Naudasmaku vai dzīvību?

Laiki mainās, tamlīdzīgs princips darbojas ne vienmēr. Vēl jo vairāk tāpēc, ka ar pistoli vai nazi neviens it kā nemaz neuzbrūk, bet dzīves tik un tā nav. Normālas dzīves.

Man neliek mieru gadījumi no mūsu pilsētas dzīves. Pirmais no tiem ir parasts, tā teikt, sadzīvisks. Tomēr nepatīkams. Mūsu pilsētā jau sen dzīvo Šveices pilsonis. Tāpēc ka viņam patīk mūsu valsts un daba. Tajā pašā laikā viņam nemaz nepatīk dzīvoklis, kurā viņš mitinās. Visa pārējā mūsu dzīvojamā platība arī. Kāpēc? Viņš saka : “Immer stinkt!” Tas nozīmē: “Vienmēr smird!” To dzirdēt ir nepatīkami, “par valsti kauns”... Nauda cilvēkam ir, un viņš atzīstas: “Gribu nopirkt dzīvokli tur, kur dzīvo priekšnieki!” Uz to viņa sarunbiedri tikai smej, ka priekšniekus nepanāksi! Tie var ātri pārcelties uz citu namu, pat uz citu pilsētu. Vai uzcelt privātmāju. Bet mēs, privātīpašnieki, esam ķīlnieki... Jums kauns? Man — jā!

Ir arī cits stāsts. Skumjš. Pērnajā ziemā mani pie sevis uzaicināja mūsu pilsētas iedzīvotāja, bijusī kolēģe L. Glika, lai palīdzu viņai noformēt dokumentus uz vācu komiteju kā cietušajai ebreju genocīda laikā.

Biju ļoti pārsteigta, tā kā saņemt šādu palīdzību dokumentus noformēju daudziem, un tas bija sen. Sieviete teica, ka viņas radinieki jau ir saņēmuši šādu palīdzību. Viņai pašai līdz šim ir bijis kauns prasīt. Kāpēc? Un kas lika mainīt viedokli šobrīd? Uzminēt gan sarežģīti, gan viegli... Viņa vienmēr bija inteliģenta, smalkjūtīga. Pirmais iemesls: iesniegumā bija jāuzrāda uzvārdi, fakti (vācieši uz vārda netic, visu pārbauda). Viņa negribēja sāpināt pāridarītāju pēctečus. Citi kliedz par to uz katra stūra, bet viņa piedeva. Tomēr pēc tik daudz gadiem viņai vēlreiz nācās piedzīvot sāpes...

Tomēr bija arī cits, daudz svarīgāks iemesls: vajadzēja naudu. Nē, viņa nebija izšķērdīga, gluži otrādi, ļoti taupīga. Nauda bija nepieciešama (nebrīnieties), lai sasildītos labiekārtotā dzīvoklī. Ne atriebība, ne aizvainojums, bet visprastākais dzīvokļa jautājums lika viņai lūgties.

Pat ar ieslēgtu kaloriferu strādāt ar dokumentiem viņas dzīvoklī nebija iespējams. Izrādījās, ka kaimiņu privatizētā dzīvoklī pat ziemas saltumā ir vaļā vēdlodziņš, nams vecs, stāvs — pirmais. Daži mūsu ierēdņi uz stāstu par vaļējo vēdlodziņu reaģēja ļoti nervozi. Aizvērt izdevās ar lielām grūtībām. Mēs ar kolēģiem mēģinājām palīdzēt sievietei samainīt trīsistabu dzīvokli uz mazāku ar siltummezglu. Protams, slimam cilvēkam dzīvojamā platība nepieciešama 1. stāvā. Bet, apmeklējusi mūsu dzīvokļus, viņa dzirdēja, kā “gaudo” siltummezgls un kāda smirdoņa ir no kanalizācijas, un izdarīja secinājumu: “Dakteri zina, kā ārstēt manu slimību, bet pie jums nezināsi, no kā nomirsi. Te jums gan tuberkuloze, gan hepatīts, gan viss cits. Agrāk problēmu bija mazāk, jo kanalizācijā nonāca daudz karstā ūdens. Bet šodien ne katrs var to atļauties. Turklāt notekūdeņus neviens neatsūknē, dezinfekcijas nav.”

Teicu, ka pērku kālija permanganātu un pati cenšos veikt kanalizācijas dezinfekciju. Rakstām vēstules kaimiņiem, lai cienīgi izturētos pret santehniķu darbu. Tas ir smieklīgi, tas nav problēmas risinājums,” kā jau eksakto priekšmetu skolotāja izdarīja secinājumus L. Glika.

Viens no rūgtākajiem faktiem, kas aprakstīts sūtījumā fondam, bija šāds. Lilijas brālis līdz kara sākumam mācījās skolā te, Latvijā. Draudzējās ar vienu zēnu, solabiedru. Viņi arī Latvijas armijā dienēja kopā.

Sākās karš, Lilijas Glikas ģimene brāli gaidīja Šķaunē pie robežas, lai kopā dotos uz austrumiem. kad gaidīt vairs nevarēja, aizgāja bez viņa, palūguši, lai draugs parūpējas. Robeža bija ciet. Kad brālis ieradās Šķaunē, draugs piedāvāja pārdzīvot briesmīgo laiku mežā, uztaisot sev zemnīcu. Kad tas bija izdarīts, draugs pēkšņi iesita brālim pa galvu un pusdzīvu apraka.
Kā to var pārbaudīt? Izrādījās, ka ļoti vienkārši! Draugs pats izlielījās, ka “karoja” vēl pirms fašistu okupācijas, parādīja to vietu. Viņš dienēja SS, izdzīvoja, vēlāk saņēma labu pensiju. Par ko tas liecina? Jebkurā valstī katrā ekonomiskajā formācijā ir cilvēki un ir necilvēki. Mūsu jaunatnei tas jāzina. Kā ar to lai sadzīvo upuri vai ļaundaru radinieki?

Tomēr Lilija Glika gribēja ne jau atriebties. Viņa gribēja saņemt naudu no fonda, lai varētu ārstēties un normāli dzīvot. Nesagaidīja! Aizgāja uz viņpasauli, bet nauda (apmēram 3000 eiro) pienāca pirms Jaungada. To saņemt nevarēs pat radinieki. Varbūt tā tiks kādam citam cietušajam, kas zina...

Bet mēs centīsimies kaut turpmāk dzīvot cilvēcīgi. Izdarīsim pareizos secinājumus, uzmanīgi uzklausīsim cilvēkus. Ne tā, kā Viņķeles kundze, kuras vīrs saņem apmēram 1000 latu pensiju. Bet citi, viņas vārdiem runājot, nav cienīgi!

Varbūt ir vērts pielietot iepriekšējo gadu pozitīvo pieredzi. Vai citu valstu. Droši vien visi aizmirsuši DZO — darba zinātnisko organizāciju. Kabinetos bija kastes ar perfokartēm un sarkanām, dzeltenām un zaļām spraudēm. Tās darbojās pēc luksofora principa. Mūsdienu kabinetos ir gudri datori un citi gadžeti. Bet principu taču var izmantot to pašu.

Zaļā gaisma — tā ir reti. Par to ordenis un karogs, kā saka jaunie.

Dzeltenā gaisma — tās ir izremontētas ielas, nami, siltummezgli, jaunas durvis. Jo pēdējo 20 gadu laikā paspēts daudz izdarīt. Taču visa šī saimniecība jāuzmana pastāvīgi, ne tikai tad, kad kāda kataklizma.

Bija vēl arī sarkanā gaisma — tie ir neatliekamie darbi, t. i. (mūsuprāt), pirmām kārtām kanalizācija, bedres uz ceļiem. Visdziļākās veikala “Kristīne” tuvumā, kur, starp citu, ne vienā, ne otrā pusē nav ietves. Mūs lūdza pagaidīt līdz vasarai, kad it kā vajadzēja parādīties gājēju pārejai pretī veikalam. Pārejas nav, tāpēc nesen te zem mašīnas pakļuva ļoti disciplinēts puisītis, kurš dzīvo mūsu mājā. Un vasara sen pagājusi.

Iedzīvotāju sapulcē pagājušajā gadā lūdzām atrisināt kāpņutelpu uzkopšanas jautājumu. Bet vezums nekust no vietas. Godprātīgie iedzīvotāji izkar grafikus, paši kopj, bet citi ne pirkstu nepakustina. Varbūt patiešām neērti pirkt atsevišķu slotu un spaini. Kāds cits vispār dzīvo ārzemēs.

Civilizētajā Eiropā namu pārvaldnieki vienmēr bija un ir arī tagad. Viņi, starp citu, saņem ļoti labu algu. Par kanalizācijas sistēmu viņiem rūpējas roboti. Tāpēc ne iedzīvotāji, ne santehniķi neizjūt tādas neērtības kā mēs. Pieļauju, ka var atskanēt iebildumi: mums nav tik daudz naudas! Labi, bet paskatīsimies no otras puses. Pieņemsim, ka durvis kāpņutelpā tika uzstādītas praktiski naktī. Kurš pieņēma darbu? Pēc tam jāpārtaisa. Sākumā gribējās pateikties par darbu, bet burtiski pēc pāris dienām atlūza rokturis, notrūka ārējais āķis. Strādnieki atbrauca, salaboja. Taču ne jau tie, kuri uzstādīja durvis. nemaz nerunājot par to, ka gruži pēc remonta bija jānovāc mums pašiem.

Atgriezīsimies pie kanalizācijas. Pāris mēnešus mēs ar to sadzīvojām “draudzīgi”, priecājāmies, ka sistēma tiek uzraudzīta. Savukārt tagad atkal viss ir nolaists. Varbūt vienkāršāk nopirkt ierīci, ar ko atsūknēt, dezinfekcijas līdzekļus, nevis pļāpāt par to, ka “nepieciešams mājas vecākais”. Vai viņš ar spaini smels ārā atkritumus? Un kur lies?

Bieži vien laikraksta lappusēs redzam pateicības ārstiem, komunālajiem darbiniekiem. Mēs arī kaut katru mēnesi pateiktos, ja vien 1. un 5. stāvu īrnieki saņemtu mazliet mazākus rēķinus par apkuri. Vai bijušie Saeimas deputāti šo jautājumu ir apsprieduši? Šaubos...

Jūs jautāsiet, kāds tam visam sakars ar naudasmaku? Tāds, ka par savu naudu mēs lūdzam, lai mums sniedz kvalitatīvus pakalpojumus. Un atcerēsimies, ka labs vārds reizēm var glābt kādam cilvēkam dzīvību...

Ņina GADŪNE