Par labiem darbiem

— Runā, ka krīze valstī it kā garām, bet daudzi to tā arī nav sajutuši. Finansiālie apstākļi mūsu puses pašvaldībām, ne tikai Krāslavas, protams, nav spīdoši. Mūsu pašvaldībām šis bija smags gads arī tālab, ka sabruka a/s “Latvijas Krājbanka”. Man nav skaidrs, kā tas mūsu valstī vispār tika pieļauts. Krāslavas dome kopā ar savām struktūrvieībām šajā bankā zaudēja 200 tūkstošus latu. Bet zaudējumi mērāmi ne tikai naudas līdzekļos, ir arī citi, kas izpaužas citās sfērās, piemēram, kā garas cilvēku rindas SEB bankā. Strādājam, lai problēmu atrisinātu, diemžēl bankas nav ieinteresētas, laikam to rīcību lielā mērā nosaka arī likumdošana.

— Kas pašvaldībai pagājušajā gadā bija pozitīvākais notikums?

— Tas, ko varu pieminēt labā nozīmē, ir Latgales glābšanas plāns, proti, viens tā posms. Pie plāna uzlabošanas daudz jāstrādā un jāstrādā katru dienu, katru gadu, bet virzība uz priekšu ir notikusi, ceru, tā tas turpināsies. Tā ir liela nauda Krāslavai, ja mēs varēsim ieguldīt ceļos kopumā 2,7 miljonus. Tagad rit jauni konkursi, daļa no šīs naudas jau ir apgūta. Piemēram, Rīgas ielas posms no veikala “Krastmala” līdz Krāslavas poliklīnikai, kurā tika ieklātas divas asfalta kārtas un pavasarī pēc noteikumiem jāklāj trešā asfalta kārta un jāpabeidz trotuāru izbūve. Esam ieplānojuši nopietnus darbus Vienības ielā no katoļu baznīcas līdz Indras ielai, ieskaitot krustojumu, kas tur ir slikts. Plānojam jaunu trotuāru izbūvi šai ielai ar domu, ka nākotnē mēs varētu paturpināt trotuāru vismaz ielas vienā pusē līdz pilsētas robežai uz Baltkrievijas pusi. Kāds varbūt ievērojis, bet varbūt arī nē, ka katastrofālā stāvoklī ir trotuārs Vasarnieku ielā no krustojuma ar Rēzeknes ielu līdz degvielas uzpildes stacijai (DUS) “Dinaz”. Šo trotuāru kopā ar brauktuvi sataisīsim pavasarī. Sataisīsim ielu līdz alus rūpnīcai, ieskaitot krustojumu un ceļu, kur arī tiltiņš būs jāpārbūvē. Protams, būs ilgi gaidītais Aglonas ielas remonts, to savienojot ar 2012. gadā izremontēto Izvaltas ielu līdz sausā piena rūpnīcai. Izvaltas iela izremontēta no tiem pašiem 2,7 miljoniem latu. Aglonas ielas konkursu nācās izsludināt otrreiz, jo līgums par naudas saņemšanu tika parakstīts 1. oktobrī, līdz ar to mums beidzās iepriekšējā konkursa termiņš. Esmu pārliecināts, ka iedzīvotāji, kuri pārvietojas kājām pa Aglonas ielas, sen ir pelnījuši gan labu trotuāru, gan ielas apgaismojumu. No krustojuma ar Izvaltas ielu tālāk līdz pagastam un dzelzceļa stacijai ved valsts ceļš, tur mēs neko nevaram līdzēt. Paredzēts arī asfalta segums un trotuārs no Vienības līdz Rēzeknes ielai pa Latgales ielu.
Protams, visus 2,7 miljonus latu ieguldījumus mēs sasaistām ar uzņēmējdarbību. Uzņēmējdarbības zonā ir sausā piena rūpnīca, paldies, ka viņi strādā visus šos gadus. Mums ir ražošanas teritorijas Vasarnieku ielā, kur ir bijušās Lauktehnikas robeža. Šogad pabeidzām remontdarbus Rēzeknes un Vienības ielā, kurai plus mīnus ir tranzīta ielas statuss. Mēs gribētu, lai aktīvāk strādātu mēbeļu rūpnīca aiz slimnīcas. Ja viņi turpina strādāt efektīvi un palielina jaudas, tad mēs nopietni domājam par piebraucamo ielu — tas ir neliels posms, kas nav katastrofālā stāvoklī, bet mēs to vienalga salabosim.

Latvijas-Baltkrievijas pārrobežu programmā mums ir paredzēts uzlabot ceļu līdz Kaplavas vienkāršotās pārejas punktam, bet tas nozīmē, ka pie vienas reizes mēs nodrošinām labu ceļu līdz Baranovska kunga uzņēmumam, kas principā sasaucas ar mūsu plāniem par atbalstu uzņēmējdarbībai.

Plānojam uzbūvēt apbraucamo ceļu Krāslavai no dzelzceļa stacijas ar izeju uz A6, lai atslogotu Augusta-Aglonas ielas posmu. Gribam, lai kravas autotransports tur nebrauc. Mēs to projektējam un domājam, ka nacionālajā attīstības plānā (NAP) šī lieta virzīsies. Plus mums tur ir divas kokzāģētavas, tātad uzņēmējdarbība. Apbraucamajam ceļam vajadzīga liela nauda, bet projektiem ir jābūt gatavības pakāpē.

NAP ir paredzēts atbalsts tranzīta ielām, un mums ir jātaisa Rīgas iela no poliklīnikas uz Baltkrievijas pusi līdz pilsētas robežai. Varbūt arī trotuārs tur būtu nepieciešams. Tur pastāv arī tāda problēma, ka krustojumi ar tranzīta ielu nav izveidoti pilnībā, proti, nobraucamo ceļu posmi nav asfaltēti, tālab veidojas bedres.

Ja labvēlīgi veidosies pašvaldības budžets, gribam sakārtot Vasarnīcu ielu — tajā zonā varbūt veidosies šūšanas uzņēmums ar jaunām darbavietām. Gribam savienot tā saucamo lidlauka dzīvojamo zonu ar Rīgas ielu pa tiešo, apejot Lielo un Rancāna ielu, kur ir pietiekami liela skolēnu plūsma, arī uz slimnīcu cilvēki iet. Nopietna problēma ir Artilērijas ielas pagrieziens krustojumā ar to pašu Vasarnīcu ielu. Kopš neatminamiem laikiem tur nav nodrošināta ūdens notece. Nopietnas problēmas ir zonā, kur atrodas vecticībnieku kapi, jo tur tiek regulāri izskalotas smiltis uz Rīgas ielu un mēs neko nevaram izdarīt. Pie labas situācijas budžetā plānojam savienot Rīgas ielu gar ugunsdzēsēju depo, vecticībnieku kapiem ar izbraukumu uz Varavīksnes vidusskolu. Arī ap- kārt Varavīksnes skolai ir ielas posmi, kas jāsaved kārtībā.

Ir plāni Skaistas ielu caur Alejas savienot ar Vienības ielu. Skaistas iela nav no tām platākajām, bet transporta kustība un cilvēku plūsma tur tomēr ir. Tas arī daudz ko atrisinātu.

— Kā ar citām grants seguma ielām?

— Mēs nākotnē nevarēsim dzīvot ar grants ielām, sevišķi pēc ūdensvada pārlikšanas pilsētā, kad daudzās vietās samainīja zemes slāņus un sākās problēmas. Būs jādomā par grants ielām, nekur neliksies. Tagad skatāmies to, kas jāpaveic ātrāk. Gribu akcentēt, ka krīzes sliktākajos gados ceļa nauda novadam bija lielāka nekā tagad, kad krīze it kā garām. Jau ir atnākusi šī gada ceļa naudas finansējuma prognoze. Un to es nevaru saprast, mani tas šokē. Te vietā jautāt, kur ir Latvijas Pašvaldību savienība (LPS)? Pagaidām neesmu dzirdējis, ka LPS iestājas par pašvaldībām un strikti jautā valdībai, kāpēc samazināja finansējumu ceļiem pašvaldībām?

— Ar to ir jāsaprot, ka šogad neesat plānojuši atgriezties LPS?

— Ceļi svarīgi jebkuram iedzīvotājam, ja mēs to tā mierīgi uztveram... Brīnos, ka pārējās pašvaldības tik mierīgi var to uztvert. Nu, ja viss labi, tad labi, bet es to uztveru saasināti.

— Nevienu vairs neizbrīna, ka Dagdas novada dome sarīko izbraukuma sēdi kāda pagasta centrā. Pēkšņi pagājušā gada nogalē arī viena no Krāslavas novada domes sēdēm notika nevis pilsētā, bet Kaplavā. Tas ir tāds priekšvēlēšanu gājiens vai cits iemesls?

— Daudz ko kādreiz nedara... Pēc būtības šodien daudzi deputāti zina, kas notiek Krāslavā vai tuvāk tai. Savukārt es šaubos, ka daudzi iegriežas tādā vietā, kā Varnaviči. Varbūt tikai sēņotāji un ogotāji un tad — neaizbraucot līdz Varnaviču centram. Uzskatu, ka mums novadā ir vietas, kuras jāapmeklē un jāredz visiem deputātiem. Tas nav vienīgais gadījums, deputāti paši grib rīkot izbraukuma sēdes, domāju, ka tuvākā būs Kalniešos vai varbūt aizbrauksim uz Piedruju. Redzēs. Te nav nekādu zemūdens akmeņu, tas tikai tāpēc, lai paskatītos, kā viss notiek uz vietas.

— Cik saprotu, skolas šis sasaukums turēs stingri un līdz galam, tomēr ne visiem ir skaidrs, kāpēc vajag ieguldīt milzīgus līdzekļus 16 bērnu dēļ, ja tikpat sekmīgi skolēnus un skolotājus var pārvadāt uz pilsētu?

— Skolu slēgšana nav šī sasaukuma darba kārtībā. Var domāt arī tā, ka jaunais deputātu sasaukums būs gudrāks vai savādāk domājošs, jo, kā zināms, jauna slota pa jaunam slauka. Bet šodien mums pietiek līdzekļu turēt visas skolas, un šie deputāti skatās ne tikai sausus ciparus, bet arī cilvēcisko faktoru. Ja vēl mums būtu superidejas par šo ēku turpmāko izmantošanu, bet to nav. Ierīkosim skolā saieta namu, muzeju vai vēl ko, bet tas neradīs darbavietas, un cilvēki no turienes ātrāk aizbrauks prom. Tie, kuri atbrauks uz vienu stundu vai vienu dienu, mani maz interesē. Jāņem vērā ceļu stāvoklis, kas šodien, kā paši redzat, ir katastrofāls. Ne vienmēr skolas slēgšana dod gaidīto gandarījumu.

— Ar ko 2013. gadā var rēķināties nabadzīgākā iedzīvotāju daļa?

— Man gribētos, ka valsts strādātu kopā ar pašvaldībām, bet nezin kāpēc daudzos punktos viens no otra tiekam atdalīti, un mums pasaka — ņematies paši. Mēs esam pozicionējuši, ka pastiprināti strādāsim par uzņēmējdarbības attīstību un ražošanas zonu attīstību ieskaitot.

— Tas ir jauki, bet cilvēkam, kurš bez darba, kurš nespēj to atrast...

— Viņam vajadzīga darbavieta.

— Bet, kamēr viņam būs kur atrast darbu, viņam vajag pašam paēst un bērnus pabarot.

— Jā, piekrītu. Bet daudzos gadījumos pabalsts tiek iztērēts divu dienu laikā.

— Ne visi tā dara.

— Ne visi, piekrītu. Un man ļoti žēl, ka nevaram palīdzēt ar darbu tieši tāpēc, ka visā novadā pabalstos kopumā aiziet 1,5 miljoni latu. Tā ir milzīga nauda. Ja katrai pašvaldībai iedotu to naudu un noteiktu prioritātes, ieskaitot uzņēmējdarbības formu un tamlīdzīgi, es domāju, ka šī nauda tiktu ieguldīta ar labām tālejošām sekām. Šodien tas nav atļauts, ir likumdošanā noteikti parametri, pie kuriem jāpieturas. Godīgi sakot, šis jautājums sasaucas arī ar skolām, un atkal atgriežamies pie uzņēmējdarbības — bez tās nekur.

Es saprotu, ka ir cilvēki, kuriem pabalsts nepieciešams, bet ir pietiekami daudz arī tādu, kuri kabinetā pasaka: “Es atnācu pēc pabalsta, nevis pēc darba!” Man ir liecinieki tam. Ir konkrēti cilvēki, kuri tieši tā pasaka, un viņus uztrauc tikai viens jautājums — pabalsta apmērs. Es šodien runāju ar cilvēkiem, kuri atnāk pēc darba — tas ir mans galvenais uzdevums. Bet viņu pulkā ir tādi, kuriem diemžēl nevaru palīdzēt. Viņam ir veselības problēmas, vecums, nav vairs rokas tik paklausīgas vai redze pasliktinājusies. Lūk, tādu cilvēku visvairāk žēl — kuri meklē darbu, bet viņiem vairs nav tās veselības.

Dome ir par uzņēmējdarbības attīstību. Drīz vērsies vaļā vēl viens cehs — ļoti moderna taras līnija. Strādājām cieši arī ar zvēraudzētavu, un tur būs minimums 16 darbavietu, plus sezonas darba vietas. Ir citi plāni. Mūs interesē ārzemju investori, bet, manuprāt, vēl ir iespējas strādāt ar pašu cilvēkiem. Mums ir tādi uzņēmēji, kuri šodien operē ar pietiekami lieliem naudas līdzekļiem, kuriem ir labs kredītreitings un vajag idejas. Kopā ar konsultantiem un zemniekiem plānojam apmeklēt vismaz divas nopietnas izstādes un rast pievienoto vērtību. Konsultantiem, projektu rakstītājiem jāstrādā pie idejām, šodien ir ideju trūkums. Jābūt skaidram formulējumam, kāpēc uzņēmējam jāstrādā šeit, Krāslavā, kāpēc ne Dagdā, Aglonā vai vēl labāk pie VIA “Baltic”, pie Rīgas, kur ir savi plusi. Bet katrai vietai ir jābūt saviem plusiem, tāpēc mēs lūdzam pašvaldību un ekonomikas ministriju, lai būtu citi parametri tam, ko mēs gribam piedāvāt — ražošanas zonas. Esmu negaidīti priecīgs, ka 2013. gadā Ekonomikas ministrija plāno sakārtot ražošanas zonu koncepciju. Biznesam ir vieglāk strādāt pie Rīgas, jo noieta tirgus blakus, nekur tālu nav jāved. Jābūt kaut kam tādam, kas viņus ieinteresētu strādāt arī Krāslavas un citā tālākā novadā. Nepietiek, ka tikai domes vadība staigā ar uzņēmēju pie rokas, vadā pa iestādēm un palīdz, kā mēs plus mīnus darām vienā vai otrā gadījumā. Vajag arī ekonomiku klāt.

— Tad uz to tautas daļu, kas dzīvo vai spiesta dzīvot no pabalstiem, īpaši neorientējaties?

— Mums viņiem jāpiedāvā darbs.

— Ja kāds uzņēmējs uzstāda tādu izstrādes normu, ka vidējais cilvēks nespēj nopelnīt pat 100 latu, tad būt bezdarbniekam ir izdevīgāk. Saņems līdzvērtīgu pabalstu un atliks laiks piepelnīties privāti. Kopumā sanāk nauda, par ko var izdzīvot. Kā izdzīvot ar 100 latiem, kad bērns skolā jālaiž…

— Piekrītu, problēma. Ceru, ka darbaspēka nodokli valdība vēl samazinās. Tas ir jādara. Bet, ja šodien uzņēmējs orientējas, kā samaksāt pēc iespējas mazāk, tad tā nav tālejoša politika. Ja šodien tādā uzņēmumā vēl ir cilvēki, tad nākotnē viņu nebūs. Es pazīstu tādus, kuri nekur netaisījās braukt, bet apstākļi izveidojās tā, ka bija jāatstāj Latvija. Ja cilvēkam būtu piedāvāts 300-350 latu uz rokām, viņš padomātu: braukt vai nebraukt. Nevarēs atrast darbaspēku, ja dzīvos pēc principa, ka samaksāšu tev tikai nedaudz un nekur tu neliksies…

Pozitīvs piemērs ir SIA “Latgran” ražotne Krāslavā. Darba algās uzņēmums ir nolicis augstu latiņu, uz kuru jāorientējas visiem — var vai nevar, bet jāorientējas ir. Ir, kas argriezās strādāt no Eiropas uz šo rūpnīcu.Tas ir vislielākais sasniegums, man ir prieks par to. Uz Ziemassvētkiem saņēmu vēstuli no mūsu viesstrādniekiem Īrijā, kuri lūdz ziņot, ja kādas labi atalgotas darbavietas Krāslavā parādās vēl.

— Pagājušajā gadā bija ļoti zīmīgs notikums, kura centrā ir vieglatlēte Ineta Radeviča. Kā jūs vērtējat viņas lēmumu aiziet no lielā sporta?

— Es viņu atceros kopš meitenes vecuma, un pirmām kārtām viņa ir izcils cilvēks un tad sportiste. Esmu redzējis daudz un dažādus cilvēkus: viens sevi grib īpaši izcelt kā Saeimas deputāts, cits sevi cenšas vēl kā izcelt, galu galā dažs vietējais deputāts pēkšņi ir ar lielām ambīcijām, turpretī Ineta mani izbrīna ar savu cilvēciskumu un ar to, ka viņu nesabojāja tas augstais panākumu līmenis, ar kuru viņa var pamatoti lepoties. Pats galvenais, ko viņa mums ir devusi — cerība. Latvijā arī šodien daudzi šokā par to, ka šāda izcila sportiste nāk no Krāslavas, nevis no Rīgas. Tā domā ne tikai par viņu, mums ir arī citi sportisti, kuri pārsteidz ar panākumiem. Kompleksā tas dod pozitīvu priekšstatu par Krāslavu viesiem, tūristiem, uzņēmējiem. Ja salīdzinu Inetas veikumu ar savu darbu, droši varu sacīt, ka viņa manu darbu paveica vairāk nekā es pats to spēju. Neizslēdzu iespēju, ka dome turpinās sadarboties ar Inetu, mums ir dažas kopīgas idejas. Ja boksā ir leģendārais bokseris Muhameds Ali, futbolā — leģendārais brazīliešu futbolists Pele, tad Krāslavai Ineta ir šāda līmeņa cilvēks. Mani fascinē ne tik daudz viņas panākumi sportā, cik Inetas cilvēciskais faktors.

— Paldies par interviju!

Juris ROGA