Gaidot pasaules galu

Tik drūmā tīrumā kuplus asnus laiž vispārēja pesimisma sēklas. Pats esmu pieskaitāms nelabojamu optimistu kategorijai, kuri arī kapos krustu vietā redz plusus. Tā gribas nodzīvot līdz tam laimīgajam laikam, kad Latvija iestāsies eiro zonā, bet jau pēc tam lepoties ar to, ka mūsu pašu maksājumi budžetā palīdzēs izvilkt “nabadzīgo” Grieķiju no finanšu slazda. Ja jau mēs pilnā balsī skandinām par sekmīgu izkļūšanu no krīzes, tad vislabākais laiks palīdzēt citiem. Un, ja parādu norakstīšana Grieķijai nepalīdzēs, mēs pieliksim. Nesen šajā valstī notika masu demonstrācijas, kur helēņu mantinieki prasīja paaugstināt ar nodokli neapliekamo minimumu no 700 līdz 900 eiro. Vai ieraudzījāt starpību? Nejauši presē izlasīju, ka 2010. gadā vidējā mēneša neto alga (uz rokām) pie viņiem bija 1285 eiro. Bet pie mums vidējā mēneša alga ir aptuveni 600 eiro uz papīra. Tik patīkami ir apzināties sevi par Eiropas mēroga sponsoru un labdari. Protams, Ministru prezidenta Valda Dombrovska slaveno grāmatu daudzi nav lasījuši, svarīgs ir kas cits: mēs rīkojamies saskaņā ar gudrajiem norādījumiem, kas nāk no Briseles. Ja vajadzēs, palīdzēsim Itālijai un Spānijai, bet savi miljardu parādi, tāpat arī nožēlojamās subsīdijas zemniekiem ir otršķirīga lieta. Galvenais — krīze pārvarēta, un oktobrī Saeimas deputāti visi kopā algu veidā līdz nodokļu nomaksai saņēma 155391 latu! Zaļa dzīve arī ministriem, bet tukšā atstātā tauta draud viņiem ar atlaišanu: agrāk Robertam Ķīlim, tagad Ilzei Viņķelei un Ingrīdai Circenei. Izriet secinājums: vai tik apzinīgi savas algas atstrādā augstie varasvīri?

Kam ir vajadzīgs šis pasaules gals, ja saskaņā ar Lato Lapsas viedokli vidēja lieluma miljonāru kļūst vairāk. Iepazīstoties ar Latvijas visbagātāko cilvēku pirmo trijotni, sākumā pārņem šaubas: Oļegs Fils, Ernests Bernis, Sergejs Zaharjins... Taču visbagātāko ģimeņu topā viss nostājas savās vietās: Lembergi — 140 miljoni latu, Paškauski — 60, Šķēles — 45 miljoni. Un, šķiet, galvenie oligarhi jau atvirzīti no varas, bet valsts lietas nemaz neuzlabojas. Gluži otrādi, pēc plānotās oligarhu aizvākšanas par spīti cerībām valdošās koalīcijas reitings nav paaugstinājies. Situācija nonākusi tiktāl, ka saskaņā ar sabiedrības viedokļa aptauju, ko veikusi aģentūra TNS Latvija, starp valsts amatpersonām Latvijas iedzīvotāju vislielāko uzticību iemantojuši Valsts kontroliere Inguna Sudraba un Valsts policijas vadītājs Ints Ķuzis, bet vismazāk cilvēki uzticas Saeimas spīkerei Solvitai Āboltiņai (neuzticības reitings 66%). Vispārsteidzošākais ir tas, ka šāda “popularitāte” netraucēja Saeimas spīkerei ieņemt “Vienotības” valdes priekšsēdētājas posteni. Politiskie šovi mūsu interesantajā valstī aizēnojuši visu pārējo. Partijas “Vienotība” kongresā pagājušajā sestdienā notika interesantas novitātes. Uz laiku aizmirsti vainīgie visās Latvijas nelaimēs — okupanti un oligarhi, sākušās zaķa kolektīvās medības. It kā tikai viens Dzintars Zaķis būtu izmantojis iecienīto shēmu, kā izvairīties no nodokļu maksāšanas, iegādājoties dārgo auto. Kurš bez grēka... Taču cīņā par partijas varu fakts izrādījās īsti laikā un vietā. Turpretim mums no malas šķiet, ka visai valdošajai koalīcijai radušās nopietnas problēmas ar vienotību, kas var kļūt par mazu pasaules galu mūsu valstij, kura iedomājās sevi par sekmīgu. Aģentūras TNS Latvija pētījums liecina, ka 86% ekonomiski aktīvo Latvijas iedzīvotāju vecumā no 18 līdz 55 gadiem uzskata, ka Saeimas deputāti ir nepietiekami atbildīgi pret saviem amata pienākumiem. Skaidrs, no kurienes rodas bezatbildīgi ministri. Noplēšot kalendāra lapiņas un cerot uz labāko, jāatceras, ka pēc pusgada notiks pašvaldību vēlēšanas. Gaidāms galvaspilsētas šovs: karsta cīņa par Rīgas pilsētas mēra posteni. “Vienotības” pārstāve Sarmīte Ēlerte raujas cīņā, un publiskas debates sola būt ļoti interesantas. Protams, grūti ir vienlaikus saliedēt sabiedrību un pretendēt uz saimniecisko posteni — mēra krēslu. Kaut tik neiznāktu kā tajā parunā par diviem zaķiem. Ak, šie zaķi...

Ne mazāk interesanti notikumi gaidāmi arī mūsu nabadzīgajos novados — Krāslavā, Dagdā un Aglonā. Pat provinces vara ir kārots rieciens, it sevišķi zinātājiem, kā taisīt personīgo biznesu uz budžeta rēķina. Patiešām pirmsvēlēšanu kļūdas naiviem cilvēkiem var kļūt par vietējo pasaules galu. Tāpēc katram ir svarīgi noskaidrot, kuru no deputātu kandidātiem izvirza tauta, bet kurš pie varas raujas pats. Par saviem ievēlētajiem pārstāvjiem, godājamie lasītāji vēlētāji, spriediet nevis pēc viņu vārdiem, bet pēc darbiem! Un neaizmirstiet pasūtīt laikrakstu “Ezerzeme”. To, kurš ir godīgs, pasaules gals nebaida. Un tas arī nav vajadzīgs.

Aleksejs GONČAROVS