Nodzīvojusi sešus desmitus gadu, es domāju, ka mani vairs nav iespējams pārsteigt. Bet pēkšņi notika brīnums, un mana dēla nāves kārtējā gadadienā, 31. oktobrī, es nokļuvu Balbinovas draudzes svētceļotāju skaitā. Šis brauciens, kuru organizēja mūsu priesteris Genādijs Alferovs, bija ļoti interesants un izzinošs. Notika tā, ka es braucu pa sava dārgā dēla pēdējo ceļu, kur līdz traģēdijas vietai bija palikuši daži desmiti kilometru.
Mūsu bija daudz: pieaugušo un bērnu. Svētceļojuma laikā mēs apmeklējām 14 katoļu baznīcas un vienu pareizticīgo dievnamu, redzējām klosteri, dzīvu rozāriju un muzeju. Paldies priesterim par viņa erudīciju: pa ceļam no baznīcas uz baznīcu viņš sākumā iepazīstināja mūs ar novada, baznīcas vēsturi, bet vēlāk, jau uz vietas, stāstīja par ievērojamām vietām, svētbildēm, altāriem. Protams, katram no mums ir dažāda uztvere un iekšējās sajūtas. Un arī es nevaru pastāstīt par katru baznīcu atsevišķi — tas katram jāredz pašam. Taču savos iespaidos par divām baznīcām man gribas dalīties ar jums.
Pirmais senākais Latvijas koka dievnams ir Indricas baznīca. Te gribas apstāties, ieklausīties klusumā un mierā, kas nāk no lūgšanu svētbildēm un dievnama sienām. Lūk, kur patiešām tu uzdod sev jautājumu: “Bet kas tu tāds esi?” Mums visiem taču ir par ko padomāt...
Otrā bija Viļānu baznīca. Nesen tur tika veikti restaurācijas darbi. Dievnams bija vienkārši brīnišķīgs, mūs apbūra tā skaistums. Taču visspēcīgāko iespaidu uz mani atstāja Kristus ciešanu ceļš, kas iekārtots šīs baznīcas pagrabtelpā. Kad pustumsā, pa pusei saliekušies (lai arī piespiedu kārtā zemo velvju dēļ, jo jālūdzas, stāvot uz ceļiem), mēs izstaigājām šīs stacijas, apstādamies lūdzāmies kapličā pie “nedzimušo bērnu altāra”. Kad izgājām ārā, skatījāmies pasaulē pilnīgi citām acīm. To nekad nav iespējams aizmirst.
Ļoti patīkama un negaidīta bija neplānotā tikšanās ar Kaunatas draudzes priesteri. Kāds gan bija mans pārsteigums, kad uzzināju, ka pie viņiem pagaidām nav nedz ērģeļu, nedz kora, bet svētās Mises laikā baznīcā dzied visi. Tas ir tik vareni, kad visi klātesošie kļūst par aktīviem dievkalpojuma dalībniekiem!
Par mums dāvāto iespēju doties šajā braucienā mēs, visi tās dalībnieki, pateicamies Indras pagasta pārvaldniecei Ērikai Gabrusānei un autovadītājam Stanislavam Giruckim par viņa drošajām rokām. Bet atsevišķs paldies mūsu mācītājam Genādijam Alferovam, kurš pacietīgi un sīki tulkoja visu informāciju no latviešu valodas. Bet vēl pateicamies par to, ka parādīja, kā mūsu ļoti sarežģītajā dzīvē, kad nekam neatliek laika, var izmantot īsas lūgšanas. Tas augstu vērtējams! Gribas arī novēlēt visiem labu veselību, bet mums — jaunus ceļojumus!
Regīna KOROVACKA, Indra
.jpg)
.JPG)
