Triju laikmetu satraucošo notikumu liecinieks

Kā tas bieži gadījās, arī šoreiz laikraksta vērīgie lasītāji pateica man adresi Augstkalnē: 2. janvārī Jānis Cauņa svinēs 80 dzīves gadu jubileju. Tiesa, ne uzreiz, tomēr es uzprasījos ciemos pie saimnieka, kura mājā man nācies būt arī agrāk. Kad nākamajam jubilāram pajautāju, kuru reizi mēs tiekamies, viņš viltīgi pasmaidīja un atbildēja: “Precīzi nepateikšu. Bet mūsu pirmās iepazīšanās laiku atceros gan — 1973. gada vasara, toreiz ciematā tika nodotas ekspluatācijā individuālās mājas.” Tā gan ir atmiņa, lai Dievs dotu katram...

Laiks ir nežēlīgs: pēdējie gadi atstāja savu zīmogu arī mana senā paziņas liktenī. Palicis atraitņa kārtā, viņš nepalika vientuļš. Divi dēli ar ģimenēm, mazbērni un mazmazbērni pastāvīgi apciemo viņu. Arī mājā, kas uzcelta paša rokām, mājo laimīgas ģimenes dzīves gars. Kopā ar vectēvu dzīvo mazdēls Artūrs ar dzīvesbiedri Jūliju un mazo Lauru. Ģimenes ciltskoks turpinās — seši mazbērni, trīs mazmazmeitas, kas arī dara vectēvu laimīgu. Tā ir īsta bagātība un galvenā dzīves jēga.

Viņa liktenis ir daudzcietušās Latgales vēstures daļiņa un spilgts piemērs, kas liecina par uzticību dzimtajam novadam. Vecāko dēlu tēvs ar māti nokristīja Borovkas draudzes baznīcā tālajā 1933. gadā, bet pavisam strādīgajā zemnieku ģimenē piedzima deviņi bērni. Kara laikā aprāvās divu mazuļu dzīves pavediens, taču līdz šai dienai nodzīvojuši pieci. Pirmdzimtajam klājās visgrūtāk. Kad tēvs devās uz fronti, Jānis kļuva par mātes labo roku. No vienpadsmit gadiem iemācījās art, bet izkapti rokās paņēma vēl agrāk. Un jau piemirsis jaunības gadu likstas, tagad ar labiem vārdiem atceras to zemnieka dzīves skolu. Viņš arī tagad prot dzīt taisnu vagu...

Pirmās republikas laiku Jānis Cauņa zina no vecāku stāstītā un pārdzīvotā. Kad bija jādodas uz dzīvi viensētās, vectēvs izvilka lozi un dabūja 20 hektāru zemes gabalu, kur tikai ceturtā daļa zemju bija derīga izmantošanai. Cik darba ir ieguldīts un sviedru slacīts, kamēr tika izcirsti krūmi un šīs platības attīrītas no celmiem, kamēr nosusināti purvāji. Viss tika darīts ar rokām, un visi kaimiņi strādāja no ausmas līdz rietam. Vectēvam piederēja pāris zirgu, tēvam bija viens — viņš saņēma mantojumā desmit hektārus. Lai pabarotu lielo ģimeni, viensētniekam nācās no agra pavasara līdz vēlam rudenim skriet kā vāverei ritenī. Ziemā tēvs pie kaimiņiem kulstīja linus, lai daudzbērnu ģimene varētu savilkt galus kopā. Tie bija ļoti grūti laiki, vēlāk sākās karš, tad saimniecībās palika sievietes un bērni vien. Lai ģimene nenomirtu badā, bija jātur lopi, bet tas prasīja milzīgu darbu. Tā laika dzīves “jaukumus” jaunais Jānis izbaudīja uz savas ādas. Taču viņš uzskata, ka arī tam bija savs pluss — cilvēki iemācījās čakli strādāt uz savas zemes. Nežēlojot spēkus un aizmirstot par svētkiem.

“Karš mūsu pusē beidzās 1944. gadā,” atceras mans sarunbiedrs.” Tad sekoja jauna nelaime — padomes sāka vākt nodevas no zemniekiem. Par hektāru zemes lika nodot graudus, gaļu, atņēma pēdējo naudu apmaiņai pret aizņēmuma obligācijām, par kurām iznākumā nesaņēma neko.

Katrs sākums ir grūts... Jānis Cauņa lieliski atceras, kā viensētnieki negribēja doties kolhozos. Taču pēc labāko darbarūķu piespiedu izvešanas uz Sibīriju 1949. gada martā kolektivizācijas process paātrinājās. Cik daudz likteņu salauzts, cik daudz asaru izliets... Tagad grūti pat iedomāties, ar kādām sāpēm čaklie saimnieki šķīrās no pašu kultivētiem hektāriem un no labi koptiem zirgiem un brūnaļām. Bezmaksas un būtībā spaidu darbs kolhoza tīrumos turpinājās līdz 1958. ga-dam, bet maksāt naudā sāka pēc triju kolhozu apvienošanas sovhozā “Krāslava”. Visus šos gadus cilvēki iztika no tā vien, ko izaudzēja 50 āru platībā. Kaut kā iemanījās turēt gotiņu, cūku, aitas, vistas.

Ņirgāšanās par lauku cilvēkiem turpinājās. Ņikita Hruščovs, iekarsis cīņā pret privātīpašumu, samazināja āru skaitu, ieviesa citus ierobežojumus. Ģenerālsekretāra Brežņeva laikos atcēla šos Hruščova aizliegumus. Strādājot vaiga sviedros sovhoza labā un savā piemājas saimniecībā, lauku cilvēks pakāpeniski sāka iedzīvoties. Parādījās nauda, bet līdz ar to sākās preču deficīts. Būvmateriālus pat remontam varēja sadabūt tikai ar milzīgām grūtībām, nedaudz vieglāk kļuva tad, kad laukos parādījās celtniecības kooperatīvi un tie tika padarīti par likumīgiem, bet automašīnas iegādes rinda ievilkās uz 5 - 10 gadiem. Sākot ar septiņdesmito gadu vidu, dzīve daudzmaz uzlabojās, bet tas, kas notika deviņdesmito gadu beigās, visiem zināms. Dzīvi nodzīvot nav lauku pāriet... Pabeidzis septiņgadīgo skolu, Jānis iestājās Daugavpils dzelzceļnieku skolā, kur saņēma tvaika mašīnu remonta meistara diplomu. Tālāk sekoja norīkojums uz Liepājas tvaika mašīnu remonta rūpnīcu, pēc pāris gadiem iesauca armijā. Disciplīnas un izturības skola arī lieliski noderēja dzīvē, par triju gadu ilgo dienestu Magņitogorskā Jānis nepateica nevienu sliktu vārdu, viņš varēja turpināt darbu Liepājā, kur viņu gaidīja un kur viegli varēja nokārtot pat dzīvokļa jautājumu, taču vecāku mājās radās grūtības. Māte pierunāja dēlu, un viņš atgriezās dzimtajā Dunsku ciemā. Vienaudži brīnījās: “Jaunieši bēg no kolhoziem, bet tu atgriezies pēc paša gribas?”

Bija jāiekārtojas darbā, bet kolhozs “Daugava” tolaik komplektēja brigādi govju novietnes celtniecībai. Jānis ar prieku ņēma rokā namdara cirvi — ar to viņam patika strādāt kopš jaunības gadiem. Kad trīs kolhozi apvienojās sovhozā “Krāslava”, visa brigāde izklīda, palika tikai Jānis. Interesanta detaļa, īsts patriotisma piemērs: dzimtajā sovhozā Jānis Cauņa nostrādāja kopš tā dibināšanas un līdz pēdējai dienai! Karjera izdevās: vienkāršs celtnieks, brigadieris, pēc lauksaimniecības ministrijas kursu beigšanas — meistars, tad 27 gadi sovhoza būvdarbu vadītāja amatā. Saimnieciskā kārtā uzcēla fermas, noliktavas, šķūņus, 27 dzīvojamās mājas, kluba kantora ēku, vēl 12 putnu fermas korpusus! Vārdu sakot, visu, izņemot trīs lopkopības kompleksus. Sirds sāpēja, kad daudzi ražošanas objekti sāka pārvērsties drupās. Lauzt nav celt, taču putnu ferma vien sovhozam deva vairāk nekā pusi peļņas!

Kā pastāstīja mans sarunbiedrs, ja Kurzemē un Zemgalē privatizācijas process noritēja salīdzinoši civilizēti, tad Latgalē tas bija vienlaidu sabrukums. Viņš arī pašlaik ir pārliecināts: pārejas process bija jāsāk no augšas, tad netiktu izpostīts tas, kas tika radīts gadu desmitu laikā. Un par ņirgāšanos uzskatīja savu 22 latu pensiju par 42 gadu stāžu. Tiesa, ar laiku taisnība triumfēja, un tagad 175 labi laukos ir laba nauda, būtu tikai veselība... Ārēji dzīve nemaz nav slikta: lauku cilvēki saņēma īpašumā zemi, katrā normālā ģimenē viena un pat divas automašīnas, dzīvokļi vairs nav akūta problēma. Nelaime cita: līdz ar brīvības iegūšanu daudzi aizmirsa svēto pienākumu godīgi strādāt, bet zeme necieš sliņķus. Kolhozu un sovhozu laikā cilvēki bija pieraduši dzīvot pēc norādījumiem, tagad pienācis laiks saimniekot patstāvīgi, lūk, daudzi arī apjuka. “Ja šodien katrā ģimenē strādātu tā, kā strādāja mūsu vecāki un vecvecāki, un vēl audzinātu 5 - 7 bērnus, pārticība ģimenē būtu cita. Cilāt glāzīti ir vienkāršāk nekā uzņemties atbildību,” uzskata Jānis. Un turpina: “Ar tādām pūlēm izkļuvām no vienas savienības, lai iekļūtu citā? Kas ar mums notiek?! Cik neprātīgi viegli izpostījām rūpniecību, lauksaimniecību, cukura rūpnīcas... Tagad atteiksimies no lata, bet ar ko paliksim? Vai pa daļām zaudēsim arī neatkarību, ko izcīnījām ar tādām grūtībām? Ja tauta bēgtin bēg no valsts, tad kaut kas nav labi ar mūsu zemi. Pirmām kārtām jāpalīdz jaunajām lauku ģimenēm ar starta kapitālu. Vajadzīga tāda valsts programma! Pirmajā republikā Kārlis Ulmanis atbalstīja viensētu attīstību, arī tagad jāatrod tādas iespējas. Nevajag gatavot speciālistus citām valstīm, ar ko tad mēs paši paliksim? Saeimai un valdībai jādomā nevis par Briseli, bet par savu tautu, kura grib cienīgi dzīvot un kaldināt ģimenes laimi dzimtajā Latvijā.”

Aleksejs GONČAROVS