Ar lepnumu un... bažām!

Marijas bērnība ritēja pie Ostrovnas ezera, tikpat skaisti iekoptā viensētā, kā visa tuvākā apkārtne. Ģimene tiem laikiem nebija liela: tēvs Martins, māte Donata un divi bērni — Marija un jaunākā māsa Tatjana, kopā ar viņiem mitinājās arī Donatas māsa Janīna un vecmāmiņa Teofilija. Vecākiem bija iekopta saimniecība, bērni jau kopš mazotnes pieradināti darbam un mācēja faktiski visu: no dārza darbiem līdz pat govju slaukšanai. Marijai spilgtā atmiņā daudz ziedu, tos abas ar māsu rūpīgi kopušas.
“Tas nebija tā, kā mūsdienās, kad daudzi bērni zina tikai datoru,” Marija dalās atmiņās. ”Kopš bērna kājas rāvāmies vaiga sviedros, arī rokdarbus apguvām un vēl skolā mācīties vajadzēja.

Es gāju Indras vidusskolā, pabeidzu 10 klases — tolaik tā bija vidējā izglītība. Diemžēl tālāk man izglītoties nesanāca, jo negaidīti nopietni saslimu — veselības problēmas atklājās 15 gadu vecumā, sekoja mūža invaliditāte. Neskatoties uz to, esmu optimiste. Galu galā gandrīz visi mani tuvinieki ir ilgdzīvotāji. Ko gan iegūsi sēžot un raudot? Kāds no tā labums? Ja dzīvo ar optimismu, tad arī slimība piemirstas un dzīvot ir patīkami. Pēc skolas devos strādāt. Sākumā uz Indras veikalu par pārdevēja mācekli, pēc tam ilgus gadus strādāju par pārdevēju, braucu arī uz lauku veikaliem laist kolēģes atvaļinājumā. Kaut kur 90. gadu vidū veikali viens pēc otra tika slēgti, es paliku bez darba. Tagad noformēta invaliditātes grupa, bet, tā kā pensijas vecumu vēl neesmu sasniegusi, esmu reģistrējusies Nodarbinātības Valsts dienestā un ieguvusi bezdarbnieces statusu, izmantoju iespēju pastrādāt algotajos pagaidu sabiedriskajos darbos. Man gribas būt cilvēkos, katru gadu pastrādāju bezdarbnieku programmā. Pērn mēs ar māsu taisījām grozus, šogad izrotājām eglītes, bet vispār darām visu, ko liek un vajag.”

Marijas dzīvesbiedrs Viktors ir šoferis un traktorists, strādā Krāslavā. Abu vienīgais bērns — dēls Andrejs — strādā būvfirmā Anglijā. Savulaik viņš pabeidza Jaunaglonas arodvidusskolu, bet par fermeri tā arī nekļuva. Vienīgais taustāmais labums — iegūtas dažādu transportlīdzekļu vadīšanas tiesības. Neilgi pastrādāja Krāslavā apsardzes firmā, iepazinās ar meiteni un devās projām uz Angliju, tur jau piekto gadu. Šogad aprīlī abi atbrauca uz Latviju un nosvinēja kāzas.

“Tagad gaidām mazbērnus, bet pagaidām vēl nesola, jo esot problemātiski tur dzīvot, strādāt un bērnus audzināt,” turpina Marija. ”Vispirms abi grib nostāties uz stabila pamata Anglijā. Abi ir apmierināti ar savu darbu. Meitenei ir augstākā izglītība, viņa angļu valodu pārvaldīja pilnībā, jau braucot uz svešo zemi, bet Andrejs valodu apguva tur. Liels ir prieks, ka šodien jau dēls mums palīdz, lai gan strādāt tur vajag diezgan smagi. Andrejs māk visu. Kamēr bija kolhozs, turējām lopus — govis, cūkas, aitas —un dēlu iemācījām visus lauku darbus. Ja vajag, Andrejs paveiks arī tā saucamos sieviešu darbus — sākot ar drēbju mazgāšanu un beidzot ar ēst gatavošanu un kulināro izstrādājumu cepšanu. Skolā viņš bija nasks, bet ļoti nopietns puika. Ar savu meiteni draudzējās astoņus gadus, tikai šopavasar apprecējās. Pēc arodvidusskolas Andrejs gribēja savu dzīvi saistīt ar militāro dienestu, centās iziet komisiju, aizbrauca uz Rīgu, bet divu trūkstošo zobu dēļ viņam atteica. Es pat tam nespēju noticēt! Savulaik viņš izglāba divas meitenes, kurām kāds uzbruka ar nazi, pat avīzē par to rakstīja, bija pateicība.”
Ir bēdīgi, ka bijušie un esošie valstsvīri nav spējuši strādāt tā, lai radītu iespēju katram nopelnīt cilvēka cienīgai dzīvei šodien un šeit, savā zemē. Un tālab tūkstošiem bērnu aizbrauc, jo ko gan citu atliek darīt? Ne jau vienīgā Marijas ģimene ar bažām raugās tālēs zilajās un lolo cerību, ka varbūt kaut kad jaunā ģimene atgriezīsies. Lai arī viņa sevi uzskata par nelabojamu optimisti, šajā jautājumā nav dziļas pārliecības, ir tikai cerība...

Marija: “Gribu cerēt, ka dēls ar ģimeni kādreiz tomēr atgriezīsies dzimtenē. Viņš arī pats sacīja, ka nepieradīs pie tās dzīves, pie tā dzīvesveida, jo viņš mīl makšķerēt, sēņot, ogot, mīl mežu un dabu. Pirmajā laikā sapņos rādījies mežs, ogas, sēnes, zivis... Tēvs ir mednieks medību kolektīva ”Vasals” vadītājs un kopš bērnības dēlu ņēma līdzi medībās, pieradināja. Arī viņam bija vēlme kļūt par mednieku. Ar visu sirdi un dvēseli dēls ir Latvijā. Jau kā tradīcija, ka viņš zvana mums katru rītu, apjautājas, kas un kā mājās? Reizi gadā pie mums atbrauc noteikti, biežāk nesanāk, jo ceļš tāls un laiku vajag.

Ziniet, man daudz paziņu Krāslavā un Daugavpilī, jau ir tā, ka daudziem mājās palikuši vieni vecīši. Kurš vien var, aizbrauc pat ģimenēm. Bērni — bezmaz obligātā kārtā. Agrāk bija tā: skolu pabeidza, ar diplomu atpakaļ uz dzimto pusi, mājām vai vismaz kaut kur Rīgā iekārtojās. Tagad nekādu cerību. Sakumā cilvēki brauc ar domu pastrādāsim, nopelnīsim, atgriezīsimies, nopirksim dzīvokli, bet atbraukuši secina, ka te darba nav, un brauc strādāt tālāk.”

Mariju ļoti pārsteidz tas, ka mūsu sievietes, kuras strādā ārzemēs, dzemdē bērnus un atved uz Latviju vecvecākiem, lai tie audzina. Pamatā tā dara. Bērns aug bez mātes un tēva, tā ir liela kļūda. Lai arī vecvecāki ir lieliski cilvēki, kaut gan visādi gadās, bet tie vienalga nav mamma un tētis. Paiet kāds laiks, un bērns vairs nesaprot, kuri ir viņa vecāki. Kuru saukt par mammu? Viņš tiek traumēts. Marija ar vīru paši audzināja dēlu, protams, viņš bija vienīgais, varbūt tāpēc daudz stiprāk lolots nekā ģimenēs, kur vairāki bērni, bet vienalga mamma ļoti pārdzīvoja un uztraucās par viņu, pat aizbraucot kaut kur uz pāris dienām. Bet citi mēnešiem un gadiem mazus bērnus pamet. Agrāk tā nebija. Varbūt bērniem nekā netrūkst, bet trūkst mātes un tēva mīlestības, to nekas nevar aizstāt. Marija stāsta, ka dēls un vedekla ar viņu vienisprātis, uzskata, ka bērnam jāaug savā ģimenē ar mammu un tēti, tālab arī nesteidzas ar mazbērnu laišanu pasaulē, lai cik ļoti vecvecāki tos gribētu.

Tuvojas Ziemasvētki un gadu mija. Marijas bērnības un jaunības atmiņās tie ir viskrāšņākie svētki. Tos sagaidīja jautri un draudzīgā ģimenē. Bija eglīte, vienmēr bija dāvanas: saldumi un spēles. Vienīgi Salavecis jeb Ziemassvētku vecītis uz ciematu nenāca. Varbūt dziļi jābrien bija, ziemas tolaik bija tomēr sniegiem krietni bagātākas... Kad Urbanoviči izveidoja savu ģimeni un pārcēlās uz Līvānu mājiņu Indrā, viņi arī vienmēr atzīmēja šos svētkus, vienmēr mājās bija izrotāta eglīte, bet jautrības bija vēl vairāk, jo ielā bija 10 Līvānu mājiņas, visās bija izmitinātas jaunas ģimenes, un visām bija bērni, kuri sapulcējās kopā. Šurp Ziemassvētku vecītis jau spēja atnākt... Arī citi svētki bija iecienīti. Bērni svinēja dzimšanas dienas, vienmēr nāca sveikt viens otru, arī pieaugušie apciemoja viens otru un sveica godībās.

“Mēs gājām pie paziņām, paziņas nāca pie mums, lai vairāk prieka, lielāka jautrība,” turpina Marija. ”Cilvēki bija atvērtāki, smaidīgāki, diemžēl tagad tā visa vairs nav. Kopš kāzām jau 32 gadus dzīvoju ciematā un pie daudziem vietējiem esmu viesojusies 3-4 reizes, bet cik cilvēku ir apciemojuši mani ar vīru un dēlu mājās, to pat gribēdama nevaru saskaitīt — tāda bija dzīve! Kāpēc tagad tā vairs nav? Vienkārši cilvēki ir ierāvušies sevī tāpēc, ka naudas nav. Jaunas ģimenes to izjūt sevišķi smagi, ja nav naudas nodrošināt savas visnepieciešamākās vajadzības, arī visi konflikti sākas. Bet pamēģini šodien laukos nopelnīt! Pat ne katrā pilsētā ir darbs. Dēlam šobaltdien ir dzīvoklis Krāslavā, bet ko tur darīt? Anglijā vismaz var nopelnīt, pagaidām neplāno atgriezties.”

Lai gan Marija nav no ceļotājiem, viņai pat uz Krāslavu aizbraukt ir grūti, tomēr ļoti gribas apciemot dēlu un vedeklu Anglijā. Uz šiem svētkiem turp brauks meitenes vecāki, bet pēc tam arī Urbanoviči.

Laiks un slimība nav spējuši iznīdēt Marijas mīlestību uz ziediem — viņas māju Indrā ir grūti sajaukt ar citu, sevišķi vasarā, kad tā burtiski slīkst ziedos. Viņa piedalās pagasta pārvaldes rīkotajos konkursos, pērn viņai uzdāvināja krāšņu rožu krūmu — tādas krāsas ziedu pašas rožu dārzā vēl nebija! Šogad Marija nevarēja apmeklēt kartupeļu balli, bet par sertifikātu un iespēju pavasarī saņemt kārtējo rožu krūmu viņa jau ir informēta.

Indras pagasta pārvaldes vadītājas Ērikas Gabrusānes darbu Marija vērtē ļoti augstu: “Es pati mīlu ziedus un kārtību, man ļoti patīk, ka viņa pūlas, lai Indras ciemats būtu skaists un atpazīstams. Turklāt Ērikas kundze ir ļoti cilvēcīga — pie katra nāk ar atvērtu sirdi. Cilvēki arī ļoti sarosījušies, daudz sakopuši.”

Juris ROGA