēts. Mēs neierobežojam viņa tiesības, ir jāsaprot, ka esam atbildīgi par savu iemītnieku dzīvību un veselību. Nevar ļaut iedzērušam klientam ratiņkrēslā doties uz ielas. Ja nu pakļūs zem mašīnas, ko tad? Es šeit viņiem zināma mērā esmu tēvs un nevaru atļaut iedzērušiem kaut kur doties. Tas reti gadās, bet gadās, jo cilvēki saņem naudu uz rokām, grib kaut ko atzīmēt. Ja nevar paši tikt, kādam palūdz atnest. To zina visi, tas nav noslēpums nevienā pansionātā, atšķirīgi var būt tikai problēmas risinājumi. Mēs risinām tā.

— Nokļūstot pansionātā, cilvēka dzīvē mainās arī virtuve. Vai spējat pielāgoties iemītnieku vēlmēm attiecībā uz ēšanas paradumiem?

— Pilnībā nespējam, tas nav reāli. Ja to darītu, tad mums cena būtu trīs reizes lielāka un virtuvē trīs reizes lielāks štats. Pie mums ēdienkarte tiek sastādīta uz priekšu, klienti labi zina, kas viņiem būs rīt brokastīs, pusdienās un vakariņās. Ir būtiska nianse — daudziem klientiem ārsti nosaka, ko viņi drīkst un nedrīkst ēst. Ja kāds vēlas ceptu cūkas gaļu, bet viņam atklāta kuņģa čūla, tad no mums tādu ēdienu nedabūs. Varbūt viņš pats to nopirks, sagatavos un apēdīs, bet tā jau būs viņa problēma. Cilvēks iestādē dabūs to, kas viņam nepieciešams. Mums ir divas-trīs diētas, ko nosaka ārsts un sastāda diētmāsa. Vēl mums ir četras nelielas sadales virtuves katrā korpusā, kur katrs klients var gatavot pēc savas patikas pats uz savu atbildību vai palūgt palīgā personālu, un viņam noteikti palīdzēs.

— Ja kāds neēd gaļu, kāds vēl kaut ko — tas tiek ņemts vērā?

— Lai neēd. Grūti kaut ko citu piedāvāt. Sistēma ir vienota, tomēr nedaudz mēģinām ņemt vērā cilvēku vēlmes. Notiek klientu aptaujas, diētmāsa iet pa istabiņām un runā ar iemītniekiem, interesējas, kas viņiem garšo, kas — nē, ko gribētu ēst, ko — negribētu. Ziņas tiek vāktas, apkopotas, analizētas un tiek domāts par to, kādas vēlmes iespējams izpildīt. Piemēram, lauku sirmgalvji grib vārītu kartupeli, viņiem nepatīk kartupeļu biezenis. Grib ēst vienkāršāk. Mēs apspiedāmies, ir tāda iespēja — lūdzu, pirms gatavo biezeni, daļu kartupeļu izņem no katla, tos dabū tie, kuri vēlas. Tātad šo to varam piedāvāt, bet nevaram apmierināt pilnīgi visu vēlmes. Ja vīrs sievai no rīta palūgs ceptu karpu pusdienās, diez vai viņš to saņems. Bet šeit pat nav mājas, šeit ir plaša iestāde, kurā mīt desmitiem cilvēku ar dažādām vajadzībām.

Tādi uzstādījumi par vēlmēm ir skaisti, skolas mēģina un pāriet uz tādu lietu: strādāt pēc pasūtījuma, bet šeit ir jāpaēdina vairāk kā 100 cilvēku trīs reizes dienā. Kur likt produktus, kas netiks izmantoti? Tāpēc mums ir lēta uzturēšanās pansionātā, ja gribam dārgu, varam pacelt maksu, kas sitīs pa klienta kabatu. Mēs arī tiekam cieši kontrolēti, pārbaudes veic Pārtikas un veterinārais dienests. Noteikumi ir ļoti stingri, bet no 1. janvāra kļūs vēl stingrāki, savukārt skolām tie stingrāki jau no 1. septembra. Man patika kādas kontrolējošās amat-personas izteikums, kas gan bija ar humoru, bet sāls tajā ir: “Beidzot virtuves darbinieki beigs sildīt ēdienu un sāks gatavot!” Tas nozīmē, ka cīsiņš vai pelmenis ir jāgatavo pašiem. Protams, jāskaita arī kalorijas, jo pie mums mīt pār-svarā veci un slimi cilvēki, guloši, enerģijas patēriņš mazs. Kas notiks, ja ēdiens būs trekns? Ne visi vecie cilvēki, īpaši vīrieši, ir raduši ēst putras. Daudziem iemītniekiem putra nepatīk, viņi groza degunu, bet tā ir jāēd, jo putra ir veselīga. Kam garšo zāles? Vai tāpēc tās nav jālieto?

— Nesen noslēdzies kapitālais remonts un aprīkojuma iegāde veselības un sociālo pakalpojumu centra “Dagda” virtuvē. Ko ar to ieguvāt?

— Ļoti labu, sakārtotu darba vidi. Visas darba virsmas kļuva līdzenākas, ir vieglāk uzkopt nerūsējošā tērauda galdus, izlietnes, saņemtas jaunas iekārtas ēdiena gatavošanai. Ir uzlaboti personāla darba apstākļi, ir divkārša ventilācija: gan tvaiku nosūcoša, gan svaiga, uzsildīta gaisa pievadīšana. Uzlabojušies sadzīves apstākļi darbiniekiem — agrāk viņiem nebija savas atpūtas un pārģērbšanās telpas, tagad tāda ir. Bet šis remonts iestādei radījis papildus uzturēšanas izdevumus. Ir taču atšķirība uzturēt žiguli vai mersedesu! Mēs dabūjām lielisku divkāršu ventilāciju, bet ziemā, uzsildot āra auksto gaisu līdz plus 20 grādiem, būs lielāks elektroenerģijas patēriņš. Aprēķināts, ka par jauno virtuvi gadā būs papildus izdevumi 2-3 tūkstošu latu apmērā. Jautājums, kur mums ņemt to naudu?

— Kādi vēl uzlabojumi būs jūsu vadītajā iestādē?

— Virtuve ir pēdējais no realizētajiem projektiem, bet vēl viens EFAR projekts tiek realizēts un atteicas tikai uz ģimenes ārstiem. Ar to pilnveidojam ģimenes ārstu prakses. Viņi jau saņem aprīkojumu pa daļām, būs arī jaunas mēbeles. Remontējam mūsu telpas ģimenes ārstiem, tādā veidā mūs atbalstīja dome, un tas šogad tiks pabeigts. EFAR projekts šogad netiks noslēgts, jo iepirkumus veica valsts, un, kā jau ierasts, — valsts iepirkumos vienmēr gadās problēmas. Uz šodienu apstrīdēts iepirkums par datoriem, tātad tos ģimenes ārsti saņems tikai nākamgad.

— Kādi ir plāni nākotnei?

— Vajadzētu uzbūvēt normālas lapenītes, lai vasarā klienti var tur pasēdēt, jāsalabo iekšējie celiņi. Vajadzētu nosiltināt veļas mazgātuvi, uztaisīt labu ventilāciju, vajadzētu nomainīt 1961. gada veļas mašīnas centrifūgas, jau sabojājusies pat 1998. gada lielā veļas mašīna. Vajadzētu nosiltināt arī poliklīniku, centrālo korpusu, pansionātu, sociālas aprūpe nodaļu, arī morgu. Vajag uzlabot piekļuvi morgam, sakārtot iekštelpas, ierīkot labu kondicionieri un piedāvāt izmantot šīs telpas visu konfesiju cilvēkiem, kuriem nav kur vasarā uzglabāt nomirušu tuvinieku līdz bērēm. Poliklīnikā vajag izremontēt gaiteņus, jānomaina soli. Mūsu iekšējās elektrolīnijas ir ļoti sliktā stāvoklī, jau pat gatavs projekts to nomaiņai, bet nav finansējuma. Vajadzētu uzlabot vietējo apgaismojumu virs celiņiem. Nākamgad uztaisīsim lielāku auto stāvlaukumu pie poliklīnikas, lai apmeklētāji var ērti novietot savu autotransportu, nevis kā šodien, kad tas jāatstāj uz ielas. Vajadzētu (un šis projekts jau atbalstīts) ierīkot pirti un labākas dušas. Pakalpojumu piedāvāsim iedzīvotājiem un saviem klientiem. Jāizremontē vecais dienas stacionārs un jānolemj, kas tur būs — pansija vai tiks paplašināts pansionāts, vai kaut kas cits sociāla rakstura. Tas viss kopā izmaksātu apmēram miljonu, ceru, ka ar ES fondu un novada domes atbalstu vairāku gadu laikā šie plāni īstenosies.

— Paldies par interviju!

Juris ROGA