Izvēlas citas prioritātes

Dagdas novada domes priekšsēdētājs Viktors Stikuts pastāstīja, ka uguņošanu pašvaldība nerīko jau vairākus gadus un vismaz šobrīd neplāno to darīt arī turpmāk. Pilsētas svētku noformējumam nauda tērēta taupīgi.

V. Stikuts: “Mazpilsētas izrotāšanu veica mūsu pašu uzņēmums “Pilsētsaimniecība” par sava budžeta līdzekļiem. Domāju, ka tēriņu kopsumma nepārsniedza 250 latu, ieskaitot egles atvešanu un uzstādīšanu. Egli nocirtām vietā, kur mums tā bija brīvi pieejama un nevienam par to nekas nebija jāmaksā.

Uguņošanu nerīkojam jau vairākus gadus, nolēmām, ka prātīgāk par to naudu nopirkt bērniem labākas dāvanas — bagātākas konfekšu turzas. Tā arī izdarījām. Nešāvām naudu gaisā, jo jaungada naktī jau tāpat visapkārt visi šauj un blīkšķina uz nebēdu, jau sākot no plkst. 22.00. Ir cilvēku kopums, kurš šajā laikā sagaida jau-nā gada iestāšanos Krievijā. Tiesa, tādu nebija daudz, speciāli pavēroju. Neslēpšu, gada nogalē arī daži iedzīvotāji uz manu e-pastu rakstīja vēstules, jautājot, būs vai nebūs pašvaldības rīkota uguņošana? Atbildēju, ka nebūs! Piedāvāju apmeklēt diskotēku tautas namā.

Tāpat kā Ziemassvētki, Jaunā gada sagaidīšana ir ģimenes svētki un tajos katram sevi cienošam Latvijas pilsonim, ja viņš jūtas piederīgs Latvijai, vajadzētu noklausīties premjera un valsts prezidenta svētku uzrunas, kurās katrs vēl mums kaut ko labu. Var saskandināt šampanieša glāzes, ja ir vēlēšanās, un tad katrs domā, kā tālāk pavadīt vakaru. Daudzi skatās televīziju — Latvijas, Krievijas vai citas programmas. Es domāju, ka kultūras darba organizatoriem šie svētki tomēr nebūtu jāuztver tikai kā savas ģimenes svētki, jo viņi izpilda pašvaldības pasūtījumu, un nevajag kaut kā vienkārši atpirkties no publikas. Viņiem šajā naktī ir jābūt savā tautas namā, kur jāpiedāvā iedzīvotājiem daudzveidīga programma. Saprotu, ka grūti uzaicināt pazīstamus māksliniekus, bet aktīvāk ir jāiesaista vietējie pašdarbnieki. Pie mums no- vadā tā arī notiek, bet domāju, ka var vēl labāk, lai cilvēkam būtu lielāks stimuls iet uz kultūras iestādi kopā ar ģimeni, nevis doties uz kafejnīcu vai krogu, kur ar draugiem uzņemt papildus alkohola devu. Galu galā kultūras darbinieki ziedojas šajā dienā saviem iedzīvotājiem. Mēs reizēm mēdzam žēloties, ka ir par maz kultūras, bet paši tai pat laikā šos pasākumus negribam apmeklēt. Varbūt pa šiem gadiem saradušies dažādi kompleksi, pamazām esam atsvešinājušies no savas kultūras un mūs spēj iedvesmot vairs tikai uguņošana, kāds šovs un zvaigznes televīzijas ekrānā un pašiem sava svētku sajūta pamazām vispār izzūd...”

Juris ROGA