Karstas ziņas jeb Veiksmes stāsts — tikai izredzētajiem

Jaunums numur viens — valsts uzņēmumu vadītājiem krietni palielinātas algas un sasniegušas fantastiskus apmērus līdz pat 6-8 tūkstošiem mēnesī. Un tas uz īstas katastrofas fona: garantētā minimālā ienākuma līmenis saskaņā ar valdības lēmumu no 2013.gada 1. janvāra samazināts līdz 35 latiem līdzšinējo 40 latu vietā pieaugušajiem un 45 latu vietā bērniem.

Tik tiešām nevar saprast, ko darīt, smieties vai raudāt? Bet varbūt ne viss ir tik slikti? Ja pie AS “Latvenergo” priekšsēdētāja un izpilddirektora Āra Žīgura 8784 latu algas pieliek kaut kāda maznodrošinātā Jāņa Nabaga 35 latu pabalstu un sadala uz pusēm, tad iznāk lielisks vidējais rādītājs — 4409,5 lati. Vai tas nav pamatojums valsts veiksmes stāstam, kura pārvarējusi krīzi?! Kā lai nepiemin anekdoti par vidējo temperatūru medicīnas iestādē? Viens morgā, otram plaušu karsonis...

Bezdibenis starp bagātajiem un nabagajiem turpina palielināties. Vieniem piemaksa tūkstošos, citiem plika piga.

Personīgi mani valdošās elites cinisms nemaz nepārsteidza: divu gadu desmitu laikā mūsu valsts seko valdošo partiju bagātības pieauguma stingrajam kursam uz nabadzīgās tautas rēķina. Liela nauda aizmiglojusi visu: sirdsapziņu, prātu, veselo saprātu. Problēma nav varā — tautā, kas ar pārsteidzošu konsekvenci kāpj uz viena un tā paša grābekļa, uzticības mandātu piešķirot tiem, kas bez kautrēšanās rūpējas tikai par personīgo labklājību. Mēs vēl neesam aizmirsuši, kā “Vienotība”, opozīcijā esot, centās ierobežot trekno gadu ideologa Aigara Kalvīša ambīcijas, bet tagad? Tikai nevajag skatīties uz Skandināvijas valsts uzņēmumu vadītāju algām, kur pat minimālais sociālais pabalsts divreiz pārsniedz Latvijas darbarūķu vidējo algu. Vairākumam mūsu strādājošo par pilnu darba nedēļu maksā tik maz, ka tikko pietiek līdzekļu, lai norēķinātos par augošajiem komunālajiem pakalpojumiem un normāli uzturētu ģimenes. Emigrācijas viļņi turpinās. Pat mūsu Krāslavā strādājošam cilvēkam ir liela laime saņemt divsimt latus uz rokām, tāpēc protests ar čemodāniem rokās turpinās. Valdošie iemanījušies bakstīt ar pirkstu “sliktās” Grieķijas virzienā, bet tur pēc visiem satricinājumiem un samazinājumiem vidējā pensija palikusi 1200 eiro. Lūk, mūsu mierīgās ikdienas iezīmes: siltumenerģija pagājušajā gadā sadārdzinājās par 14,6%, gāze — par 17,3%, produkti — par 3,1%, transporta izdevumi — par 2,5%. Pensiju indeksācijai naudas nav, jo neatliekami jāpalīdz “badā esošajiem” valsts uzņēmumu vadītājiem.

Otrs interesants jaunums: divas nedēļas ilgs kultūras ministres Žanetas Jaunzemes-Gren- des komandējums uz Austrāliju. Un runa nav tik daudz par tūkstošus vērtajiem tēriņiem zaļajā kontinentā, cik par detaļām, kas atsedz ģimenes intereses. Apmēram tikpat liela (apmēram 20 tūkstoši) latviešu diaspora dzīvo arī Krievijā. Taču tai, pēc visa spriežot, nav cerību uz dubulto pilsonību — tā ir tā saucamo rietumu latviešu privilēģija. Kur Krievija un kur Austrālija? Domāju, ka viss atkarīgs no elektorāta interesēm, tāpēc arī tiek izmantoti administratīvie resursi. Tā ka cienījamā ministre apciemoja tālo kontinentu ne tikai ar kultūras mērķi uz mūsu un jūsu rēķina.

Nepieklust kaislības ap jautājumu par Latvijas pāriešanu uz eiro jau nākamajā gadā. Komersanti, kas darbojas eksporta jomā rietumu virzienā, ir par: viņi iegūst uz valūtas konvertācijas rēķina. Tajā pašā laikā tirdzniecības tīkli un citi pārdevēji cietīs zaudējumus, jo būs jāpārprogrammē kases aparāti. Šos izdevumus, nemaz nešaubos, arī apmaksāsim mēs un jūs, lasītāji-pircēji. Cenu noapaļošana var notikt tikai uz augšu, kā tas savā laikā notika Vācijā.

Vēl viena informācija pārdomām: Slovākijai, kurai palaimējās iekļūt eiro zonā, jau pieprasīja iemaksāt stabilizācijas fondā 7 miljardus eiro, un tagad valsts ar asarām acīs lūdz Briseli samazināt milzīgo summu. Pārdzīvojis savā mūžā ne vienu vien naudas reformu, noteikti zinu: vienkāršajam cilvēkam valūtu maiņa vienmēr nāk par sliktu.

Un pēdējā sensācija — valsts kontrolieres Ingunas Sudrabas paziņojums, ka pēc eiro ieviešanas Latvija zaudēs vienu no atlikušajām savām brīvībām. Nauda ir kā asinsrite, un, atsakoties no nacionālās valūtas, tiek zaudēta valstiskā identitāte, tāpēc Valsts kontroliere Inguna Sudraba, valsts mēroga autoritāte numur viens, balsotu pret eiro ieviešanu Latvijā, ja viņai būtu dota šāda iespēja.

Aleksejs GONČAROVS