Gaiši cilvēki

Dažādi var traktēt jaunā laika plusus un mīnusus, tikai šo patiesību neapstrīdēsi: mērķtiecīgu jaunu cilvēku priekšā visa pasaule ir vaļā. Lūk, arī Latvijas studentiem, kas zinības apgūst ASV augstskolās, radās neparasta ideja — izanalizēt tēmu: kā postpadomju valstis, tajā skaitā arī Latvija, integrējas pasaules zinātnes vidē. Jaunie pētnieki par pamatu izmantoja publicēto zinātnisko darbu statistiku, kā arī atsauces uz tiem. Dati par mūsu valsti publicēti žurnālā ar īsu nosaukumu “Ir”, ar šī izdevuma palīdzību mēs arī uzzinājām labo vēsti... Prestižajā reitingā trešajā vietā minēts bioloģijas zinātņu doktors Indriķis Krams. Publicēto zinātnisko darbu skaits — 47, kolēģi viņu citējuši 454 reizes. Savukārt viņš citējis 330 citu autoru rakstus.

Krāslava ir neliela pilsēta, kur pamatiedzīvotāju likteņi agri vai vēlu savijas kopā. Ar nopietnu un interesantu jaunu cilvēku Indriķi iepazinos pirms gadiem 30, vēl labāk pazīstu viņa brāli Raimondu, zinātkāru makšķernieku un mednieku. Tiesa, sameklēt mobilo zinātnieku izrādījās diezgan grūti. Taču kas meklē... Mūsu tikšanās bija norunāta 2013. gada 13. janvāra vakarā. Par spīti māņticīgiem priekšstatiem par velna duci, saruna bija vaļsirdīga.

Mani gaidīja vēl viens patīkams atklājums: iepazīšanās nevis ar vienu, bet ar diviem zinātnes pasaules pārstāvjiem! Tatjana Krama, mana senā paziņas dzīvesbiedre, ir Tartu universitātes absolvente, tagad Daugavpils universitātes zinātniskā līdzstrādniece. Pats par sevi saprotams, ka zinātnisko aprindu, no kurām mēs, vienkāršie mirstīgie, esam tik tāli, burvīgo pārstāvi arī ieinteresēja saruna par minēto tēmu.

Neliela atkāpe. Indriķa Krama vecāki pārvācās uz mūsu pilsētu, kad jaunākajam dēlam bija četri gadi. Tēvs — jelgavietis, māte — vietējā. Savukārt Indriķis par dzimto pilsētu ar pilnām tiesībām uzskata Krāslavu, kur 1980. gadā pabeidza latviešu skolu. Daugavpils Pedagoģiskajā universitātē ieguva bioloģijas skolotāja diplomu, Latvijas Universitātē pabeidza doktorantūru. Pirms piecpadsmit gadiem aizstāvēja doktora disertāciju. Pašlaik viņš strādā par vecāko zinātnisko līdzstrādnieku Daugavpils universitātē. Viņš ir arī Tartu universitātes profesors. Vecākais dēls Ronalds ir students tajā pašā universitātē, kur strādā vecāki, bet jaunākais, Kristers, mācās septītajā klasē.

Zinātnieks visu laiku ir ceļā starp Daugavpili un Tartu, tomēr atrod laiku kopā ar ģimeni apmeklēt savu mazo dzimteni, kur viņiem ir vasarnīca. Tikko skāru nostalģijas stīgas, tā dzīvesbiedri adresēja mūsu pilsētiņai tik daudz komplimentu, ka es nespēju visus pat iegaumēt: “Vienreizējs skaistuma ziņā Daugavas ieloks, kuru mūsu senči gudri izvēlējās dzīvošanai pirms daudziem gadu simteņiem... Lieliska daba, negarlaicīgs reljefs... Skaisti un ārstnieciski priežu meži, ezeru pārbagātība... Šeit viegli elpot un strādāt... Krāslava nav liela pilsēta, nav arī province, bet kaut kas īpašs, neizskaidrojams, kur liela laime bija piedzimt un izaugt.”

Kad uzsāku sarunu par pilnvērtīgu atpūtu, Tatjana noslēpumaini pasmaidīja un pateica šādus vārdus: “Zinātniskās darbības ritms ir radniecīgs radošumam, kad var iztikt bez atvaļinājumiem. Cienījams Tartu profesors šajā sakarā reiz izteicās ļoti precīzi: “Drīz atvaļinājums, beidzot varēšu mierīgi pastrādāt.”

Leonardo da Vinči ir teicis, ka ilga dzīve ir tikai tā, kas nodzīvota pilnvērtīgi. Saprotams, kāpēc zinātnes pasaules pārstāvji pastāvīgi izjūt galvenās vērtības — laika — deficītu. Idejas pārmāc cilvēka iespējas...

Starp citu, laiks uzklausīt pašu Indriķi Kramu: “Mans dzīvesveids — pastāvīgs darbs. Nav izslēgtas vilšanās, taču gadās veiksmes un pat uzvaras. Lielas un mazas. Visiem zinātnes meklējumiem ir dīvaina īpatnība: reiz tie beidzas ar kaut ko noderīgu. Kad īsti — biežāk atkarīgs no apstākļiem nekā no cilvēka. Ņemsim kaut vai šķidro kristālu atklāšanu. Tas notika pirms pusgadsimta, bet sāka praktiski izmantot pavisam nesen. Zinātniekam svarīga intuīcija, lai atrastu to vienīgo ceļu, kas novedīs pie atklājuma.

Tu jautā man, kas notiek Latvijā? Pārliecināti apgalvoju, nebaidoties kādam likt vilties, viena no visveiksmīgākajām pasaules valstīm, kur cilvēki neizjūt planētas lielākās problēmas — dzeramā ūdens un pārtikas trūkumu. Mums ir pieejama izglītība un pat medicīna. Kopumā dzīves līmeni mūsu valstī uzskatu par pietiekami augstu. Vaina ir citā — cilvēki nevar atradināties no komunistiskās pagātnes, kad kāds kādam bija parādā. Pienācis pašrealizācijas laiks, tomēr ne visi tam izrādījās gatavi. Mēs aizmirstam par vislielāko labumu: vairāk nekā sešus gadu desmitus dzīvojam bez kara, bet visā pasaulē valda nemieri.

Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā — tā ir laimīgā biļete uz pasaules bagātāko valstu klubu. Jautājums viens: vai mēs turpmāk pratīsim izmantot šo dalību savā labā? Vai mēs mācēsim, uzrotījuši piedurknes, ķerties pie darba, vai arī paliksim par lūdzējiem. Tas ir atkarīgs no pašiem Latvijas iedzīvotājiem. Nekāda valdība nespēj piespiest strādāt tos cilvēkus, kuri labprātīgi ir izvēlējušies sociālā parazītisma ceļu. Latvijas galveno nelaimi redzu tajā apstāklī, ka valsts neatbalsta talantīgus cilvēkus un īstus profesionāļus, bet atbildīgus amatus viscaur aizņem “savi” cilvēki, bieži vien partiju ieliktņi. Tas bremzē sabiedrības progresu. Roberta Ķīla izglītības reformas atbalstu simtprocentīgi. Latvija ir vienīgā valsts Eiropas Savienībā, kur no 1995. gada augstskolu izglītībā nav bijis nekādu reformu. Kādam klusa osta ir dzimtā stihija. Mēs turpretī reāli dzīvojam konkurences pasaulē.”

Zinātnieku pāris ir ļoti mobils. Tikai pagājušajā gadā Indriķis un Tatjana zinātniskos nolūkos apmeklēja Ķīnu, Dienvidkoreju un Somiju, bet internets ļauj pat no Krāslavas vasarnīcas konsultēties ar kolēģiem visā pasaulē.

Jau kuro reizi esmu pateicīgs liktenim par laimīgu tikšanos ar apbrīnojamiem cilvēkiem. Tas ne tikai vairo spēkus, bet arī stiprina ticību nākotnei.

Atvadu brīdī pateicības jūtu uzplūdā bez vismazākā pārspīlējuma nosaucu Tatjanu un Indriķi Kramus par gaišiem cilvēkiem. Ceļu pieveiks tas, kurš neapstājas. Jaunus atklājumus jums, dārgie krāslavieši!

Aleksejs GONČAROVS