Īstens lauku puisis

Jevģēnijs ir vietējais: Piedrujā dzimis, audzis, gājis skolā un šeit ieguvis pamatskolas izglītību. Viņam paveicās pabeigt savu skolu, pirms to slēdza. Jaunais cilvēks stāsta, ka skolas gadi bija ļoti interesanti un šajā skolā patika mācīties. Jevģēnijs gan nebija teicamnieks, gadījās arī pa kādai nesekmīgai atzīmei, bet kopumā bija sekmīgs skolēns. Par skolu un skolotājiem jaunietis stāsta tikai pašu labāko. Viņa laikā skolā darbojās daudz pulciņu, bija pat kokapstrādes pulciņš, kurā Jevģēnijam īpaši patika darboties. Pamazām ievilkās visā tajā, un savu nākotni nolēma saistīt ar galdniecību. Paldies par profesijas izvēli viņš pirmām kārtām saka pats sev, jo jau kopš bērnības mīlēja kādu naglu dēlī iedzīt, kaut ko uzbūvēt, bet skolas pulciņā šo interesi tikai nostiprinājis. Profesiju triju gadu laikā apguva Daugavpils 38. arodvidusskolā, iekārtojās kādā mēbeļu firmā Daugavpilī. Darbs nebija slikts, arī alga normāla, bet, laikam ritot, firma diemžēl izjuka. Neatlika nekas cits, kā atgriezties laukos. Bija arī cits iemesls — jāpalīdz mammai lauku darbos. Kādu laiku bijis Nodarbinātības valsts dienesta uzskaitē, kad bija klāt apkures sezona, saņēma darba piedāvājumu katlu mājā. Lai gan kurinātājs nav tā specialitāte, kuru viņš apguvis, darbs tomēr vajadzīgs. Neliels gan-darījums ir tajā, ka šodien apkurina ēku, kurā pats savulaik mācījās.

Jevģēnijs nāk no nelielas ģimenes, viņam ir jaunāka māsa, kura ir precējusies un jau gadu kopā ar vīru dzīvo un strādā ārzemēs. Sarunbiedrs neslēpj, ka māsa arī viņu aicinājusi uz ārzemēm, tā sakot, izbaudīt cilvēka cienīgu dzīvi, bet viņš atteicies.

“Piedrujā bijām 12 skolēni klasē, šodien man vieglāk saskaitīt tos, kuri ir palikuši laukos, nekā tos, kuri devušies projām Latvijā vai pasaulē,” stāsta Jevģēnijs. “Šajā mirklī prātā iešāvies tikai viena klasesbiedra vārds, kurš dzīvo dzimtenē, pat ģimeni izveidojis un strādā pie zemnieka. Citi aizbrauc, jo darbavietu nav un iekārtoties darbā nevar. Man vienkārši paveicās, ka piedāvāja. Tiesa, kad kaut kas parādās, daudz atkarīgs no paša cilvēka. Lielākas izredzes ir tiem, kuri jauni, stipri un veseli, kuriem ir labas prasmes un iemaņas, uz kuru darba devējs var droši paļauties. Par darba piedāvājumu es nesūdzos, ir bijusi iespēja pastrādāt arī kaltē pie zemniekiem. Man ļoti patīk lauki un lauku dzīvesveids. Esmu mēģinājis dzīvot pilsētā, bet kaut kā neiejutos un lauki izrādījās tuvāki. Man netraucē arī pierobeža — nejūtu atšķirību, dzīvo un dzīvo. Patiesībā šeit ir pat lielāka drošības sajūta nekā jebkur citur, jo tepat netālu ir robežsardzes punkts, tur ir videonovērošana.

Piedrujā mammai ir neliela saimniecība: govis, cūkas, vistas, pat zirgs lauku darbiem. Mani nākotnes plāni ir saistībā ar laukiem, domāju palikt šeit un varbūt paplašināt saimniecību. Laukos šodien ar savu darbu var izdzīvot, tikai nevajag slinkot. Jā, vajag smagi strādāt, vajag art, sēt, stādīt, kopt lopus. Kur var, jārok ar lāpstu, nevajag dzīt zirgu, ko var padarīt ar zirgu, tam nevajag līgt traktoru, kas nepieciešams tikai tiem darbiem, kurus šodien citādi nevar paveikt. Sava traktora nav, nākas lūgt kādam palīdzību, bet laukos cilvēki ir gana atsaucīgi un problēmas nerodas.”

Jevģēnijs nav ne mednieks, ne makšķernieks, ne sportists. Varbūt labprāt uzspēlētu komandas sporta veidus, bet Piedruja ir nabadzīga ar jauniešiem, viņu pieplūdums ir tikai vasarā, kad laukos darbs dzen darbu un nav kad pievērsties atpūtai. Viņš ir arī dzirdējis par dažādām zirgu sacensībām, kuras rīko Dagdas novadā, bet uzskata, ka darba zirgam šādās sacensībās nav ko darīt un nav ko velti mocīt dzīvnieku — tām vajag speciālus zirgus. Taču viens hobijs puisim ir — viņš ir kaislīgs sēņotājs. Sēnes pazīst labi, biežāk grozā liek tieši bekas, baravikas un gailenes, kuru šaipusē ļoti daudz. Tiesa, sēņu vietas, pēc Jevģēnija vārdiem spriežot, ir bezmaz pagātne, jo tur, kur kādreiz tādas bijušas, mežus izgāzuši, un sēņu vairs nav. Vārdu sakot, lai pielasītu grozu, pa mežiem vajag krietni pastaigāt, taču dienas laikā kāroto daudzumu var salasīt. Savukārt ogot puisim nepatīk.

Dzīvodams laukos, Jevģēnijs visu brīvo laiku velta savai profesijai. Pirmais lielākais veikums — no nulles uzbūvēta pirts ģimenes vajadzībām. Pats sagatavoja materiālu, pats būvēja, un pirts izdevusies pat daudz labāka nekā bija izplānota. Prieks — neaprakstāms. Jaunietis stāsta, ka galdnieka profesijā ir gandarījums par galarezultātu, bet ir arī sava garoziņa — nogu-rums un tas, ka darbs ir laikietilpīgs, ja to gribi paveikt perfekti. Labs galdnieks var ne slikti nopelnīt. Lai nezaudētu kvalifikāciju, Jevģēnijs ir pasūtījis Krievijas žurnālu “Delaj sam”, kurā ir daudz noderīgu padomu un viņam interesantu rakstu. Ģimene pasūta arī laikrakstus “Ezerzeme” un “Latgales Laiks”, lai nezaudētu saikni ar notikumiem rajonā un Latgales reģionā. Lieta tāda, ka viņu mājās redz tikai trīs Baltkrievijas televīzijas programmas, bet par notikumiem Latvijā var uzzināt tikai no radio un nu jau gadu — internetā. Pa šo gadu internets kļuvis tik ierasta lieta, ka Jevģēnijs nespēj iztēloties, kā būtu dzīvot bez tā. Galvenais, ka caur internetu var ērti sazināties ar māsu ārzemēs, ar skolas biedriem, draugiem, kuri pametuši dzimteni.
Jevģēnijs pārliecināts, ka dzimto māju vieglu prātu nepametīs, un, kā māk, savu dzīvesvidi cenšas padarīt pievilcīgāku: “Es tikai nesen uztaisīju lācīti un rausi, bet jūs jau tik ātri atbraucāt! Mājās bija sakrājies daudz vecu nevajadzīgu lietu, dažas negribējās izmest atkritumos, meklēju pielietojumu. Internetā ieraudzīju interesantus rokdarbus, domāju, kāpēc nepamēģināt atkārtot. Tā no vecām autoriepām, veca finiera saplākšņa, spaiņa un putuplasta gabala tapa lācītis ar medus podu. Protams, vajadzēja nedaudz krāsu, lai kopskats būtu acij tīkams. Māsa atsūtīja dekoratīvu bitīti, ar kuru attiecīgi papildināju šo kompozīciju. Savukārt rausis tapa pilnībā no koka — izgriezu ar benzīna zāģi un nokrāsoju. Šie ir pirmie tēli, plānoju izveidot plašāku kompozīciju, vispirms to papildināšu ar zaķi. Galvenā doma, lai māja vasarā ir krāšņāka, ceļa otrajā pusē ir viesnīca, un tūristiem ir liela interese par Piedruju. Gribas, lai viņi pievieš uzmanību arī tam, ka mūspusē ir labi amatnieki, lauksaimnieki un biškopji. Piemēram, mans onkulis nodarbojas ar biškopību un man pašam ļaudis ir teikuši pamēģināt darīt to pašu. Tikai laika nav, bites prasa rūpīgu kopšanu”

Bet vislielākais pārsteigums bija uzzināt, ka Jevģēnijs — perspektīvs jauns cilvēks — nav precējies. Viņš joko, ka pēc sievas jāmeklē lielpilsētā, jo laukos meiteņu tikpat kā nav palicis. Tikai neliela problēma — kā pilsētnieci pierunāt dzīvot laukos?

Juris ROGA