Tā ir mūsu vēsture

Grūta un sāpīga bija dzīve viensētās Pirmās republikas laikos. Dzīve tikai daudzmaz nostabilizējās, kad tika dibinātas padomes. Labākajiem darbarūķiem tika uzspiests kulaku zīmogs: vienus izsūtīja uz Sibīriju, citiem klājās vēl sliktāk. Un sākās brīvprātīgās piespiedu kolektivizācijas process. Var tikai saprast cilvēku izmisumu, kuri spiesti bija atdot kolhozam mīļo zirgu, govi vai lauksaimniecības rīkus, kas bija iegūti smagā darbā. Priecājās tikai slaisti — ko no tādiem varēja paņemt? Toties sapulcēs viņi klaigāja skaļāk par visiem, atbalstot partijas un valdības līniju.

Veci cilvēki vēl nav aizmirsuši, kā pirmajos gados darbs bija par izstrādes dienām — bēdīgi slaveniem ķeksīšiem brigadiera burtnīcā, par kuriem neko nevarēja saņemt. Turklāt par patvaļīgi paceltu vārpu kolhoza druvā varēja tikt aiz restēm. Pēc gadiem desmit dzīve pamazām noregulējās, pēc divdesmit parādījās nauda. Tikai vajadzīgās preces gan septiņdesmitajos, gan astoņdesmitajos gados biežāk varēja nevis nopirkt, bet dabūt caur pazīšanos. Tiesa, ražošanas pirmrindniekiem bija iespēja ārpus kārtas iegādāties “Moskviču” vai “Žiguli”, kam bija valdības apbalvojuma vai augstāka vērtība. Veltīgās pūlēs panākt un apsteigt Ameriku Padomju Savienība tiktāl nosaimniekojās, ka veikalu plaukti kļuva tukši, un tā arī nespēja vairs pabarot, apģērbt un apaut savu tautu. Te vietā būtu minēt V. Čērčila vārdus: “Es domāju, ka miršu no vecuma. Bet, kad Krievija, kura baroja ar maizi visu Eiropu, sāka iepirkt graudus, es sapratu, ka miršu no smiekliem.” Vārdu sakot, ne jau pēc pašu gribas cilvēki kļuva par kolhozniekiem, arī izklīdināt tos deviņdesmitajos nācās ar varas pielietošanu. Dalīšanas azartā viņi zaudēja daudz, un tagad nevienam nevar piestādīt rēķinu par šādu neprātīgu rīcību. Dzīve Latgales laukos pamazām dziest, izmirst ciemi, viensētas, tikai palikušie saimnieki nav zaudējuši veco paradumu godīgi strādāt un pulcēties kopā. Savā mūžā esmu bijis neskaitāmi daudzās pārskata un vēlēšanu sapulcēs, bet tikai Skaistā es redzēju, kā bijušais priekšsēdētājs Pēteris Koroševskis personīgi paspieda roku katram ekskolhozniekam. Striktāka demokrātija nav iedomājama, bet tautas mīlestība bija lasāma visu bez izņēmuma bijušo kolhoznieku sejās. Katrs centās uzaicināt priekšsēdētāju pie sava galdiņa, taču kāda var būt sapulce bez prezidija? Un bez pionieru sveiciena, taurei un bungām skanot. Teikšu godīgi, ka divos pēdējos gadu desmitos pionieri kļuvuši apaļāki un pieņēmušies svarā, kas man dod tiesības apgalvot, ka pašlaik dzīve laukos nav peļama, bada nav.

Savā referātā priekšsēdētājs uzsvēra, ka cilvēkiem jāmainās līdz ar laiku. Un kolektivizācijas laikmeta galvenā nelaime ir tā, ka sistēma audzināja cilvēkus par izpildītājiem, bet tirgus ekonomika prasīja uzņēmēju iniciatīvu. Šefs bija jubilejas noskaņojumā: tieši pirms četrdesmit gadiem viņš uzņēmās kolhoza vadību. Sākās dedzīgas debates, un es neatceros, kurš ar patosu teica, ka pašmāju fermeri Ernests Miļevskis, Roberts Lenis un Vladislavs Markevičs veic vairāk nekā pusi no bijušā kolhoza ražošanas apjoma. Vairākkārt izskanēja doma, ka tam, kuram ir zelta rokas un gaiša galva, arī dzīve šodien sagādā prieku. Lūk, cik daudz automašīnu tagad ir lauksaimniekiem, pieejamāka par personīgo automobili kolhoza laikos kļuvusi arī mūsdienīga lauksaimniecības tehnika.

No pagātnes jāatvadās ar smaidu, un vairākums runātāju, klātesošo smiekliem skanot, atcerējās anekdotiskus gadījumus no kolhoza pagātnes. Toreiz cilvēki prata gan strādāt, gan līksmot. Tikai agrāk sapulci nepārtrauca mākslinieciskās pašdarbības priekšnesumi. Te viss sajaucās jautrā vakarēšanā, kad draisku debašu azartā viesi pat aizmirsa pacelt glāzītes ar “graudu sulu”.

Neslēpšu, ka es izjutu lepnumu: tieši trīs gadus arī es skaitījos kolhoznieks! Un, vērīgi apskatot prāvu novadpētniecības ekspozīciju foajē, atmiņā uzpeldēja daudzi notikumi. Ļoti svarīgi ir saudzīgi glabāt pagātni, vēsture tāda, kāda tā patiesībā ir. Bez izpušķojumiem un sagrozījumiem. Labums vienmēr uzvar ļaunumu, kas arī stiprina cilvēku dzimtu.

Aleksejs GONČAROVS