Simpātisku māmiņu ar pāris mazuļiem pie rokas uzreiz pamanīju Krāslavas Ziemassvētku pasākumā, kuru audžuģimenēm uzdāvināja Saeimas deputāti. Noslēpumainā svešiniece ar videokameru rokās stādījās priekšā kā Ella Dovbuša no Grāveru pagasta. Izteicu negaidītu vēlēšanos nointervēt, uz to viņa augstsirdīgi atbildēja: “Jebkurā laikā, esam priecīgi satikt ciemiņus.” Mūsu tikšanās sākās piecos vakarā, kad viss jautrais bariņš pārradās mājās. Vispirms — uz virtuvi, kur visus četrus gaidīja sātīgas pusdienas. Viesistabā bija skaidri jaušams neseno Ziemassvētku un Jaungada svinību turpinājums: galds vai lūza no saldo dāvanu daudzuma.
Pārkāpis plašās mājas slieksni, neviļus jutos pārsteigts: lauku mājīguma un pilsētas komforta rets apvienojums. Visur nesena eiroremonta pēdas, logu priekšā grezni caurspīdīgi aizkari, liela holandiešu podiņu krāsns izstaroja siltumu, plus pilsētas labierīcības. Meistars visās lietās Vladimirs pat izdomāja pašteces ūdensvadu. Māja stāv pakalna slīpumā, ko arī izmantoja saimnieks. Var iedomāties, kāds skaistums te ir vasarā. Viensēta atrodas Dubnas upes krastā, apkārt augošās vecās egles rada pasakainu ainavu. Iekšā pārpilnība. Kā papildinājums skaistumam un tīrībai ir divi mūsdienīgi televizori, pāris datoru (mājās divas skolnieces) ar Interneta pieslēgumu, protams. Ir pat printeris krāsu fotogrāfiju izdrukai. Arī pienākumi sadalīti: tētis ir fotogrāfs, mamma — videooperatore, ļoti apmierināta ar digitālo kameru “Samsung”.
Vārdu pa vārdam, un pirmais pārsteigums: mūsu Dovbuši ir simtprocentīgi rīdzinieki. Tikai vienmēr neaizmirsa par dzimtas saknēm, jo Ellas vecmāmiņa ir no Šahmanu ciema, Vladimira senči no vecticībnieku Kovaļovas. Tagad skaidrs, kāpēc pagājušā gadsimta 90. gados galvaspilsētas tirdzniecības darbiniece un autovadītājs izvēlējās jaunu dzīvesvietu Akmiņeicā. Un dzīvo laimīgi.
Vecākais dēls Igors atrada savu vietu galvaspilsētas autoservisā, bet jaunākā Nastjeņka piedzima jau Grāveru pusē 2001. gadā. Kad paaugās, viņai kļuva skumji viensētā. Lai viņai kļūtu jautrāk, vecāki reiz vasaras brīvlaikā uzaicināja Janu no Daugavpils patversmes “Priedīte”. Meitenes sadraudzējās, tas arī lika Ellai un Vladimiram kļūt par audžuģimeni. Viss izdevās, un pirms gada Dovbušiem piedāvāja paņemt audzināšanā māsiņu un brālīti — piecgadīgo Aņu un septiņgadīgo Koļu. Bāreņi, vecākiem dzīviem esot, izrādījās ļoti nolaisti. Atliek tikai brīnīties par audžuvecāku pacietību un labestību, kas rūpējās par mazuļiem. Mūsu stundu ilgās sarunas laikā Aņa tā arī nosēdēja, apskāvusi mammu, bet Koļa nāca no viena pie otra vecāka, vairākkārt man rādot automobili, ko viņam uzdāvināja dzimšanas dienā. Nastja un Jana tajā laikā gatavoja mājas darbus.
Ģimene pārtiek no gadījuma darbiem plus pensija. Nedaudz vairāk par trim hektāriem savas zemes ģimene izmanto, kā saka, pēc pilnas programmas. Savi augļi un dārzeņi, trīs siltumnīcas ļauj sagatavot ziemai tik daudz konservu, ka pagrabā plaukti tik tikko spēj turēt svaru. Kazas dod veselīgu pienu, ar viņām arī rūpju mazāk nekā ar govi. Vārdu sakot, bērni nejūt trūkumu: paēduši, apģērbti, apauti. Un, kā man stāstīja citās audžuģimenēs, vienmēr gribas just lielāku pašvaldības uzmanību, bet...
Tāpēc devīgie ļaudis, kas uzņēmušies lielu atbildību par sērdieņiem, meklē atbalstu pie līdzīgi domājošiem. Ella pastāvīgi tiekas ar Valentīnu Stabulnieci, Ģertrūdi Ļetunovu, Valentīnu Ļeontjevu un Olgu Narovsku, uzklausa viņu padomus. Liela lieta — pieredze un dedzīga vēlēšanās palīdzēt, jo pati dzīve visu laiku diktē tādas problēmas, ka vieni vecāki tikt galā nevar. No iedzimtības nekur netiksi, un, par nožēlu, bērnu atgriešanās pie viņu bioloģiskajiem vecākiem bieži vien kļūst par īstu psiholoģisku drāmu. Un Dovbuši ļoti norūpējušies, ka tādu likteņa pavērsienu var piedzīvot arī Aņa un Koļa. Savukārt Janai no radiem ir tikai onkulis, tā ka Nastjeņkai māsiņa acīmredzot būs ilgi.
Rīts viensētā sākas 6.30. Draudzīga celšanās, brokastis, pošanās. Līdz lielceļam nav tālu — daži soļi. Jaunākos pieskata vecākie bērni. Tālāk divos pagasta autobusos dodas kurš uz bērnudārzu, kurš uz skolu uz Aglonu un Jaunaglonu. Piektās klases skolniece Nastja un devītklasniece Jana pusdieno skolā. Vakarā visi draudzīgi atgriežas mājās.
Pirms atvadām parunājām par aizvadītajiem Jaungada svētkiem. Audžuģimene apmeklēja četras eglītes. Bija Aglonā un Krāslavā. Viskrāšņākā uzņemšana bija Daugavpils latviešu biedrībā. Tāda uzmanība ir patīkama. Tēta automobilī “Opel” visiem nepietika vietas, tāpēc mamma uz pilsētu devās ar autobusu, toties uz pasākumu ieradās visi kopā. Lielos svētkos vecākās meitas kopā ar māti apmeklē baznīcu. Visi esam Dieva radības...
Tik viegli ir publiski apspriest bērnu tiesību jautājumu, bet tik grūti ir rīkoties, pasniedzot roku sērdienim. Kā to dara audžuvecāki. Paklanos jūsu priekšā par to.
Aleksejs GONČAROVS
.jpg)
.JPG)
