Barikāžu aizstāvju atceres pasākums

Barikāžu aizstāvju rindās bija arī mūsu rajona ļaudis. Dagdā vietas goda krēslos ieņēma seši barikāžu dalībnieki: Jāzeps Tomaševskis, Aivars Belkovskis, Valdis Viļums, Egils Muskars, Viktors Spila un Vladislavs Zaripovs (ciemiņš no Tukuma rajona).
Klātesošos uzrunāja tautas nama pasākumu vadītāja Solvita Plivča: “Esam pulcējušies, lai pieminētu notikumus, kad latvieši un citu tautību pārstāvji gāja ar dziesmu un stājās pretī tam spēkam, kas valdīja Latvijā iepriekšējos 50 gadus. Cilvēki gribēja brīvību Latvijai un pašnoteikšanos. Visus vadīja viens mērķis — mainīt dzīvi Latvijā. 20 janvāra rīts daudziem Latvijas patriotiem nebija parasta darba diena. Viņi devās uz barikādēm, un ikviens bija neziņas pilns, kā paies diena. Vai bija bail? Droši vien neziņa tās radīja, bet patriotisms un Latvijas mīlestība bija spēcīgs dzinulis, kas lika doties uz barikādēm.”

Egils Muskars barikāžu laikā vadīja Latvijas Tautas frontes (LTF) Krāslavas rajona nodaļu, bija arī pats devies uz barikādēm Rīgā, bet viņa galvenais uzdevums tolaik bija cits, par ko viņš pastāstīja man automašīnā vēl ceļā uz Dagdu. Tas bija apjomīgs organizatoriskais darbs barikāžu dienās un vietējās varas pārņemšana no kompartijas demokrātiskā ceļā. Tautas frontei Krāslavā bija pāri par 1000 biedru, salīdzinot ar citām nodaļām, tā nebija liela, tāpēc bija jārēķinās par ļoti stipru pretdarbību. Tomēr LTF rajona nodaļa spēja pabīdīt malā kompartiju, jo tautfrontiešiem bija liels spēks arī tālab, ka LTF rajona nodaļā aktīvi iesaistījās un darbojās personas, kuras šejienes iedzīvotājiem bija liela autoritāte. Milzīgs atbalsts un palīdzība tautfrontiešiem bija arī laikraksts “Ezerzeme”, kas tolaik saucās “Komunisma Ausma” un kuru vadīja progresīvi domājošs redaktors Konstantīns Makņa.

— Muskara kungs! Vai barikāžu aizstāvju sapņi un cerības piepildījās?

— Kā kuram, cilvēki ir dažādi. Lielais sapnis bija brīvība, un tā mums ir, cik nu lielajā pasaulē tāda iespējama nelielai nācijai. Tomēr jāatzīst arī tas, ka toreiz mēs bijām ar rozā brillēm uz acīm — nav mūsu tautas potenciāls tik liels, lai tik īsā laika posmā mēs valsti savestu tādā kārtībā, kādu tolaik bijām iedomājušies. Tas, ka potenciāls nebija liels, ir varbūt mazākā bēda, bet lielākā — ka tas nevis palielinās, bet samazinās. Tā ir viena nepatīkama lieta, kuru jāmēģina lauzt un mainīt. Ja to nebūs iespējams paveikt, tad nākotnē nekas labs nav sagaidāms, lai gan mēs paši varam visu lemt. Pasaulē ir arī tādi spēki un akcenti, ka, pat brīvā valstī esot, nespējam tos ietekmēt — tā simbioze ir ļoti sarežģīta.

— Ja nāktos, vai ietu atkal uz barikādēm?

— Viennozīmīgi. Domāju, ka lielākā Latvijas tautas daļa ietu aizstāvēt savu valsti, bet ir viena daļa, kas vīlusies dzīvē, varbūt viņiem negribas neko vairāk. Lai vai kā, sava valsts, sava zeme, pašnoteikšanās tiesības, brīvība un neatkarība ir tās lietas, kuras katra tauta pasaulē vēl joprojām uzskata par lielām vērtībām. Kā vēlāk mēs ar to izrīkojamies, tas jau cits jautājums.
Daloties atmiņās un iespaidos ar pasākuma dalībniekiem, E. Muskars viņiem sacīja: “Paldies par doto iespēju būt kopā un atcerēties tā laika notikumus. Principā lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju bija uz barikādēm, bet tas nenotika pats no sevis, tam visam apakšā bija milzīgs organizatoriskais darbs. Bija izveidota LTF, kas koordinēja procesu Latvijā. Arī šeit, Krāslavas rajonā, Tautas frontei bija sava nodaļa, arī šeit notika darbs, kas saistīts ar neatkarības atjaunošanu uz vietas. Protams, cilvēki gāja uz barikādēm tolaik lielākoties ar vienu domu — nosargāt tās demokrā- tiskās brīvības, kas Latvijas sabiedrībā jau bija iesakņojušās, un nodrošināt valstij nākotni. Kā jebkura nācija, arī mūsu gribēja, lai valsts būtu brīva un mēs paši varētu lemt savu likteni. Lietuva pirmā no Baltijas valstīm pasludināja neatkarības atjaunošanu, un pirmais trieciens tika Lietuvai 12. janvārī, bet jau 13. janvārī bija solidaritāti apliecinošs pasākums Rīgā, krastmalā. Mēs visi braucām uz pasākumu krastmalā, lai atbalstītu lietuviešus. Tā noskaņa, karogu jūra un cilvēku daudzums, kas bija kopā, bija iespaidīgs un deva lielu spēku. Masu pasākumi stiprināja apziņu, ka esam spēcīgi un varam savu gribu piepildīt. Visi sapratām pēc Lietuvas, ka kaut kas jādara, lai vērtības nosargātu.”

Muskara kungs pastāstīja, ka kompartijas politiskie spēki Latgalei bija izplānojuši Piedņestras (Moldova) sce- nāriju, un LTF nodaļām, tautfrontiešiem un viņu atbalstītājiem bija ļoti svarīgi to nepieļaut. Pateicoties tautfrontiešu vairākumam rajona padomē, šeit izdevās noturēt procesu mierīgā gultnē, un varas pārņemšana uz vietas notika parlamentārā ceļā.
Dagdas novada domes priekšsēdētāja 2. vietniece Sandra Viškure nebija Tautas frontē, bet, līdzīgi kā daudziem citiem Latvijas patriotiem, viņai tas netraucēja ielikt savu artavu valstiskās neatkarības atjaunošanā: “Esmu sirdī latviete, un vienmēr domāju tā, ka šeit jābūt latviskai videi un brīvai Latvijai. Arī bērnībā ar saviem vecvecākiem un vecākiem runāju par šīm lietām. 1990. gadā, uz vēlēšanām ejot, jau bija interesantas lietas — iesākās cīņa starp demokrātiskajiem spēkiem un iepriekšējiem vadoņiem. Mūsu Dagdas pagastā ar vienas balss pārsvaru vinnēja demokrātiskie spēki. 13. janvārī kopā ar visiem biju Rīgā krastmalā. Braucām ar Andrupenes autobusu, kas bija ļaužu pilns. Ceļā klausījāmies radio — kas notiek, kā notikumi vēršas plašumā. Mēs ticējām, ka demokrātija uzvarēs. Atceros puča laikus, kad visi vadītāji bijām sanākuši kopā šajā pašā zālē un lēmām, kā darboties puča dienās. Atkal bijām gatavi doties uz Rīgu un aizstāvēt valsti. Sapratu, ka vairs nebūs nekādas iespējas notikt tādām lietām, kas vestu atpakaļ pie vecās iekārtas, jo sajutām brīvību un ar to sajūtu dzīvojām un darbojāmies!”

Dagdas novada domes priekšsēdētāja 1. vietniece Janīna Tukiša pateicās pašvaldības vārdā barikāžu aizstāvjiem par lielo drosmi, dzimtenes mīlestību un to, ka palīdzēja nosargāt Latvijas valsts neatkarību un brīvību. Katram barikāžu dalībniekam tika uzdāvināts pašvaldības kalendārs 2013. gadam. Pasākuma dalībnieki kopīgi noskatījās Jura Podnieka studijas dokumentālo filmu “Provokācijas anatomija”, kas vēsta par 1991. gada janvārī notikušo uzbrukumu Iekšlietu ministrijai. Šajos traģiskajos notikumos dzīvību zaudēja vairāki cilvēki, arī Jura Podnieka grupas operatori Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzne. Filma uzdod jautājumus par šīs traģēdijas iniciatoriem, par izpildītājiem, arī par to, kāpēc šis noziegums vēl nav līdz galam izmeklēts un atklāts.

Juris ROGA