Ar saimnieka aci un tvērienu

Atzinības raksts Arvīdam bija pārsteigums, neskatoties uz to, ka viņš tika brīdināts — jāierodas uz pasākumu labākajā uzvalkā. Lasītāji, kuri lūdza uzrakstīt par Arvīdu, apgalvoja, ka Andzeļos viņš ir cienījams cilvēks, gatavs palīdzēt katram, kurš pie viņa vēršas ar kādu lūgumu. Neatliekamos gadījumos viņš nerēķinās nedz ar savu laiku, nedz citiem apstākļiem — iet un dara.

Andzeļu pagasta pārvaldes vadītāja Leontīna Žeimote uzskata, ka Arvīds perfekti pārzina pagasta komunālo saimniecību, jo šo darbu veic ilgu laiku. Pēc viņas novērojumiem, Arvīdam tā ir sirdslieta. Jebkuram ciemiņam, kurš atbrauc iepazīties ar pagasta komunālo saimniecību, Arvīds visu izstāstīs sīkumos, atbildēs uz katru jautājumu. Viņš ir īsts saimnieks, kurš redz uz priekšu un ne tikai precīzi un kvalitatīvi izpilda savu darbu, bet nāk ar savām idejām un labiem priekšlikumiem.

“Man nekad nav jāuztraucas vai jāiejaucas Arvīda darbā,” turpina L. Žeimote. ”Viņš pagastā arī vada algotajos pagaidu sabiedriskajos darbos nodarbinātos cilvēkus. Bieži vien tikai izrunājam, kas būtu paveicams, bet kā to labāk paveikt, ir Arvīda ziņā. Viņš aktīvi piedalās pagasta sabiedriskajā dzīvē, nekad neatsaka līdzdalību sporta pasākumos. Ir grūti atrast otru tādu cilvēku, toreiz es viņu ieteicu apbalvošanai, un kolēģi atbalstīja manis izvirzīto kandidatūru.”

Arvīds ir dzimis Dagdā, pēc tam vecāki pārbrauca uz Andzeļiem. Viņa tētis bija šoferis un metinātājs, kurš agri aizgāja viņsaulē — Arvīds tobrīd mācījās Audzeļu skolas trešajā klasē. Mamma darīja dažādus lauku darbus sovhozā, arī fermā strādāja, viņai nebija konkrētas profesijas. Ģimenē auga trīs dēli: vecākais — Jānis — ir pensionēts robežsargs, dzīvo Krāslavā; vidējais ir Arvīds, bet jaunākais — Juris — ir celtnieks un dzīvo Dagdā. Brāļiem ir pusmāsa Ināra, kura strādā Anglijā.

Pabeidzis skoloties Andzeļos, Arvīds mācības turpināja Dagdas vidusskolā, sekmīgi pabeidza visas 10. klases un neveiksmīgi centās iestāties Lat- vijas Valsts fizkultūras institūtā (tagad - Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija), lai izsko-lotos par treneri. Nolēma, ka gadiņu pastrādās Bērziņu pagasta Upmalas pamatskolā par fizkultūras skolotāju, bet sanāca nostrādāt kādu mēnesi — kara komisariāts iesauca armijā. Dienesta laiks ritēja kara transporta aviācijas tehniskās nodrošināšanas rotā Brjanskas apgabalā (Krievija), kas apkalpoja lidmašīnas un citu tehniku.

“Lidotāji paši pie lidmašīnas neko nedara,” Arvīds dalās atmiņās. ”Atnāk, iesēžas pilota krēslā un lido. Apkalpo lidmašīnu tehniķi, kuriem visiem arī ir virsnieka pakāpe. Bet mēs bijām... kā lai saprotami izstāsta. Kad lidmašīna atlido, vilcējs to nogādā stāvvietā un tai apkārt sastājas dažādas automašīnas: viena padod skābekli, cita siltumu, vēl kāda elektrību, bet tehniķi strādā. Es strādāju uz tām mašīnām, kas to visu nodrošina, lai tehniķi var pildīt savu darbu. Starp citu, mēs bijām tie laimīgie, kuriem pirmajiem bija iespēja sagaidīt tā laika lielāko lidmašīnu AN-124 “Ruslan”. Uz to laiku, kad demobilizējos, jau bija iegādātas kādas 7 lidmašīnas. Milzīgas, netālu no lidlauka bija liels egļu mežs, tad, lūk, no tālienes raugoties, virs egļu galotnēm rēgojās šo lidmašīnu astes. Dienests man bija vairāk kā darbs, nevis dienests klasiskajā izpratnē. Galvenais uzdevums — lidmašīnai jābūt absolūtā kārtībā. Armijā arī zīmēju plakātus, veicu dažādus ar noformējumu saistītus darbus, jo skolā labi iemācījos zīmēt.

Sports un zīmēšana bija tie priekšmeti, kas skolā patika visvairāk, tos mācīja skolotājs ar Dieva dotu talantu — Igors Kozlovs. Vairāk aizrāvos tieši ar slēpošanu, trenējos arī Krāslavā pie Valentīna Zlidņa. Rajona sacensībās pastāvīgi izcīnījām uzvaras, republikāniskajās sa-censībās startēju rajona izlasē. Tas skolas laiks man pagāja saspringtos treniņos, var sacīt, ka ziemā mācījos divas die-nas nedēļā un katru nedēļu devos uz sacensībām. Arī dienot armijā, daudz slēpoju, bet pēc armijas intensīvi vairs ne- trenējos, slēpoju sev par prieku.”

Pēc dienesta Arvīds iekārtojās par autovadītāju PSRS 60. gadadienas vārdā nosauktajā sovhozā, pārvadāja santehniķus ar tā dēvēto “ļetučku” (mašīna - darbnīca uz riteņiem). Lielo pārmaiņu laikā viņam paveicās iekārtoties darbā Andzeļu pašvaldībā, un savu darbu veic arī šodien. Papildus pamatdarbam Arvīds ir mehāniķis vietējā kooperatīvā.

Ģimeni viņš izveidoja pēc dienesta armijā. Sieva Ludmila strādā Andzeļos veikalā par pārdevēju. Kopdzīvē nācis pasaulē dēls Maksims, šobrīd — Daugavpils universitātes students, topošais sporta skolotājs. Var sacīt, ka tēva nepiepildīto sapni dzīvē realizē dēls. Citādi nemaz nevar būt, jo Maksims kopš bērnības audzis sportiskā ģimenē — arī Ludmila savulaik ir aktīvi sportojusi.

“Mēs viņam neko neuzspiedām, audzinājām ar savu piemēru,” uzsver Arvīds. ”Savulaik dēls nodarbojās ar karatē, speciāli vedām uz treniņiem Dagdā, brauca arī uz sacensībām, bija lielāki un mazāki panākumi. Bet vienu dienu viņš karatē pameta un aizgāja uz basketbolu, kas ļoti iepatikās, un trenējas tagad. Dēla pirmā basketbola trenere bija Sandra Viškure, pēc tam viņu trenēja krāslavietis Raitis Timma, tad vidusskolas izglītību laidām apgūt Daugavpilī, kurš mācījās un turpināja trenēties. Neko nespiedām, tikai ievirzījām.”

Arvīds apgalvo, ka pamatā apmierināts ar dzīvē sasniegto, bet neslēpj, ka jaunības gadu neveiksme, stājoties augstskolā, atstājusi neizdzēšamas pēdas. Viņš arī šodien mēdz prātā šķetināt domu, kā būtu izveidojusies dzīve, ja nebūtu tik ātri iesaukts dienestā un augstskolā būtu iestājies kaut vai pēc gada? Noteikti šodien strādātu savu sapņu darbu, bet tagad dara to, kas būtībā iekrita kā zīle rokā. Taču arī šis darbs viņu pilnībā apmierina, patīk ar daudzveidību. Arī ar pārvaldes vadītāju Arvīds saprotas no pusvārda.

“Ir daudz plusu, bet netrūkst arī mīnusu,” tāds ir mana sarunbiedra redzējums par kopējo situāciju valstī. Ja vadīties pēc mana darba, es neslēpšu, ka gribētos lielāku atalgojumu, bet citādi — nekādu problēmu nav. Var nopirkt jebkuru materiālu, rezerves daļas un visu saremontēt, novērst jebkuru bojājumu. Ne tā kā padomju gados: nezini, kur lai ņem vajadzīgo blīvi vai ventili? Finansējums ir normāls, ja vajag steidzami remontēt, uzreiz pērkam un darām.

Strādājam arī uz nākotni. Reiz Žeimotes kundzei sacīju, ka vajadzētu uzlabot apgaismojumu ciematā. Tagad katru gadu nopērkam kādu spuldzi vai ko citu, lai labāk un plašākā teritorijā apgaismotu ciematu naktī. Mūsu pagasta komunālajā saimniecībā liela problēma ir pazemes komunikācijas, kuras ir bezmaz manas vienaudzes. Atdzelžošanas stacija savu uzdevumu izpilda ļoti labi, bet trases ir vecas, uzkrājusies rūsa, gadās, ka caurules plīst. Jārok vaļā, jātaisa, vienalga kurā gadalaikā. Tā kā es strādāju jau ilgus gadus, esmu visu izpētījis, zinu vājākās vietas un cenšos novērst problēmu, pirms tā par sevi atgādina. Darbu atvieglo arī tas, ka plīsušās caurules vairs nevajag metināt, ir cita, progresīvāka tehnoloģija, kā novērst bojājumu. Šobrīd jau daudzi iedzīvotāji aprīkojuši savas mītnes ar ūdens patēriņa skaitītājiem. Kontroles funkcijas uzticētas man. Cilvēki ir dažādi, bet kopumā milzīgu problēmu nav. Skaitītāji nākuši tikai par labu, cilvēki sākuši taupīt ūdeni, lai gan maksa nav liela: cena par kubu izlietotā ūdens 96 santīmi (ieskaitot kanalizāciju), ja kanalizācijas nav — tikai 44 santīmi.
Kad pats dzīvo ciematā, redzi, kas īsti jādara. Man neviens ar pirkstu nerāda, pats varu parādīt, kas vēl ir jāpadara. Lūk, jau kādu laiku esmu atbildīgs par bezdarbnieku nodarbinātību. Visur ir cilvēki, kuri neciena cita darbu, lauž un demolē. Arī mums ir šī problēma, taču nav spilgti izteikta. Gadās, pusaudži kaut ko nogrēkojas, bet lauku ciematā ir vieglāk atklāt vainīgo nekā pilsētā. Ja šeit kāds dara nedarbus, vienmēr būs cilvēki, kuri ir kaut ko redzējuši, tāpēc parasti viss nāk gaismā, vainīgos atrodam.”

Praktiski katru dienu Arvīdu var sastapt modernajā atdzelžošanas stacijā, kuru viņš apmeklē, lai pārliecinātos, vai tur viss kārtībā. Nav tā, ka viņš neuzticas automātikai, bet Arvīds zina, cik dārgi var maksāt kāda kļūme stacijas darbā. Kārtība, apzinīgums — tās ir lietas, ko viņš prasa no sevis un padotajiem. Veicamais darbs ir dažāds: šodien jānomaina kāda blīve, rīt vajag kaut ko urbt un skrūvēt, parīt — salabot kādu cauruļvadu, aizparīt jau citi darbi gaida rindā. Kā to visu var zināt viens cilvēks?

“Man ir iedots palīgā santehniķis, ja gadās liela apjoma darbi, iesaistu bezdarbniekus, kuri pilda algotos pagaidu sabiedriskos darbus,” turpina Arvīds. ”Man gan vairāk patīk pašam kaut ko darīt, neredzu tajā problēmu. Būtu tikai vēlēšanās, cilvēks var iemācīties visu.”

Jautāts par hobijiem, Arvīds nedaudz samulst un atbild: “Tikai sports. Man vispār brīvā laika nav daudz, lai arī paši savus lopus neturam, bet jāpalīdz sievasmātei saimniecībā.”

Tomēr ir vēl kāda aizraušanās, par kuru sarunbiedrs vienkārši neiedomājās, jo ir tik pierasts dejot, ka tas jau kļuvis par dzīvesveidu. Arvīds kopā ar dzīvesbiedri Ludmilu dejo vidējās paaudzes deju kolektīvā “Eži”, turklāt kopš pašiem kolektīva pirmsākumiem! Viņš ir arī aizrautīgs Rīgas “Dinamo” — Kontinentālajā hokeja līgā spēlējošās komandas — līdzjutējs un Latvijas hokeja izlases līdzjutējs. Žēl, ka šī sezona Rīgas “Dinamo” nav spīdoša, pēc iemīļotās komandas piedzīvotās neveiksmes cīņā pret Doņeckas “Donbas” Arvīds pārliecināts, ka ir laiks domāt par nākamo sezonu, šajā sezonā Play-off spēles mūsējiem nespīd.

Atvaļinājuma laiks Arvīdam iekrīt rudens mēnešos. Atpūšas tepat Latvijā, apciemo radus, nekur tālu ārzemēs nav pabijis, vien apmeklējis kaimiņvalsti kopā ar dejotājiem.

“Dejas patiesībā ir fiziski smags process,” turpina sarunbiedrs. “Prieks, ka mums ir ļoti draudzīgs kolektīvs un stabils kodols, bet galvenā problēma — nepietiek pieaugušo dejotāju, un esam laimīgi, ka izlīdz jaunatne. Taču jaunie cilvēki pabeidz skolu un aizbrauc no mājām, mums atkal jāmeklē vietā citi dejotāji un jāsāk viss no gala. Dīvaini dzirdēt, ka daži pieaugušie saka: “Ko es tur iešu apkaunoties...” Es to nepieņemu, man patīk parādīt citiem cilvēkiem, ko es māku dejā, un patīk paskatīties uz citiem un viņu sniegumu. Kopā ar savu kolektīvu dejoju Preiļos, Krāslavā, Valmierā un citur. Pērn piedalījāmies festivālā Verhņedvinskā, tas bija ļoti skaisti, kaut arī nogurdinoši. Bet sajūtas lieliskas. Dejojām vienos Latvijas Dziesmu un deju svētkos, gatavojamies braukt uz otriem. Dziesmu un deju svētki vispār rada neaprakstāmas emocijas un skaistuma izjūtu.”

Juris ROGA