Bērziņu iedzīvotāja Helēna Vaivode bērnībā dzīvojusi Punduros, kas ir kāda kilometra attālumā no pensionāres pašreizējās dzīvesvietas. Augusi trīs bērnu ģimenē bez tēva, kuram vectēvs lika pamest mājas, tā sargājot ģimeni no iespējamām pēckara represijām, jo znotam no Baltkrievijas nebija dokumentu. Helēna bija vecākais bērns, nākusi pasaulē 1946. gadā, māsa piedzima 1948. gadā, bet 1956. gadā meitenēm pievienojās brālis, tiesa, viņam jau bija cits tēvs. Bērni savā starpā arī šobaltdien uztur ciešus sakarus, lai gan Helēnas māsa šobrīd dzīvo Inčukalnā, bet brālis — Siguldā.
Skolas gaitas Helēna uzsāka Punduru pamatskolā, kur pabeidza pirmās četras klases, pēc tam izglītojās Tīmaņu vidusskolā, kur ieguva 8 klašu pamatizglītību un iestājās Dagdas sovhoztehnikumā, kas tajos gados atradās Konstantinovā. Tomēr Helēnai nebija lemts kļūt par agronomi, kā to vēlējās kolhoza “Dzimtene” partijas komitejas darbiniece Janīna Skreba, kura ļoti mudināja jaunieti apgūt šo profesiju.
Helēna: “Vienu gadu nomācījos un nācās atgriezties mājas uz Punduriem, jo mammai bija nopietnas problēmas ar veselību — slima kāja. Uzreiz iejūdzos darbā — trīs gadus nostrādāju par slaucēju Andžānu fermā. Tas bija laiks, kad brālis vēl bija maziņš, māsa arī dzīvoja pie mammas. Kūtī bija sava gotiņa, sivēns, atceros, ka divas aitiņas turējām, kā arī neliels piemājas dārzs. Mamma bija teļkope, man bija jāiet palīgā darīt arī mammas darbu kolhozā.”
Darbs kolhozā nebija no vieglajiem, bet kādu dienu Helēna piekrita vietējā veikalnieka Florenca piedāvājumam nākt pie viņa mācīties pārdevējas darbu. Pēc apmācībām Helēna sāka strādāt tirdzniecības sfērā, vispirms viņu nosūtīja uz gastronomu Dagdā, vēlāk nācās pastrādāt Šustu veikalā aiz Ezerniekiem, no turienes pārcēla uz veikalu Muižniekos. 1969. gadā viņa izgāja pie vīra. Eduards bija mehanizators, tagad — pensionārs. Pēc kāzām jaunā ģimene pārvācās uz Bērziņiem, Helēna strādāja vietējā veikalā. Neliels pārtraukums sanāca, kad piedzima dvīņi Andris un Aija, bet pēc tam atkal darbs tirdzniecības sfērā, līdz 90. gadu sākumā Helēna iekārtojās par pavāri skolas ēdnīcā un paspēja iziet pensijā pirms Upmalas pamatskolas slēgšanas.
Vaivodu pāris nu jau sen kā vecvecāki. Andris strādā kokzāģētavā Jēkabpilī, viņam ir meita Iveta, kurai apritējuši pieci gadiņi. Andris savulaik ieguva mehanizatora profesiju Dagdas arodvidusskolā, kādu laiku pastrādāja Bērziņos, sekoja dienests armijā, pēc dienesta atgriezās darbā, bet 90. gadu vidū saimniecība izjuka un jaunais cilvēks papildināja bezdarbnieku rindas. Krustmāte paaicināja viņu uz Jēkabpili un palīdzēja tur iekārtoties darbā. Savukārt Aija ir pārdevēja Bērziņu veikalā, viņas dēlam Dmitrijam jau 19 gadu, puisis ir students.
“Es pastrādāju daudzos veikalos, pārdevējas darbs ir ļoti smags,” turpina Helēna. ”Sacīju meitai: “Bērniņ, nē, neej par pārdevēju!” Bet nekādi nevarēju atrunāt, laikam viņai šis darbs ļoti patika, tālab izvēlējās tieši to. Es vēl, lūk, ko domāju: man kopējais darba stāžs ir 39 gadi un pensija nesasniedz pat pusotra simta. Tam par iemeslu ir niecīgā pārdevējas alga par smago darbu, kas man atņēma veselību. Padomju gados, kad veikalā ieveda maizi vai desu, veidojās milzīgas rindas, visu dienu pavadīju uz kājām. Kad strādāju sovhoza ēdnīcā — sākumā bufetē, vēlāk jau biju pavāre — arī nebija viegli, jo bufetniecei bija likts palīdzēt pavārei: gan traukus mazgāju, gan kartupeļus mizoju, gan visu ko citu darīju. Nedaudz vieglāk sajutos, kad sāku strādāt skolas virtuvē. Darba mūža gadi man nesaistās ar daudz priecīgām atmiņām, arī mājās bija saimniecība, kur smagi jāstrādā. Varbūt ietekmēja arī tas, ka gribēju kļūt agronome, bet nebija lemts.”
Lai izdzīvotu, vajadzēja kaut kur pelnīt naudu iztikai, un visas Helēnas domas bija pakārtotas tam. Pozitīvi pensionā-re izsakās par viņas jaunības laika skolām, kurās nebija milzīgu prasību un dažādu pārmērību, tālab ģimenes budžetam bērnu skološana nebija tik liels slogs, kāds tas ir mūsdienās. Dvīņus līdz skolas laikam pieskatīja vīramāte, arī pašas mamma palīdzēja, bet skolā viņi paši ar visu tika veiksmīgi galā.
Neskatoties uz pārciestajām grūtībām un nepiepildīto sapni par profesiju, Helēna pauž stingru pārliecību, ka dzīve ir izdevusies, mūžs bagāts un piepildīts. Vienmēr blakus ir bijis vīrs, kopā izaudzināti labi bērni, aug lieliski mazbērni — kas gan spēj dot vēl lielāku gandarījumu?
“Ļoti skaistas atmiņas man ir par to laiku, kad apprecējos un pārcēlos dzīvot no Punduriem uz Bērziņiem,” stāsta Helēna. ”Vietējā klubā darbojās sieviešu vokālais ansamblis, kurā iesaistījos arī es. 1996. gadā svinēju 50 gadu jubileju, un šis bija pasākumiem bagāts gads. Bijām uzlūgti koncertēt Robežniekos, tur mums ļoti patika. Pēc koncerta Jāzeps Dobkevičs uzlūdza uzstāties Krāslavā, kur dziedājām svētās dziesmas, latviešu tautasdziesmas, arī no Rozenštrauha repertuāra. Tā visa uzņemšana un jaukā atmosfēra ir iespiedusies prātā un pat šobaltdien nav necik izdzisusi.
Tagad dzīvojam ar vīru divatā savā privātmājā, ir mums neliels dārziņš, govs un tele. Zemes īstenībā netrūkst, bet nav spēka apstrādāt. Jau vajag palīgu, lai lopiem sienu sagatavotu vai citus smagākus darbus padarītu. Labi, ka dēls atbrauc, arī znots palīdz, jo tepat netālu dzīvo. Vecumā grūti turēt saimniecību, varbūt vajag no tā visa atteikties un dzīvot tikai no pensijas.”
Helēnas liela aizraušanās ir rokdarbi, kas ne tikai dod azartu, bet ir arī nomierinošs līdzeklis. Ja gadās sanervozēties, pensionāre sēžas pie rokdarbiem, un nav labāku zāļu, kas nomierina. Viņa ir arī rokdarbu pulciņa “Atpūtas kopiņa” dalībniece.
“Visu dzīvi mīlēju šūt brunčus, kleitas, visu ko,” turpina Helēna. ”Adu daudz, ļoti gribējās iemācīties tamborēt, to apguvu pulciņā. Ne tikai to, bet arī vairākus citus rokdarbus, par kuriem agrāk pat nojausmas nebija. Vienīgi netaisīju dāvanu lelles ar konfektēm. Starp citu, pulciņā mēs pašas izgatavojām dāvanas viena otrai Ziemassvētkos. Tikai nezinājām, kura kurai tiks. Vilkām lozes, man laimējās dekorēta šampanieša pudele egles veidolā, turpretī mana tamborētā šallīte un adītie cimdi trāpījās mūsu vadītājai Olgai. Aušanu neviens nevar iemācīt. Ceru uz Svariņu rokdarbniecēm, tikai man tas ir patālu, bet autobuss nekursē. Mana krustmāte kādreiz auda skaistas segas, galdautus, arī mamma auda grīdceliņus no lupatām. Es tās griezu un arī pati mēdzu piesēsties pie stellēm, lai gan mamma to darīt neļāva.”
Pensionārei ļoti gribas ceļot, bet viņa nevar atļauties šo prieku finansiāli. Tālab dzīvo no atmiņām: skolas gados apmeklēja Siguldu, brauca ekskursijā uz Mihailovsku (Krievija), sovhoza laikā vīram bija piedāvājums aizbraukt uz Ļeņingradu, un Helēna aizbrauca viņa vietā.
Juris ROGA
.jpg)
