Krāslavieši Svētajā Zemē

No šejienes savu ceļu Visumā sāka cilvēki, kuri nesa ticību labākai pasaulei, Radītāja augstākajam spēkam. Te tika radīti skaistuma un apgarotības ziņā brīnišķīgi pieminekļi, kas slavina cilvēces dzīves galvenos momentus, ko caurstrāvo augstākā ideja. Senās baznīcas un pilis, klosteri un cietokšņi, kas celti pirms tūkstoš gadiem un sakoncentrēti te, kļuva vai nu par pasaules mākslas šedevriem vai arī par svētiem pieminekļiem. Arī pati daba, gan maiga un svētīga, gan tuksnešaina un skarba, it kā liek izbaudīt visu, kas dots cilvēkam.

Tāpēc nav nejaušība, ka šai vietai dots cēls nosaukums — Svētā Zeme! Te notika Marijas Pasludināšana, Kristus Dzimšana, Kunga prezentācija, Jēzus Kristīšana, viņa Apskaidrošanās Tabora kalnā. Pa šīm vietām veda Pestītāja zemes ceļi, Viņš teica sprediķus un pamācības, te notika lieli brīnumi. Uz šīs zemes bija Pēdējais Vakarēdiens un te Pestītājs izcieta Jūdasa nodevību, te Viņu notiesāja Poncijs Pilāts, te Viņš nogāja krustaceļu uz Golgātu un tika krustā sists, ko izdarīja Viņa tauta. Uz Svētās zemes notika Kristus Slavenā Augšāmcelšanās kā mūsu augšāmcelšanās prototips un Pestītāja Uzņemšana debesīs, Svētā Gara parādīšanās virs apustuļiem. Šie ceļi bija arī Dievmātes Jaunavas Marijas zemes ceļi, te Viņa beidza zemes gaitas. No šejienes uz visām pasaules malām devās apustuļi — Kristus mācekļi, nesot cilvēkiem Viņa mācību par cilvēces glābšanu.
Ziemassvētku priekšvakarā īstenojās divu pareizticīgo krāslaviešu sapnis ieraudzīt Apsolīto Zemi. “Varavīksnes” skolas direktora vietniece audzināšanas darbā Eva Bojarčuka un psiholoģe Ija Karole svētceļojumam gatavojās laikus un rūpīgi. Sakrājušas nepieciešamās summas, pareizticīgo mājas lapā internetā pierakstījās Latvijas svētceļnieku grupā un ar tūrisma aģentūras “Putņik” starpniecību un ar Dievpalīgu devās astoņu dienu svētceļojumā.

Paklausīsimies Ijas Karoles stāstījumu: “34 cilvēku grupā bija pārsvarā pareizticīgie, mūs pavadīja mācītājs tēvs Sergijs. Lidojums no Rīgas uz Telavivu aizņēma četrarpus stundas, un mūsu grupa ar autobusu uzreiz devās uz svēto pilsētu Jeruzalemi, kur mēs apmetāmies viesnīcas numuros. Brīnums notika jau pirmajā naktī: mēs apmeklējām Kunga kapu, kas atrodas tajā vietā, kur saskaņā ar Svētajiem Rakstiem Jēzus Kristus bija krustā sists, apglabāts un augšāmcēlies. Pirms tam mēs izsūdzējām grēkus tēvam Sergijam, piedalījāmies nakts liturģijā svētajā dievnamā, saņēmām svēto vakarēdienu un Grieķijas garīdznieka svētību. Nav iespējams izteikt vārdos ticīgo cilvēku gavilējošās dvēseles jūtas Svētajā zemē, kas slacīta Jēzus Kristus asinīm, lai izpirktu cilvēku grēkus.

Nākamā diena — Kristus mokpilno ciešanu krustaceļš pa seno pilsētu no cietuma līdz Golgātai, kur arī atrodas Kunga kapa Baznīca, kur mums laimējās lūgt Dievu otrreiz. Starp citu, sākotnēji baznīcu uzcēla Svētā ķēniņiene Helēna IV gadsimtā, vēlāk persiešu uzbrukuma laikā 614. gadā tā tika sagrauta. Pēc 15 gadiem Jeruzalemi atkaroja Bizantijas imperatora Iraklija karaspēks, kurš atjaunoja Svēto Krustu Golgātā. Tajā pašā 629. gadā sv. Feodosija klostera priekšnieks Modests no jauna uzcēla Kristus Augšāmcelšanās Baznīcu. Būvdarbi Kristus Augšāmcelšanās Baznīcā, kas iekļāva veco telpu pārkārtošanu un jauno telpu izbūvi, turpinājās visas vēstures gaitā — līdz pat XIX gadsimtam, kas arī noteica tā savdabīgo izskatu. Pie ieejas dievnamā atrodas slavenā kolonna ar plaisu no Svētās Uguns.

Trešā diena — garīgās svētlaimes turpinājums: mūs pieņēma Jeruzalemes un visas Palestīnas patriarhs Svētais Teofils. Kopā ar Krievijas un Ukrainas svētceļniekiem mēs saņēmām Ekselences svētību un dāvanu — Jeruzalemes Dievmātes ikonu. Nākamās dienas rītā mēs turpinājām iepazīšanos ar kristietības svētnīcām, šim nolūkam šķērsojām kaimiņvalsts Jordānijas robežu. Bija novembris, taču Tuvajos Austrumos bija silti — aptuveni 30 grādu, un, protams, visi svētceļnieki iegremdējās Jordānas upes svētajos ūdeņos. Lūdzāmies, un mūs pārņēma sajūta, it kā būtu pieskārušies Svētajai vēsturei: šajos ūdeņos Jānis Kristītājs kristīja pašu Dievu. Tad svētceļnieki apmeklēja Krievu svētceļnieku pieņemšanas namu, kas pieder Krievu pareizticīgo baznīcai, kur nesen pabija visas Krievijas Patriarhs Kirils.

Tālāk sekoja kalna apmeklējums, no kura, kā stāsta Bībele, saistīta ebreju izvešana no ēģiptiešu gūsta. Viņus izveda pravietis Mozus, kurš 40 gadus vadīja Sinaja kalnos un kļuva slavens kā Dieva pravietis. Tas notika otrās tūkstošgades vidū pirms Kristus Dzimšanas, bet Mozus mācība sastāda piecas pirmās Bībeles grāmatas. Atkal atgriezāmies Izraēlā un apmeklējām Betlēmi, pilsētu, kas atrodas astoņus kilometrus uz dienvidiem no Jeruzalemes. Lūdzām Dievu Kristus Dzimšanas Bazilikā, kas uzcelta virs alas, kurā pēc nostāstiem dzimis Jēzus Kristus. Vissenākais dievnams ārēji atgādina cietoksni — kā nesatricināms kristietības priekšpostenis. Nākamās dienas mēs pavadījām pastāvīgās lūgšanās, apmeklējot baznīcas un klosterus. Astoņās dienās, kuras mēs pavadījām Svētajā Zemē, noklausījāmies piecas liturģijas, kuras svētceļniekiem no Latvijas vadīja tēvs Sergijs.

Viss, ko mēs redzējām, stipri atšķiras no pierastām Eiropas ainām: pārsvarā kalnains apvidus, kur apstrādāts katrs zemes pleķītis. Tīrumi, dārzi, citrusaugļu plantācijas, palmas... Jordānijas tuksnesī beduīni ganīja aitu ganāmpulkus — tāpat kā pirms diviem tūkstošiem gadu... Pilsētas pārsteidza iztēli ar saglabāto senatni. Mēs neredzējām debesskrāpjus, te bija mūsdienīgas, visai zemas mājas, kas būvētas no kalnu iežiem dzeltenos un gaišbrūnos toņos, kas organiski iekļāvās apkārtējā vidē, neizjaucot arhitektūras seno harmoniju. Pilsētas ritmi — mazāk dinamiski, kas noskaņo uz mieru un Apsolītās Zemes mūžīgo vērtību apceri.

Svēto Jeruzalemi mēs apmeklējām sarežģītā laikā (tur risinās kara konflikts), taču Visaugstākais acīmredzot uzklausīja mūsu lūgšanas. Mūsu dvēseles pilda Dieva svētība...”

Aleksejs GONČAROVS