Atgriešanās

Gelena ir vietējā iedzīvotāja, augusi kā īsts lauku bērns. Pēc profesijas viņa ir bērnudārza audzinātāja, par kuru savulaik kļuva Rīgas pedagoģiskajā skolā un desmit gadus nostrādāja specialitātē dzimtās puses bērnudārzā. Bet šajā pasaulē nekas nav mūžīgs — bērnudārzu likvidēja un Gelena strādāja citus darbus, kuri bija laukos pieejami: bija gan pastniece, gan laida atvaļinājumā tautas nama tā laika vadītāju, gan strādāja pagastā Zemes dienestā, gan Aleksandrovas izglītības iestādē. Daļu bērnu pārcēla uz Krāslavu, tajā brīdi sieviete kļuva par bezdarbnieci. Kopš pērnā gada 11. jūnija viņa ir Konstantinovas pagasta tautas nama vadītāja un drīz piedzīvoja pirmās ugunskristības — Līgo svētkus, kas izdevās ļoti labi un bija kupli apmeklēti.

Gelena ir precējusies ar ukraini Vladimiru, kurš ir celtnieks, bet veselības problēmu dēļ vairs nestrādā. Padomju varas gados (kā jau jauniem speciālistiem) tepat Konstantinovā tika piešķirta Līvānu mājiņa, kurā ģimene dzīvo šobaltdien. Gelena atzīst, ka savā ziņā tie nebija slikti laiki, bet arī šodien, ja kurš cītīgi strādā, dzīvo salīdzinoši labi. Radelicki izaudzināja un izskoloja trīs bērnus. Vecākā meita Jūlija nepabeidza studijas augstskolā, dzīvo un strādā Rīgā puķu veikalā par floristi. Viņai ir sava ģimene, kurā aug meitiņa Viktorija. Radelicku otra meita Ivana un dēls Jānis ir dvīņi. Jānis savulaik izmācījās par galdnieku, dzīvo un strādā Indrā, var sacīt — savā profesijā. Arī viņam ir ģimene, kurā aug meitiņa Evelīna. Savukārt Ivana vēl nav precēta, viņa, tāpat kā māsa, dzīvo un strādā Rīgā savā profesijā — pavāre veikalā “Maksima”.

Sarunbiedre izstāsta, ka meita tikusi pie latviešu ausij neierastā vārda Ivana, pateicoties tēva tautībai. Savukārt pati pie tik interesanta vārda Gelena tikusi, pateicoties tam, ka vecāki piekāpās viens otram. Proti, tētis ir krievs un gribējis meitu saukt par Jeļenu, bet mammai latvietei rados bija Geļa, un tā no diviem vārdiem tapis viens.

Gelena: “Starp citu, esam trīs bērni arī saviem vecākiem — man ir divas māsas, kuras nav izklīdušas pasaulē: vidējā strādā veikalā, jaunākā —Aleksandrovas skolā. Abām ir savas ģimenes. Dzīve vienu no mums bija aizmetusi uz Ukrainu, bet, es, kā vecākā māsa, pārliecināju viņu atgriezties dzimtenē.

Mūsdienās daudzi uzņēmīgi cilvēki aizbraukuši uz ārzemēm, bet mani bērni neskrēja pasaulē. Labi tur, kur mūsu nav. Dēls vienu momentu ar draugiem gribēja laisties projām, bet padomājis atmeta šo nodomu. Neviens īpaši bagāts tajās ārzemēs nav palicis, bet veselību gan sabeidzis. Nopērk kādu mašīnu, ledusskapi, bet neviens nav uzcēlis sev pili. Nu varbūt nelielu mājiņu. Pat tie, kuri uz vietas strādā un atraduši savu nišu, ir labākā situācijā un var vairāk atļauties.”

Gelenai nav profesionālās izglītība kultūras jomā, bet viņa to neuzskata par lielu trūkumu, jo mūsdienās dzīvība lauku tautas namos lielā mērā atkarīga no vadītājas kontakta ar bērniem un jauniešiem. Bērnudārzā gūtā pieredze lieti noder.

“Agrāk man ļoti patika darbs bērnudārzā, bet dzīve visu salika pa savam, taču es uzskatu, ka esmu savā vietā, jo arī šajā amatā vairāk ir darbs ar bērniem nekā pieaugušajiem,” stāsta Gelena. ”Var teikt, ka bērni ir mans dzīves aicinājums, ne velti mācījos par audzinātāju. Bērnudārzā man paveicās ar pirmo vadītāju — Ģertrūde Stepiņa man nodeva daudz derīgu zināšanu. Arī kultūras dzīvē mani faktiski ievadīja viņa. Agrāk bija populāri uz bērēm aicināt nevis mācītāju, bet kādu daiļlasītāju, kurš lasīja dzeju, teica skaistus vārdus. Ģertrūde mudināja pamēģināt, daiļlasīšana bija mana pirmā saikne ar pašdarbību un klubu.”
Kad profesionālās izglītības kultūras jomā nav, liela nozīme ir apkārtējo cilvēku atbalstam un kolēģu palīdzīgai rokai.

Sarunbiedre uzsver, ka viņas darba panākumi ir tiešā saiknē ar to, cik aktīva tauta, jo viņa strādā iedzīvotāju dēļ, nevis iestādes sienām. Kamēr publika būs, tikmēr viņas darbs būs pieprasīts un nepieciešams. Viņa ir pateicīga arī iepriekšējam tautas nama vadītājam, kurš, lai arī nestrādāja ilgu laiku, bija pacenties realizēt projektu un sagādāt jaunu pasākumu apskaņošanas aparatūru, bez kuras mūsdienās nekādi nevar iztikt. Ēka arī nedaudz tika remontēta, šobrīd remontdarbi turpinās — lielajā zālē noslīpēs parketu un nomainīs vecos logus. Gelena spriež, ka ar laiku varbūt arī skatuves grīdu savedīs kārtībā.

“Tautas namā ir izveidots jauniešu deju kolektīvs ”Smaids”, kuru māca Konstantinovas skolas direktore Solvita Stepiņa,” turpina sarunbiedre. “Mums ir savs muzikants Artūrs Zamjatins, kurš jau kļuvis plaši pazīstams un pieprasīts. Ir divi ļoti labi dīdžeji - skolēni Žanis un Raivis, kurš mācās spēlēt arī ģitāru. Pats nopirka instrumentu, patstāvīgi apguva spēlēšanu, tagad vajag sameklēt solisti — meiteni ar labu balsi. Varbūt kāda jauniete izlasīs šo rakstu un atsauksies. Plānojam vēl vienu kolektīvu — vecāka gadagājuma sievietes grib līnijdejas, bet pagaidām man nav kas šīs dejas māca. Meklējam skolotāju, aicinu pieteikties, ja kāds ir gatavs braukt pie mums.

Diemžēl ārpus tautas nama neesam koncertējuši, jo braukt ar bērniem ir sarežģīti. Kādam par viņiem jāatbild, ne katrs vecāks var laikā atvest un laikā aizvest. Turklāt bieži vien pasākumos ir pasēdēšana pie galdiņiem — atkal problēma. Ar pieaugušajiem kolektīviem gan varētu izbraukt.

Pie manis pabija ciemiņi no Šķeltovas, Svariņiem un Asūnes tautas nama. Pirmās saites man nodibinājās tieši ar Ļenu Beitāni, Ernu Šļahotu un Olgu Lukjansku. Kopš skolas sola esmu pazīstama ar Daini Plataci, vienā klasē mācījāmies, ar viņu pagaidām vēl neesmu tikusies, bet ceru sadarboties.

Meitenes man sacīja, ka šeit ir smagi strādāt, jo pagasts mazs un publika grūti iekustināma. Manuprāt, lielāko skādi nodarīja nevis tautas nama darbības pārtraukums, cik tas, ka šeit bieži mainījās vadītāji. Tomēr pērn pasākumos pulcējās pilna zāle. Uz pilngadības svētkiem palūdzu palīgā kaimiņus, bet pamazām aktivizējās arī savējie, nāk vecmāmiņas skatīties, kā mazbērni dejo. Diemžēl bērnu un jauniešu pagastā nav daudz, jāņem katrs un jāstrādā ar katru, kurš piekrīt nākt uz tautas namu.

Mums ir Žanis Sisojevs, kurš labi spēlē ģitāru, mums ir Evija Utāne, kura mācās Dagdas muzikas skolā un skaisti spēlē akordeonu, ir citi jaunieši. Ja palūdzu, viņi nāk palīgā, lai arī pastāvīgi neapmeklē tautas namu. Jā, ir jālūdz cilvēkus piedalīties, taču tāds ir ikviena lauku tautas nama vadītāja darbs — jāiet un jārunā. Dažreiz sanāk, dažreiz — nē. Gadās arī kļūdas, piemēram, gadās kaut ko nepareizi ierakstīt ielūgumā. Bet nekļūdās tas, kurš neko nedara. Man izveidojusies ļoti cieša un laba sadarbība ar bibliotekāri Ilonu, un milzīgu atbalstu sniedz mūsu pārvaldes vadītājs Aivars Trūlis. Pats ar savām idejām atnāk, ļoti aktīvs un pats labprāt iesaistās kultūras dzīvē. Ideju gūšanai izmantoju internetu, televīziju un kolēģu pieredzi, visu, ko vien var.”

Vieni no pēdējiem Gelenas rīkotajiem pasākumiem tautas namā bija Ziemassvētki (25. decembrī) un jaunā gada sagaidīšana (no 31. decembra uz 1. janvāri). Uz Ziemassvētku pasākumu bija ciemiņi no plašas apkārtnes, tostarp no Dagdas, Skaistas, Kombuļiem, Andrupenes un Grāveriem. Ziemassvētkos sadarbībā ar skolu tika rādīta luga “Zaķīšu pirtiņa”, arī Svetlana Mahmudova ar audžubērniem sagatavoja labu priekšnesumu. Kolektīva ”Smaids” dalībnieki uzvilka eņģeļu tērpus un dejoja. Par Ziemassvētku vecīti Gelena kļuva pati, jo, izrādās, pagastā nav tik stipru vīriešu, kuri spētu iejusties šajā lomā. Ar Salavecīša tērpu izlīdzēja Rudīte Lipšāne no Aulejas. Tas ir viņas personīgais tērps, ļoti smuks. Bērniem bija paredzētas dāvanas. Jaunākiem par 5 gadiem tās sarūpēja pašvaldība, bērniem līdz 10 gadiem — pagasts, bet pārējiem bērniem vecāki varēja savlaicīgi pieteikt dāvanas, paši samaksājot par tām, arī tās tika pasniegtas pasākumā. Tādējādi neviens bērns nejutās apdalīts, visiem bija prieks.

Jaunā gada sagaidīšana parasti ir ar diskotēku, bet šogad pagasta pārvaldes vadītājs ierosināja visiem pusnaktī iznākt laukā pie egles un tur atvērt šampanieti, pateikt laba vēlējumus. Tiesa, šajā dienā tautas nebija daudz, arī laiks bija slikts, turklāt cilvēki arī ieraduši gadu miju sagaidīt mājās.

Gelena: “Uz diskotēkām vietējo nāk maz, pārsvarā dejotāji ir no tālākas apkārtnes. Diskotēkas notiek katru sestdienu no plkst. 22.00 līdz 3 rītā, izņēmums ir gavēņa laiks. Lielāka problēma, ka cilvēki pēc dejošanas nevar nokļūt mājās, jo nav transporta.

Juris ROGA