Mednieki pulcējās Ķepovā

Semināru atklāja Dagdas novada domes priekšsēdētājs Viktors Stikuts, kurš izstāstīja novada pašvaldības vīziju par meža nekoksnes resursu izmantošanas iespējām novadā. Cita starpā priekšsēdētājs akcentēja: “Jūs esat pir-mie, kuri iesvēta mūsu pašvaldības objektu, kuru esam iecerējuši veidot par dabas informācijas centru ar skaistu nosaukumu “Ķepa”, jo tas atrodas Ķepovas pagastā un vārds asociējas ar nospiedumu, ko sniegā atstāj dzīvnieks. Novada pašvaldība šo ieceri sāka pirms 2,5 gadiem, process nebija viegls. Ilgi domājām ko darīt ar šo nostūri, kur sākas vai beidzas Eiropas Savienība. Nolēmām, ka jāpopularizē dabas objekti, jo nekā cita ievērības cienīga šajā pusē nav. Bet mums bija nepieciešams viens objekts, kas piesaistītu cilvēkus un kuri varētu dot labumu šeit dzīvojošajiem.”

Mežzinātnes institūta “Silava” pētnieks Jānis Baumanis, kurš runāja par medību saimniecību darbības pamatprincipiem un to darbības tiesisko regulējumu, neslēpa savu pārsteigumu: “Par šādu vides informācijas veicināšanas centru nebūtu jākaunas nevienam, arī stipri bagātākām Latvijas pilsētām un lielpilsētām. Man liels prieks par to, ko jūs šeit, vienā no tālākajām Latvijas malām, esat izdarījuši. Atbraukt pie jums gan nav viegli, pats šodien izbaudīju. Šis arī ir viens no retiem gadījumiem, kad es no pašvaldības vadītāja puses redzu konkrētu atbalstu medību jautājumiem. Latvijā ir pietiekami daudz mednieku ar skaļiem vārdiem, arī tādu, kuri darbojas pašvaldībās, bet, godīgi sakot, šis ir pirmais šāds informācijas centrs Latvijā un pirmoreiz dzirdu no pašvaldības vadītāja konkrētu vīziju, ko darīt, kā darīt, kā pagastam vai novadam attīstīties un kur šajā attīstībā ir vieta vai loma medniekiem.”

Semināra turpmākajā gaitā Dabas aizsardzības pārvaldes deleģētais pārstāvis darīja zināmu pārvaldes redzējumu par medījamo dzīvnieku medībām īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, tai skaitā Rāznas nacionālā parka teritorijā. Savukārt Pārtikas un veterinārā dienesta Dienvidlatgales pārvaldes vadītājs Antons Lazdāns izklāstīja Pārtikas un veterinārā dienesta speciālistu viedokli par cilvēku veselībai drošu medījamo dzīvnieku produkcijas izmantošanu. Taksidermists Aigars Jurašs stāstīja par medījamo dzīvnieku “otro dzīvi”. Seminārs beidzās ar diskusiju par ierosinājumiem topošajām izmaiņām medību reglamentējošos normatīvajos aktos, medību formējumu kooperāciju, drošību medībās. Diskusija notika brīvā dabā pie ugunskura, baudot medījuma zupu ar nosaukumu “šurpa” un desiņas.

Izmantojot izdevību, palūdzu pieredzes bagātu mednieku viedokli par informācijas veicināšanas centra ekspozīciju zāli. Cik tā reālistiska, kam tā varētu būt interesanta un ko tur var pamācīties?

Meža konsultāciju pakalpojumu centra (MKPC) Dienvidlatgales nodaļas vadītājs Jānis Dzalbs: “Viss šeit ir no dzīves, varētu sacīt, tuvu simtprocentīgai realitātei, atšķirība vien tā, ka mežā dzīvnieki nav tik tuvu viens otram. Kam būtu interesanti apmeklēt? Bieži dzirdam anekdoti no dzīves, kad bērns, atbraucis no pilsētas skolas uz laukiem un ieraudzījis zirgu, prasa: “Kas tas tāds?” Šeit ir reāla dabas skola, it kā cieši koncentrēta, bet labs gids mācēs izstāstīt, ka dabā katrs dzīvnieks dzīvo atsevišķi, nevis tādā barā vienkopus. Principā, visus tos Latgalē varam sastapt. Labs gids noteikti bērnam atvērs acis arī uz to, ka no dzīvniekiem mežā nav jābaidās. No slimiem dažkārt jāuzmanās, bet no meža dzīvniekiem nav jābīstas.
Te ir apskatāms vilks viņam raksturīgā vidē — tam patīk niedrājs. Nedaudz tālāk arī vilka medījums — stirnu buks. Ir rubenis, kas mūspusē sastopams tikai Šķaunes pagastā. Rubenis vēl līdz pagājušajam gadam bija medījams putns, bet šobrīd vēl nav zināms, vai tas būs ļauts nākotnē. Ļoti skaists vanags — šis putns arī sastopams mūspusē. Vanagi gan nav medījami. Zoss arī sastopama, mūspusē gan retāk, bet Latvijā šo putnu daudz, ir medījamas četras zosu sugas. Ekspozīcija papildināta ar atpūtas vietu mežā — te parādīts, kā tā droši jāierīko un kāda tā ir jāatstāj.”

Latvijas mednieku savienības valdes priekšsēdētājs un mežzinātnes institūta “Silava” pētnieks Jānis Baumanis: “Pirmais iespaids ir labs — ekspozīciju zāle gaumīgi iekārtota, ekspozīcija bagātīga, pat ne katrā lielā muzejā ir tik daudz dzīvnieku izbāzeņu, kas nav lēts prieks, un tādi, kā vilks, lūsis nemaz tik ļoti bieži Latvijā nav sastopami, kā medību trofeja reti pieejami. Lūši, vilks pilnā augumā jau liecina, ka piestrādāts pie kompozīcijas, kurā ir arī staltbriedis un kuiļi pilnā augumā.
Es domāju, ka šo zāli vērts apmeklēt arī medniekam. Tas pats staltbriedis šajā reģionā reti sastopams, un paskatīties, kāds tad izskatās bullis ar labiem, kārtīgiem ragiem, der katram medniekam. Arī kuili nemaz tik bieži ikdienā neredz. Protams, lielākā auditorija ir bērni, skolēni, viņu vecāki. Ļoti vērtīgi zināt, kas mums mežā un dabā ir.

No dzīvniekiem nav jābaidās, normāli dzīvnieki baidās no cilvēka, un to pašu lūsi vai vilku mežā dzīvus redzēt, pat regulāri medībās ejot, man ir izdevies vien dažas reizes. Viņi ir ārkārtīgi piesardzīgi, un tas varbūt ir viens no medību pozitīvajiem momentiem, jo tajās vietās, kur notiek medības, dzīvnieki ievēro piesardzību un baidās no cilvēkiem. Tiklīdz medības nenotiek, dzīvnieki kļūst bezkaunīgi, un to var novērot dažādos nacionālajos parkos, to var novērot Rīgā, kur Vecāķos un Vecdaugavā mežacūkas sāk klīst pa ielām vietās, kur sabūvēti ciemati un kur agrāk notika medības, bet tagad tās vairs nenotiek. Mežacūkas ļoti labi sapratušas, ka viņas tur neviens neaiztiek, tur ir miers un barība, tāpēc biedē cilvēkus. Dzīvnieku nemedīšana arī nav nekas labs, ir jāmedī, bet ar mēru, jābūt līdzsvaram.

Arī šeit ierīkotā atpūtas vieta ir pamācoša. Ja dodamies mežā atpūsties, jārīkojas kulturāli, civilizēti, nevis tā, ka atnācu, atpūtos un pēc manis lai paliek miskaste, kurp neviens cits vairs nenāks un meklēs jaunu vietu. Šādā vietā, kā mēs redzam ekspozīcijā, jebkuram patiktu atgriezties. Jāaudzina jaunie cilvēki, lai pēc atpūtniekiem paliktu tīra vide, lai nevarētu redzēt, ka tur pabijis cilvēks. Esmu novērojis, ka Skandi-nāvijā cilvēki kaut kur kalnos, kur neviena nav un neviens neredz, pēc dabā ieturētām pusdienām neatstāj aiz sevis nevienu papīra gabaliņu, nepabāž to zem akmens, bet visus atkritumus saliek maisiņā un aizved līdzi. Līdz tādai kultūrai mums vēl tālu, jāieaudzina cieņa pret dabu. Šie izbāzeņi vai medību trofejas arī ir cieņas izrādīšana — ne tikai nomedīju dzīvnieku un pametu, vai labākajā gadījumā apēdu, kas ēdams, bet caur trofejām iedodu dzīvniekam otro dzīvi.

Šādā ekspozīcijā noteikti vajag izlikt arī nomestos dzīvnieku ragus, kurus šeit neredzu. Tas būtu mans ieteikums. Esmu pats saskāries, ka bieži vien bērni un skolēni, pat viņu vecāki nezina, ka briedim, stirnu bukam un alnim ragi ir tikai tēviņiem, mātītēm ragu nav, ka stirnu āzis vai staltbriedis savus lielos varenos ragus katru gadu ziemas beigās nomet un vasarā izaudzē jaunus. Pat daudzi veci mednieki kultivē mītu, ka dzīvnieka vecumu var noteikt pēc tā, cik ragiem ir žuburu. Tās ir pilnīgas muļķības, jo jau otrie ragi bieži vien ir ar četriem žuburiem katrā pusē.”

Latvijas mednieku savienības valdes priekšsēdētājs pauda cerību, ka tā ķibele, kas ir piemeklējusi Latgali — klasiskais cūku mēris, — paies secen ar pēc iespējas mazākiem zaudējumiem un kopīgiem spēkiem tiks veiksmīgi pārvarēta. Pateicoties dažu apstākļu sakritībai, kā arī sadarbībai ar medniekiem, slimība tika atklāta laikus. Paraugus iesniedza mednieki, ja viņi nemedītu vai nenodotu paraugus PVD, iespējams, slimība tiktu atklāta daudz vēlāk, kad tā būtu skārusi lielāku reģionu. Te arī parādās mednieku svarīgā loma, kā arī tas, ka par pamanītām problēmām ir jārunā savlaicīgi. Šodien mednieki stāsta, ka jau vasarā redzējuši mirušus sivēnus uz lauka, bet nevienam par to nepateica. Ja jau tad būtu runājuši, uz šo informāciju speciālisti varētu reaģēt.

Jānis Baumanis aicina medniekus arī turpmāk būt atvērtiem, uzņemt jaunu informāciju, mācīties, ieklausīties tajā, ko saka PVD un Meža dienesta speciā- listi, kuri nav nākuši sodīt, bet — sadarboties. Ja mednieki karos ar dažādām institūcijām, tad nekā laba nebūs. Tāpat arī zemes īpašniekiem un lauksaimniekiem ir jādomā, kā visiem maksimāli sadarboties.

Juris ROGA