Literārā kafejnīca Krāslavā

Konkurss notiek reizi divos gados. Četras meitenes jau ir ar pieredzi, viņas paspējušas piedalīties vairākos konkursos, mazajiem vēl viss priekšā. Cerams, ka rakstīšana aizraus un kļūs par nepieciešamību pašiem un par iepriecinājumu citiem.
Kuram ir iekšā, tam noteikti reiz nāks ārā, tāpēc uz neparasto kafejnīcu bija uzaicināti arī pieaugušie literāti: Ģertrūde Petrovska, pensionēta skolotāja no Skaistas, kurai pērn iznākusi pirmā dzejas grāmata, Jeļena Vorošilova, PII “Pīlādzītis” darbiniece, viņas dzejoļi publicēti krājumā “Mana Krāslava”, un Inta Lipšāne no Tūrisma informācijas centra, cilvēks ar bagātu fantāziju. Pēc iepazīšanās un dzejas lasījumiem, kur daudzi runātāji centās saglabāt kādu intrigu par sevi un savu daiļradi, sākās pats satraucošākais, rezultātu paziņošana un dāvanu pasniegšana.

Ērika STEPIŅA

Žūrijas (Linda Kilevica, Anna Bartuša, Ērika Stepiņa) vērtējums ir šāds:

Olivija Kleščinska, Varavīksnes vsk. 3.kl., pateicība;
Artjoms Nežberts, Varavīksnes vsk. 2.kl, pateicība;
Anastasija Stigeviča, Varavīksnes vsk. 2.kl., 1. vieta;
Jeļizaveta Abrosimova, Indras vsk. 2.kl., pateicība;
Aļona Svetlicka, Indras vsk. 3.kl., 3. vieta;
Linda Nipāne, Varavīksnes vsk. 4.kl., 2. vieta;
Santa Čunčule, Varavīksnes vsk. 9.kl., 2. vieta;
Laura Onzule, Izvaltas psk. 6.kl.,2. vieta;
Katrīna Barševska, Izvaltas psk. 9.kl., 2. vieta;
Ieva Jokste, Indras vsk. 9.kl. 2. vieta;
Madara Vineta Stivriņa, Izvaltas psk. 6.kl., 2. vieta;
Linda Pizāne, Varavīksnes vsk. 11. kl., 1. vieta;
Marina Purina, Varavīksnes vsk. 11. kl., 2. vieta.

Neliels ieskats dažu jauno autoru darbos.

Es esmu…
Es esmu, es biju, es būšu.
Es kādreiz par spēlmani kļūšu.
Uz lielās skatuves nokļūšu,
Spēlēšu skaisti un droši.
Es esmu, es biju, es būšu.
Es kādreiz par šuvēju kļūšu.
Pie manis jūs nāksiet un lūgsiet,
Lai baltus kreklus jums šuju.
Es esmu, es biju, es būšu.
Es kādreiz par valdnieci kļūšu
Pār visiem jums es valdīšu
Zelta tronī sēdēšu.
Es esmu, es biju, es būšu….
Tā tas var turpināties visu mūžu.
Jā, es būšu, bet tagad es esmu -
Maza skolniece.
Sniegapārslas
Tu neesi tā, kas saka — nē
Tu neiederies šai pasaulē.
Tu neesi tā, kura mums kaut ko daudz nozīmē
Tu vienkārši neiederies šai pasaulē.
Tu esi balta kā mēness, dzidrākā rasa,
Bet sirdis kaut ko vairāk prasa.
Prasa, lai būtu kas vairāk,
Nevis parasta rasa.
Jā, tu esi sniegapārsla
Ko ziemās zilie mākoņi bārsta.
To katrs mākonis stāsta
Kā taisīja jūs no rasas lāsēm.
Kaut uz mēles mums ķert jūs prieks,
Kaut kas vien ir lieks.
Jūs neesat tās, kuras daudz ko mums nozīmē.
Jūs vienkārši neiederaties šajā pasaulē.
Latvija, es esmu tavs bērns!
Rau, meitiņ, tur rasota tāle
Tā pilieniem mirdzošā zāle,
Tā debess, kur mākoņi virmo,
Tā zeme, kur vecaistēvs sirmo.
Šo zemi par Latviju saucam
Kur vēji kā sekundes traucas,
Kur saule tik silta un mīļa
Zem kuras trauc gājputni brīvi.
Es saku paldies tev par visu, Latvija,
Ko esi man dāvājusi.
Par smaidu, kas vīdēj uz lūpām,
Par gaismu, ko sniedzi man tumsā.
Es saku paldies tev par dienām,
Kad esi mani sargājusi.
Par laiku, kad ceriņi ziedēja,
Kurus tik ļoti esmu mīlējusi.
Uzaugšu, rau, paskaties!
Virs tevis zils plašums plešas.
Uz pasaules skaistāka
Mūžam vairs nebūs.
Es pastiepšu tev savu roku,
mīlošām acīm uzlūkojot:
“Latvija, es esmu tavs bērns!”

Laura ONZULE, Izvaltas pamatskolas 6.klase

Sniegpārslas ceļojums

Reiz ziemā man uz dūraiņa uzkrita sniegpārsliņa. Viņa bija ļoti liela un skaista. Es priecājos par viņu tik ilgi, kamēr tā izkusa. Tad man palika skumji un es nolēmu pajautāt māmiņai, kur tad sniegpārsliņas dzīvo? Māmiņa teica, ka debesīs, un izstāstīja man jauku pasaku par sniegpārsliņu. Gribat, es jums to arī varu pastāstīt?

Augstu, augstu kalnos piedzima maza Sniegpārsliņa. Viņa viegli lidinājās blakus savai lielajai mammai Sniegpārslai un tētim Mākonim. Vakaros viņa ar citām sniegpārsliņām pulcējās milzīga kalna galā un klausījās tēvoča Vēja dziesmas. Viņš dziedāja par tālām un nepazīstamām zemēm, par zaļajiem kokiem, par puķēm un zāli. Snieg-pārsliņa nezināja, kas tas ir, bet dziesmas viņai ļoti patika. Tad kādā naktī atskrēja vecais Snieg-putenis, paķēra mazo un nesa tālu prom no lielā kalna. Sniegpārsliņai bija ļoti bail. Viņa lidoja pāri kalniem, pāri mežiem, pāri upēm, pāri ezeriem. Cik skaisti! Sniegpārsliņai sagriezās galva, un viņa nokrita zemē. Cik ilgi viņa tur gulēja, neviens nezina. Viņu sildīja saulīte, viņa skrēja uz upi, uz jūru. Tad atskrēja vējš un uzmeta viņu augstu debesīs. Sniegpārsliņa ierau- dzīja lielo kalnu un pamodās. Cik skaists bija sapnītis! Uzzīmē Sniegpārsliņas ceļojumu! Tu sapratīsi, cik daudz viņa redzēja.

Pasaka par mākoni

Reiz debesīs dzīvoja mazs pelēks mākonis. Viņu sauca Drūmais. Viņam nebija draugu. Viņš nevienam nebija vajadzīgs. Viņš bija drūms un visu laiku lēja lietu no savas lejkannas. Tā viņš klejoja pa debesīm viens. Reiz mākonis lidoja virs mājiņas ar skaistu ziedošu dārzu. Mākonim kļuva interesanti, kas dzīvo šajā mājiņā? Drūmais apstājās virs mājiņas un sāka apskatīt dārzu. Cik skaists! Pagalmā pie mājas spēlējās bērni, pie koka spēlējās divi mazi kaķēni. Visiem bija draugi. Mākonis atkal kļuva drūms un maziņš. No lejkannas atkal sāka pilēt ūdens. Bērni priecīgi skrēja mājās un sauca vecmāmiņu. Vecmāmiņ, vecmāmiņ mākonītis atnesa lietu! No mājas iznāca vecmāmiņa. Viņa smaidīja un teica mākonītim paldies. Vecmāmiņai bija grūti katru dienu laistīt savas puķes. Mākonis to dzirdēja un no prieka kļuva liels, liels. Atkal spīdēja saule. Atkal pagalmā skraidīja bērni. Viņš saprata, ka viņš ir vajadzīgs vecmāmiņai. Bet varbūt vēl kāds gaida viņu? Cik labi ka ir draugi! Bez draugiem ļoti grūti.
Ko dara tavi draugi? Kur ir tava vecmāmiņa ? Varbūt tu esi viņiem vajadzīgs?

Anastasija STIGEVIČA, Varavīksnes vidusskolas 2.a klase

Trīs draugi

Tas bija ļoti sen. Lielajā mežā dzīvoja lācēns Čuks. Viņš bija ļoti labsirdīgs un jautrs. Viņam bija daudz draugu, bet vislabākais bija zaķēns Pinks, kurš dzīvoja kaimiņos.

Šodien Čukam bija īpaša diena — dzimšanas diena. Māmiņa sacepa viņam garšīgu pīrāgu ar mellenēm. Lācēns gāja pie Pinka, lai uzaicinātu viņu ciemos. Zaķēns ar prieku piekrita iet ciemos. Tas taču ir tik jauki!

Diena bija saulaina, vasaras vidū viss ziedēja un smaržoja. Garastāvoklis arī bija brīnišķīgs. Priecīgi lēkājot, viņi gāja pa mežu. Un pēkšņi... viņi pamanīja vilku. Vilks Zobainis izskatījās nikns.

— Uz kurieni jūs ejat?

Čuks un Pinks ļoti nobijās, jo mežā nebija viltīgāka dzīvnieka par vilku Zobaini. Draugi nevarēja pateikt ne vārda. Bet vilks atkal jautā:

— Vai negribat ar mani paspēlēties? Man ir ļoti garlaicīgi, jo visi mežā no manis baidās.

Tas bija brīnums! Izrādās, ka vilks nebija visļaunākais mežā? Viņš bija vienkārši nelaimīgs.

Tad lācēns nedroši nočukstēja:

— Man mājās ir ļoti garšīgs pīrāgs ar mellenēm. Vai gribi pagaršot?

— Protams, mellenes ir manas mīļākās ogas!

Tagad lācēnam Čukam bija vēl viens draugs — vilks Zobainis. Viņi bieži apciemoja viens otru.
Kādu dienu lācēns un zaķēns atkal devās pie sava drauga Zobaiņa. Pie mājas viņus sagaidīja noskumusi vilcēna mamma. Zobainis bija pazudis! Draugi nolēma iet viņu meklēt. Izstaigāja visu mežu, bet neatrada. Paši gandrīz apmaldījās. Nākamajā dienā viņi turpināja meklēt un nonāca pie ezera. Ezera krastā bija liela tumša ala. Kas tur varēja dzīvot? Lācēns un zaķēns nenobijās, ielīda alā. Tik tumšs, ka neko nevar redzēt. Zaķēns saslēja savas garās ausis, ieklausījās un sadzirdēja kaut kādas skaņas. Kāds raudāja. Viņam palika bail.

— Bet ja nu tur raud mūsu Zobainis? — Čuks teica.

— Labi, iesim skatīties, bet tu ej pirmais!

Draugi sāka iet uz priekšu. Bija tumšs un bail. Jo tālāk viņi gāja, jo vairāk saprata, ka tas bija vilcēns. Un viņiem kļuva drošāk.

— Zobaini, vai tas esi tu? — iečukstējās lācēns. Un daudzas balsis atkārtoja

— Vai tu? Vai tu? Vai tu?

— Interesanti, kas vēl šeit apmaldījies?

Beidzot Čuks sataustīja Zobaini, paņēma viņu aiz ķepas un visi trīs iznāca no alas. Vilcēnam bija kauns par savu uzvedību, bet draugi nebija dus- mīgi. Viņi priecājās, ka Zobainis ir atradies.

Ja kāds dažreiz ir ļoti nelaimīgs, bet citiem liekas, ka dusmīgs, nebaidies, panāc viņam pretim, pasniedz roku un uzsmaidi!

Linda NIPĀNE, Varavīksnes vidusskolas 4.a klase

Vasara

Agrs rīts.
Kluss lauku ceļš Izvaltas dievnama tuvumā.
Patiesības ceļš sākas manā Dzimtenē — Latgalē.

Pirmdiena

Patiesība gāja pa putekļainu ceļu.Tas nebija taisnākais ceļš, bet ne jau taisnākie ceļi ir tie pareizie.Viņa gāja un domāja par pareizību. Patiesība kustējās lēni jo lēni. Šodien tā bija labāk.

Īstenībā patiesība līdzinājās trauslam un vārīgam taurenim ar mirdzošiem spārniem. Tā atgādināja maza bērna, mīļa eņģelīša dvēselīti, kas mīt Izvaltas dievnama staltajā tornī, bieži vien nolaižoties un radot mieru apkārtējo ļaužu dvēselēs. Patiesība mājoja arī grāmatās, kas atradās baznīcas plauktos.

Otrdiena

Šodien viņas matos bija sabirušas šaubas. Patiesība gan bija cītīgi matus skalojusi strautā, bet šaubas tajos tik un tā bija atstājušas neziņu.

”Vai es esmu pareiza vai nepareiza? domāja Patiesība. “Vai esmu vajadzīga vai lieka? Vai es iepriecinu vai radu sāpes?”Vienu gan Patiesība zināja. Viņa ir nākusi no Dieva.

Trešdiena

Tā domādama, Patiesība nepaspēja necik tālu aiziet. No tuvējiem krūmiem izspraucās Nenovīdība, kas centās aizlikt kāju Patiesībai priekšā. “Ei, baltā, bet tev taču ir ēna! Vai tu to vispār zini — melna ēna!”Patiesība ieklausījās Nenovīdības teiktajā. Palūkojās — tik tiešām, viņai blakus bija ēna.

Baltajai Patiesībai bija melna ēna! Patiesība pagrozījās uz vienu, uz otru pusi — ēna bija turpat. Un pats briesmīgākais — tā bija melna!

Patiesība jutās pagalam apjukusi. Viņas agrākās šaubas ir bijušas patiesas. Viņa noskuma, taču iesākto ceļu turpināja.

Ceturtdiena

Patiesība apsēdās uz liela akmens, kas gulēja ceļa malā. Akmens dziļi nopūtās, pašūpoja savu sirmo galvu : “Ak, nebēdājies! Patiesība nav pareiza vai nepareiza. Tā vienkārši ir, to tikai katrs ierauga citādi. Tev taču ir ēna. Cits redz tevi, cits tavu ēnu, bet cits kaut ko no abām. Tiesa gan, dažs visu mūžu nodzīvo un patiesību ne reizi neierauga.”

Patiesība klausījās akmens teiktajā un juta, ka daļa no šaubām aiztraucas līdz ar vēju. Patiesība devās tālāk.

Piektdiena

Skumīga Patiesība iekārtojās uz akas malas, tik smagi nopūzdamās, ka akas spainim nopilēja kāda ūdens asara vairāk nekā ikdienā ierasts. “Katram patiesība ir jāatrod pašam. Viss, kas atrasts paša spēkiem, nav lieks. Atrastais var papildināt vai arī apjaust citu patiesību,” teica aka.

Patiesība padzērās dzidro un vēso akas ūdeni un devās tālāk. Tikai dažas no šaubām vēl bija palikušas pie viņas.

Sestdiena

Nākošās dienas rītā Patiesība iznāca jūras malā. Jūras viļņi nemitīgi vēlās viens aiz otra.To skrējiens bija nepārtraukts, veltīgi uz tiem pēc sākuma vai beigām lūkoties. Patiesība bija nogurusi un nomākta, garo ceļu staigājot.

“Dienas līdzinās jūras viļņiem, tās nāk viena aiz otras. Ja vienā dienā rastā patiesība līdzinās mākoņu pilnai un lietainai dienai, tad citā dienā rastā varētu līdzināties saules apmirdzētai, prieka pilnai dienai,” lēni un mierīgi šalkoja jūra. Šie vārdi deva spēku Patiesībai doties tālāk.

Svētdiena

Tā bija neparasta diena. Patiesībai, ejot pa ceļu, pavisam negaidot tās priekšā nolaidās Dieva sūtīts eņģelis. “Veltīgi tu bēdājies. Palūkojies apkārt! Pat visnecilākie ziedi ceļa malā šodien atdod saulei savus smaidus. Cik atdod, tik atpakaļ saņem. Ne visi ziediņi nogatavina sēklas. Cits tiek vienkārši samīts un sabradāts. Bet vai tāpēc tie nezied? Galvenais ir rast un zināt patiesību. Kas nenotiek šodien, tas var notikt rīt. Tu esi nākusi no Dieva. Visi tevi gaida, tu esi aicināta. Turpini savu ceļu pie ļaudīm! Tu ej ...un spīdi.Tu gaismeņu tymsumā nes...”

Patiesība atpūtināja nogurušās kājas un smaidīdama devās tālāk. Vējš tai plivināja matus, neatstādams ne kripatiņu no šaubām. Patiesība bija sapratusi, cik dažāda tā var būt.

Katrīna BARŠEVSKA, Izvaltas pamatskolas 9. klase