Bez pagātnes mums nav nākotnes!

Ceļš

Skolas gaitas Pēteris sāka Dzeguzes septiņgadīgajā pamatskolā, kas bija izvietota vecās muižas ēkā Astašovā pie tautas nama, kurā savulaik mācījies arī viņa tēvs, taču kara dēļ ceturtajā klasē nomācījās tikai pusgadu. Savulaik skolā bijis daudz bērnu un skolotāju, jo apkārtējās sādžas bijušas gana lielas — līdz pat 40 mājām. Laikam ritot, apkārtnē notika lielas pārmaiņas, un līdz tam laikam, kad skoloties bija jāsāk Pēterim, izglītības iestādē bija vairs tikai trīs apvienotās klases, skolotāja un skolas direktore vienā personā uz visām tām trīs klasēm. Pēc triju klašu pabeigšanas Pēteris turpināja mācīties Dagdas vidusskolā, kur ieguva pamatskolas izglītību un devās uz Dagdas profesionāli tehnisko vidusskolu apgūt meliorācijas mehanizatora profesiju. Ekskavatorists, buldozerists, traktorists, vārdu sakot, ieguva visu kategoriju tiesības darbam uz padomju laika tehnikas. Līdz dienestam armijā viņš pastrādāja Andrupenes sovhozā par traktoristu skolas prakses laikā.

Pēteris iekaroja sovhoza vadītāja uzticību, un tas vienmēr lūdza skolai, lai jaunietim pagarina prakses laiku līdz pat novembra beigām. Sekoja dienests armijā, pēc kura Pēteris atgriezās dzimtajā sovhozā par traktoristu. Šajā profesijā nostrādāja apmēram gadu, bet no 1986. ga-da aprīļa sāka strādāt par gāzes atslēdznieku un pēc 26 dienām apprecējās ar Intu.

Dzīvesbiedri joko, ka kāzu dienu, gribēdams ne- aizmirsīsi, jo mediji pasaka priekšā, cik gadus abi ir kopā. 1986. gada 26. aprīlī Černobiļas (Ukrainā) atomelektrostacijas ceturtajā reaktorā notika katastrofa, par kuru ik gadu atgādina masu saziņas līdzekļi.
“Iepazīšanās ar Intu bija likteņa pirksts,” stāsta Pēteris. “Lietainā 30. novembra naktī braucu pa ceļu Malta-Dagda. Skatos, ka ceļmalā stāv divas meitenes un balso mašīnu. Tumšs, auksti, lietus līst, vajag apstāties, varbūt pa ceļam. Izrādās, ka nav vis. Man uz And-rupenes pusi, viņām — uz Kaunatas pusi. Pabraucu garām…”

“Tajā laikā mācījos Daugavpils augstskolā,” turpina Inta. “Ar draudzeni braucām mājās, bet Maltā autobuss salūza, un cita vairs nebija. Stāvējām uz sava ceļa un balsojām garāmbraucošas automašīnas — kājām būtu jāiet kilometrus trīsdesmit. Sākumā “Moskvič” pabrauca garām, tad skatāmies, tuvojas mums atpakaļgaitā. Vadītājs saka: “Ai, man brīvs vakars — sēdieties, aizvedīšu! Tā kopš tās tikšanās pa dzīves ceļiem ved jau 27 gadus! Toreiz tajā vietā pabrauca garām desmitiem mašīnu, varēja cita paņemt, bet apstājās tieši Pēteris. Mēs bijām divas jaunas meitenes, bet draudzene izkāpa agrāk...”

Kopprojekts

Pēteris ir no Andrupenes pagasta Rimšāniem, bet Inta nāk no Mākoņkalna pagasta Kozulišķiem, tur tagad palikusi tikai viena māja. Daugavpilī studējusi filoloģiju, kad sāka konspektēt Ļeņina darbus, pasliktinājās redze un studijas pameta. Laikam tā vajadzēja. Andrupenes sovhozā viņa bija grāmatvede, tad laida pasaulē bērnus, bet galu galā tomēr ieguva augstāko izglītību kultūras jomā. Gan Pēterim, gan Intai interese par folkloru dzima bērnībā un saglabājās līdz pat šodienai. Izveidojot ģimeni, viņi papildināja un dzina uz priekšu viens otru tieši šajā jomā, dara to šobaltdien. Pēterim no mazotnes patika teikas, kuras stāstīja vecmāmiņa vai kāds cits. Vēl tagad atceras vienu otru interesantāku teiku, kā to stāstījusi vecmāmiņa, piemēram, par baznīcu, kas nogrimusi kopā ar visiem cilvēkiem. Kāpēc cilvēkus tās piesaista? Tāpēc, ka tās ir par zināmām vietām, kad pats turp aizej, pārliecinies, ka daudz kas no teikā aprakstītā dabā ir redzams. Ja grāmatnīcā bija nopērkama kāda folkloras grāmata, kura Pēteri interesēja, viņš to noteikti nopirka. Arī Intai bija sakrātas folkloras grāmatas. Apprecoties un apvienojot mājsaimniecības, izveidojās ļoti liela folkloras bibliotēka.

Abu kopprojekts — folkloras kopa “Olūteņi” — tika nodibināts 1996. gadā, bet folkloras materiāli tika vākti jau krietnu laiku iepriekš. Ar tiem Inta bija savākusi divas pilnas klades, taču tālāko uzticēja kādai kundzei, pie kuras šīs klades nogulēja divus gadu bez kustības. Iejaucās Pēteris, kurš sacīja sievai: “Ņem tās klades atpakaļ, organizē kolektīvu pati!”
Inta: “Tolaik jutos nedroši: ne man muzikālās izglītības, ne pieredzes, tālab nodomāju, ko es tur veidošu, iedevu savākto materiālu citai. Divus gadus nekas nenotika, un, vīra mudināta, paņēmu klades atpakaļ, apstaigāju Astašovas mājas, vācu kopā dziedātājas. Kura pieteicās, kura — nē, bet 1996. gadā kolektīvs tomēr izveidojās. Vīrs tolaik uzņēmās menedžera lomu, pie tā arī palika. Tagad viņu daudzi sauc tieši tā — menedžeris. Man ir ļoti paveicies ar vīru, jo mums ir vienādas intereses. Meitas kolektīvā saka to pašu: ”Tev paveicies, a manējais nesaprot, kur pa naktīm pazūdu!” Nesaprot vīri šo darbu. Mums bijis arī tā, ka vīru sieva atved līdzi uz mēģinājumu, lai viņam parādītu, ko šeit dara, tikai tad ir miers mājās. Ja ģimenē ir saprašanās, daudz vieglāk strādāt.

Starp citu, folklora mūs vieno, bet uzskati šajā jomā mums pilnībā nesakrīt, patiesībā tas arī ir labi. Es rakstu scenārijus, vīrs ir pirmais, kuram tos atstāstu. Tā kā viedokļi mums nesakrīt, līdz pasākumam scenārijs ir noslīpēts kā briljants. Izspēlējam visus iespējamos un neiespējamos variantus, līdz nonākam pie kopsaucēja. Ja domas sakristu, tad viens sacītu — dari, ko gribi, otrs paliktu pie tā, kas pirmais ir tapis.”

Rezultāts — pilna siena ar diplomiem, uzslavām, pateicībām. Starp citu, scenāriju zagšana, kā apgalvo Inta, ir izplatīta lieta. Nedod Dievs, ja tas notiek pirms festivāla, ja kāds uzzina, ko rādīsi. Radīt labu scenāriju ir ļoti sarežģīti. Bet Pēteris, protams, nesamierinājās ar menedžera un kritiķa lomu, viņš sevi izmēģināja arī citā ampluā, iejūtoties šobrīd vispopulārākajā maskā “Valna mōteite”.

Kā īsti tas notika?

Pēteris: “Inta pastāstīja man ideju un sāka pārcilāt variantus, kas to var ticami notēlot. Es jau tajā pašā mirklī zināju, ka, izņemot mani, no visa kolektīva neviens to nespēs. Bet neko neteicu, kamēr līdz šim slēdzienam viņa pati nonāca. Ir jāskatās uz raksturu. Ja cilvēks ir kaut nedaudz bikls, tādā lomā iejusties nevarēs. Tad jāpiedāvā dzērvi tēlot, kur nav jārunā. Manā lomā ne tikai jārunā, bet arī jāmāk svilpt, ar katlu un karoti rīkoties. Ir tumšās un gaišās puses maskas, un starp tām notiek cīņa. Kādam ir jātēlo tumšā, es esmu tieši šī maska. Katrai maskai folklorā ir simboliska nozīme. Kad lācis klāt un sāk rūkt, man jāmūk projām!”

Šajā sakarā zīmīgas ir seržanta Pētera dažas dzīves epizodes no dienesta armijā, kur viņš bija šoferis. Sākumā pabeidza seržantu skolu Borisovā, pēc tam nonāca Polockā, kur atradās tanku poligons un netālu neliela sādža, kurā tankisti dzīvoja teltīs. Salā, janvāra naktī Pēteris vedis viņiem akmeņogles, jābrauc kādi 40 km. Pēkšņi redz, ka šķērsām ceļam nolikts pussadedzināts baļķis, turpat blakus visādas maskas, kuras viņu neparko nelaiž garām — baltkrieviem koļadki. Nācās taranēt ceļmalā esošo žogu, bet garām tika. Otra epizode — Pēteris dienesta laikā tieši no kombainiem veda graudus uz elevatoru. Starp citu, Pētera vecāki no komandiera saņēma pateicības vēstuli par to, ka dēlam bija lielākais graudu izvedums neskartajās zemēs. Attālumi ir neaprakstāmi, ceļā orientējies pēc saules, ceļš šodien ir, rīt vairs nav. Vienā virzienā vajadzēja divas bākas degvielas. Galapunktā — melns kā velns, katru dienu pirts, bet tos melnzemes putekļus lāga nevarēja atmazgāt — tā, lūk, tagad viņam tāda maska un loma jānes tautā.

Inta: “Ar šo masku esam tik labi pazīstami, ka Masku festivālā žūrija jautāja: ”A ko, šogad nebūs Valna mōteite?” Viņi to tik ļoti gaida... Pēteris šogad Masku festivālā bija “Svōča” jeb savedēja, bet es biju tāds nesakārtots līgavainis. Maskās visam ir simboliska nozīme, viss tiek parādīts caur humoru, mēs parādījām, kā sakārtojamas vecā gada lietas un jaunajā gadā ieejam jau ar sakārtotu tēlu.”

Šīs ir divas Pētera maskas, bet tieši “Valna mōteite” viņam atnesusi vairākas uzslavas un godalgotas vietas. Citi no šīs maskas baidās, bet lielākoties ”Valna mōteite” sagādā priecīgus mirkļus. Cilvēki ved mazus bērnus, lai viņi pieskaras maskai, jo arī tajā ir sava simbolika. Bet visvairāk notiek tieši fotosesijas ar bērniem un vecākiem.

Pēteris nav tikai maska

Viņa loma kolektīvā ir daudz lielāka. Ja kolektīvs virzās uz priekšu, attīstās, vajag arvien jaunus un jaunus materiālus. Pienāca diena, kad pietrūka agrāk savākto dziesmu. Kamēr Inta Rīgā klausījās lektorus semināros, tikmēr viņš devās uz folkloras krātuvi, kur dienām pētīja, atlasīja un konspektēja materiālus. Vajag kādu tradīciju apzināt, ko var izrādīt.

Inta: “Kolektīvs ”Olūteņi” piedalās arī reģionālajās atlases skatēs dziesmu un deju svētkiem. Ludzā rādījām uzvedumu par līgavas pavadīšanu no dzimtās mājas. Līgavu no savas, līgavaini no savas, kamēr abi satiekas pie baznīcas, kā tas agrāk notika. Viņš tēloja līgavas tēvu. Pateicoties Pēterim, izpētījām tradīciju detaļās, kā notika tas un šis, rezultātā skatē ieguvām 46 punktus no 50, iekļūdami desmit stiprāko folkloras kopu skaitā. Tas bija liels sasniegums, žūrija skatoties raudāja. To pašu izrādi ar lieliem panākumiem parādījām Polijā. Pēc tradīcijas līgavai ir jāraud, atstājot dzimtās mājas, lai dzīve tautās ir bez asarām. Līgavas mamma mums bija no Andrupenes, viņa visos mēģinājumos raudāja. “Es kā iedomājos, ka man ar meita būs jālaiž tautās...” un viss — raud. Emocijas, patiesas emocijas parādīt nav vienkārši, teātra aktieri spēlē, bet folkloristi visu izdzīvo sevī, un ar to mēs panākam šo efektu. Nevajag nekādus sīpolus asarām. Tradīcija ir jāparāda, to nevar pastāstīt, tas ir jāizdzīvo pašam, jāuzbur senā atmosfēra, vajag laikmetam atbilstošus tērpus un visu pārējo.

Mēs gan citiem dodam emocionālo lādiņu, gan paši saņemam. 2012. gadā mums bija jāuzstājas Gaiļezera ārstu grupai. Dakteri — tik sarežģīta profesija, tagad visi slimo, kā viņi uztvers šos mūsu jokus? Tūrisma grupu iepazīstināšanu ar novada folkloru, tradīcijām veicam caur joku, lai vieglāk un interesantāk uztvert. Izmantojam arī maskas. Bez Pētera nekā! Rādām kāzas, un viņš tajās ir līgava. Pēc tradīcijas, lai veicinātu auglību un visu citu, līgavai jābūt vīrietim un augumā lielam, bet līgavainim — mazam un sievietei. Tāds ir rituāls. Sākumā vārījām sieru, bija degustācija, tad kāzu izrāde un noslēguma dziesmas. Mēs vēl pateicām, ka paši esam tūristi, bet ne vietējie ļaudis, jo 70-80 km tomēr mums pašiem arī bija jābrauc līdz norises vietai. Izskanēja pēdējā dziesma, dakteri piecēlās kājās. Viņi — cēlas profesijas cilvēki, mēs — parasti lauku ļaudis, kuri ikdienā slauc govis un dara šo to vēl, mūs pavada stāvus. Pat es jutos kaut kā neērti, bet bija milzīgs prieks, ka mēs nesam cilvēkiem lielu pozitīvu emocionālu lādiņu, un viņi atbild mums ar to pašu. Ja mēs paliktu katrs ar savu govi un teļu, tad nekā tāda nebūtu. Paskatieties uz Dagdas pensionāriem, kuri dzied un dejo. Redzēsiet, cik viņi stalti un sprigani, cik viņi par sevi pārliecināti un garā stipri. Un paskatieties uz tiem, kuri nekur un neko — tādi nemanāmi, pie zemes nospiesti…”

Ģimeniskuma saites

Pētera un Intas dzīvē liela loma ir ģimenei. Bērni visos laikos tika uzskatīti par svētību, un bērnu agrāk ģimenēs bija daudz, neskatoties uz apstākļiem. Inta saka, ka, uzturot senču tradīcijas, ja ne deviņi, tad vismaz trīs bērni ģimenē ir vajadzīgi. Tie nav tukši vārdi — Viļumiem ir trīs dēli: Jānis, Dainis un Māris, kuri visi šobrīd vēl dzīvo vecāku mājās. Jānis ir Dagdas televīzijas video inženieris. Dainis ieguva datortehniķa profesiju un pagaidām nav atradis darbu, bet tā nav viņa vienīgā profesija. Jaunietis mācījās visu, ko vien varēja apgūt, viņš ir arī pavārs un lauku tūrisma speciālists. Šodien strādā vecāku piemājas saimniecībā. Māris ir Jaunaglonas arodvidusskolas 2. kursa audzēknis, topošais datortehniķis. Dēli atbalsta vecākus visā, Inta apgalvo, ka neizjūt meitas trūkumu mājās. Tajā pašā gadā, kad Inta un Pēteris nodibināja savu ģimeni, sovhozs piešķīra viņiem māju, kuru tagad ir izpirkuši īpašumā. Ir neliela piemājas saimniecība, apsaimnieko apmēram 20 hektāru zemes un tur tikai govis un teļus, jo cūkas nevar likt blakus. Tāpēc tapa jauna kūts, abi cer, ka jau 2013. gadā tajā izmitinās ragaiņus, bet vecajā kūtī varēs turēt kādu cūciņu. Māja ciematā ir pēdējā gar lielceļu, kad atnāk ziema, pilsētnieki nereti palīdz ar dzīvniekiem: izmet no mašīnas kādu suni vai kaķi, kuri piesitas pie Viļumiem un dzīvo viņu mājās. Pēteris līdz kaulam ir lauku cilvēks, pilsētas dzīve viņu nevilina. Vislabāk viņam patīk art zemi, pļaut. Vai noder savulaik skolā iegūtā melioratora profesija? Savā ziņā viņš ir kā kurpnieks bez kurpēm — applūst pagrabs paša mājās. Pēteris zina vainu: āderes visapkārt, problēma samilza, kad sovhoza gados ceļa otrā pusē ierīkoja meliorāciju un izjauca dabā līdzsvaru. Lūk, viņam problēma, kuras novēršanai jāizdod daudz naudas…

Hobiji

“Patafons saglabāts no bērnības, plates kaimiņš atdeva,” Pēteris stāsta par vienu no saviem hobijiem. ”Dziesmas un melodijas — krievu, jo latviešu plašu, kas der patafonam, izlaists ļoti maz, tās man nav saglabājušās. Laikam patīk vēsturiskas lietas, ja jau esmu šo to interesantu saglabājis. Mājās daudz kas bija, pat tāda ekskluzīva manta, kā tēvam piederējušais radiouztvērējs “Rodina” ar lielām baterijām. Daudz kas no senlietām ir atdots Andrupenes lauku sētas vajadzībām, kad muzeju vēra vaļā. Tolaik puse eksponātu tur bija no mūsu mājām, bet bērna šūpulis ir uztaisīts pēc Intas šūpuļa parauga. Dzirnavas, kas iekšā klētī, arī manējās, māla podi tāpat un citas lietas.

Skolas gados mani interesēja sena nauda, kolekcionēju to un interesantākos eksemplārus atstāju sev par piemiņu. Autobuss man uz mājām gāja vēlu vakarā, brīvajā laikā devos uz pagarināto dienas grupu, kur bija labs skolotājs, ar kuru bijām kā draugi. Viņu sauca Nikolajevs, vārds piemirsies. Viņš mani iesaistīja kolekcionēšanā. Biju sakrājis daudz marku un kādu pustūkstoti nozīmīšu. Markas un nauda arvien vēl ir mājās. Manā kolekcijā varbūt ir pat visi PSRS laikā izlaistie metāla rubļi, arī trīs un piecu rubļu metāla nauda, retais to zina, ka tādi bija. Ir vara monētas pat no 1800. gada. Nekas nav sistematizēts, vienkārši krāju sev par prieku. Arī Ulmaņa laika santīmi ir krāti, bija pa izlaiduma gadiem salasīti. Droši vien, ka varētu iekārtot izstādi, bet jāiegulda liels darbs, lai visu sistematizētu un aprakstītu.

Jaunās tehnoloģijas mani neaizrauj, un, godīgi sakot, man tās nav vajadzīgas. Man labāk patīk atrasties pie traktora nekā pie televizora vai datora ekrāna. Datoru nepieņemu vispār, mobilo — pašu vienkāršāko, tikai lai piezvanītu un atbildētu uz zvaniem. Bērnībā vecāki gāja skatīties televizoru pie kaimiņiem, mani līdzi neņēma. Kad pašu mājās parādījās pirmais televizors, man bija ļauts skatīties multfilmas 15-20 minūtes, pārējo neredzēju.”

Mums to vajag

Pēteris ne mirkli nenožēlo kultūrai ziedotos dzīves gadus. Par apliecinājumu savu vārdu patiesumam viņš nosauc vienu piemēru — izstādi “No grauda līdz maizes klaipam”, kurā bija apskatāmi arkli, ecēšas ar koka tapām, dzirnavas, kulīte, kurā lasīja uz lauka izbirušās graudu vārpas, un citas lietas. To apmeklēja kāda veca tantiņa, kura ar asarām acīs sacīja: ”Tas viss nāk no manas bērnības, es tagad dzīvoju lielā pilsētā, atbraucu šurp speciāli paskatīties...”

”Vien tāda cilvēka dēļ ir vērts iet un darīt,” saka Pēteris. “Arī mūsu jaunatnei to vajag, jo bez pagātnes mums nav nākotnes!”

Juris ROGA