Prieks par darītājiem

— Perspektīva slikta, iedzīvotāju skaits samazinās, kā jau visur valstī. Jaunu ģimeņu mums ir salīdzinoši maz, vecie iedzīvotāji nomirst. Ciematā varbūt neizjūt to tik spilgti, kā lauku teritorijā, kur māja pēc mājas stāv tukšas. Ja kāds arī iegādājas īpašumus, tad tikai īpašuma dēļ, nevis lai tur dzīvotu un strādātu.

— Vai ir kāds risinājums?

— Saka, jaunajiem zemniekiem jāpalīdz uzsākt saimniekošanu, bet brīvas zemes pagastā patiesībā nav. Mūsu stiprākie un lielākie zemnieki paši gribētu paņemt vairāk zemes, bet nav kur. Uz 2011. gada decembri daudziem beidzās zemes nomas līgums, kuri nebija to izpirkuši īpašumā. Pagastā viens lielsaimnieks gaidīja rindā, varbūt kāds atteiksies, jo visapkārt visi grib ņemt zemi, arī no kaimiņu pagasta. Bet tie, kas pārdod — nu, nav mūsu zemniekiem tādas lielas naudas, lai nopirktu zemi par piedāvāto cenu. Lielie zemes īpašnieki, kuri sapirkuši zemes platības, paši šeit nedzīvo, zemi neiznomā vai iznomā ļoti dārgi. Jaunā zemnieka vienīgā iespēja uzsākt patstāvīgi saimniekot ir viņa vecāki. Ja vecākiem zemes nav, tad — nekā. Par kādiem līdzekļiem viņš nopirks zemi? Vai viņam pietiks līdzekļu, lai vēl iegādātos arī tehniku, graudus, lopus, apstrādātu zemi?

— Kā ar tūrismu?

— Praktiski mums ir tikai viena lauku māja “Savagi” pašos Andzeļos. Faktiski tā ir dzīvojamā māja, kurā cilvēks atvēlējis pāris istabas naktsmītnēm. Acīmredzot pieprasījums nav tik liels, lai bizness attīstītos plašāk. Man ir gadījies, ka vasarā, ejot pa ielu, blakus piestāj automašīna un jautā, kurā vietā pie ezera var telti uzsliet? Pagastā ir 36 ezeri, bet es nevaru droši pateikt, ka vērsieties pie tā vai cita saimnieka un viņš atļaus. Tikai “Savagi”, bet tas ir centrs. Ja pirms nedēļas piezvanītu, gan pa nedēļu ar kādu vienotos, bet ne uzreiz. Nezinu, ar ko tas saistīts, varbūt cilvēkiem vienkārši trūkst uzņēmības, varbūt vajag ieguldīt līdzekļus, lai kaut ko piedāvātu citiem, varbūt vienkārši neko negribas. Tas ir tā: vai tu esi biznesmenis dvēselē, vai — nē. Un momentā par biznesmeni nekļūsi. Vēl ir tāda lieta, ka cilvēki saka: “Jā, man ir sava pludmalīte, bet, līdzko ielaidīšu tūristus, piemēslos un labuma būs mazāk nekā zaudējumu.”

— Šodien gana daudz cilvēku, kuri sarunās ar žurnālistu sūdzas, ka sava saimniecība nav izdevīga. Ko par to sacītu jūs, jo, cik zinu, jums ir personīgā pieredze.

— Jā, es turu nelielu piemājas saimniecību, jo dēls ir bez darba. Nevaru sacīt, ka no tās nav jēgas — ir daudz situāciju, kad pat neliela saimniecība sevi attaisno. Protams, es nerēķinu savu darbu, kas tur tiek ieguldīts. Daudzi lauku cilvēki ir pieraduši nemitīgi rosīties, negaidot par to samaksu. Turklāt mani saimniecība disciplinē. Es saprotu, ka daudziem tieši tas traucē. Ja tādam jautāju, kāpēc tu nedari tā, kā es, tad atbilde ir: “Kāpēc tu to dari, vai tad tev tai amatā pietrūkst naudas?” Acīmredzot tos cilvēkus apmierina bezdarbība. Pie normālas saimniekošanas nav tā, ka nekas neatmaksājas. Turklāt es novērtēju arī to, ka pati izaudzēju, piemēram, kartupeļus, ka man nav jāpērk sazini kur audzētus un sazini ar ko mēslotus. Ja tā spriedelēt, ka saimniecības turēšana nav izdevīga, tad kamdēļ vispār jādzīvo laukos!

— Cik cilvēku nodarbināt algotajos pagaidu sabiedriskajos darbos, kas aizvietoja tā dēvēto simtlatnieku programmu?

— Līdz gadu mijai bija 28, tagad — 15 cilvēku. Strādā palīgdarbos skolā, kurš sniegu tīra, kurš malku skalda, baznīcā palīdz, arī vientuļiem pensionāriem palīdz sanest malku. Ziemā ir grūti nodrošināt visus ar darbu, arī diena ir īsa. Pērn divus nodarbinātos atlaidām no darba, bet vispār mēs ilgi auklējamies un cīnāmies, līdz vadzis lūst. Nevar vienmēr visu piedot, jo tad ir sāpīgi citiem, kuri savus pienākumus pilda apzinīgi. Bezdarbnieku kontingents ir dažāds, neko nevar viennozīmīgi apgalvot.

— Nesenā pagātnē jums izdevās savest kārtībā Andzeļu tautas nama un pamatskolas ēku, bet to tālāka nākotne atkarīga no bērnu skaita pagastā. Sevišķi tas attiecas uz skolu, tālab lūgšu raksturot situāciju skolā.

— Skola ir mūsu struktūrvienība, bet direktore ir pakļauta novada domei. Skolā mācās faktiski mūsu pagasta bērni. Lauku skolas ir līdzīgā situācijā visā valstī, un neviens nevar droši apgalvot, kas notiks rīt. Skola ir ļoti vajadzīga mūsu pagasta iedzīvotājiem, bet ģeogrāfiski esam ārkārtīgi neizdevīgā situācijā: pagastu no trim pusēm ieskauj Andrupenes pamatskola, Ezernieku un Dagdas vidusskola. Uz Rudušķiem Kaunatas virzienā nav apdzīvotības vispār gan no mūsu, gan no viņu puses. Šur tur vēl dzīvo pa vienam cilvēkam, bet visi gados. Ja šodien gar pagasta robežu uzbūvētu žogu (Mamonova, Gostiņi un tālāk gar to pusi), neviens pat nepamanītu, ka tur tāds ir, jo nekādas cilvēku kustības reāli tur nav. Lielākā dzīvība ir Andzeļos, un mūsu pagastā raksturīgi, ka cilvēki mitinās gar ceļiem. Laukos pārsvarā dzīvo veci cilvēki, ja viens nomirst, tad otrs cenšas pārvākties turp, kur blīvāka apdzīvotība — uz centru vai tuvāk tam. Bet mums vēl grēks raudāt. Mana māsa dzīvo Dvietes pagastā, viņa stāsta, ka tur tukšas stāv 64 mājas, ciematā nav vairs skolas, jaunā paaudze brauc projām. Viņai pašai četri bērni, bet neviens nedzīvo uz vietas, lai arī uz ārzemēm nav devušies.

Starp citu, arī Andzeļu pagasta iedzīvotājiem nav izteikta tendence doties peļņā uz ārzemēm. Pat rīdzinieki, ar kuriem man ir nācies kontaktēties, brīnās — kā tā? Pat tie cilvēki, kuri bija aizbraukuši projām, ātri vien atgriezās atpakaļ. No Andzeļiem ilgstoši projām ir divas sievietes, droši vien atpakaļ nesagaidīsim, jo abām tur ir savas ģimenes.

— Vai atkal jārunā par uzņēmības trūkumu, šoreiz — doties peļņā?

— No ārzemēm neviens mūsējais nav atbraucis bagāts, arī tūkstošus palicējiem nesūtīja. Es domāju, ja jaunatnei būtu reālas darbavietas, daudzi strādātu šeit uz vietas. Nekad nebūs tā, ka visi kļūs biznesmeņi, vajadzīgas darbavietas, lai cilvēki paliktu laukos. Pastāv vēl viena problēma — daudzi jauni cilvēki grib rezultātu uzreiz, grib uzreiz lielu algu. Bet mūsu paaudzes pieredze ir tāda, ka ir jāiet un jāsāk strādāt. Ja sēdēsi mājās, cerot uz zelta kalniem, ar katru gadu kļūs arvien grūtāk rast sev pielietojumu.

— Neilgi pirms Ziemassvētkiem Dagdas novada domes vadība un pagastu pārvalžu vadītāji piedalījās gada darba rezultātu apkopošanas izbraukuma seminārā, apmeklēja arī Andzeļu pagastu. Domes priekšsēdētājs man toreiz sacīja, ka cita starpā tika izvērtēta kapličas nepieciešamības tēma Andzeļos. Kas tiek plānots?

— Par kapličas būvēšanu ir jādomā, bet tā ir tālāka nākotne. Andzeļu kapu apkārtni sakopām, bet, ja cilvēki neievēro izvietotos brīdinājumus nemest atkritumus, kur pagadās, tad jau nekad kapus nevarēs sakārtot. Kapi ir pašvaldības teritorija līdz žogam, aiz žoga ir saimnieku teritorija, un viņiem pirmajiem vajadzētu uztraukties, ka piemēslo viņu zemi. Tikai no vienas kapu puses ir pagasta zeme, tur esam ierādījuši vietu atkritumiem, bet, kā bēra, kur ienāk prātā, tā — ber. Pat aiznes pāri lielceļam un izber uz svešas zemes. Protams, ja ir vēlme, var kritizēt pagasta vadību, bet faktiski, iedziļinoties situācijā, ir skaidrs, ka pagasta pārvaldei nav daļas par svešu īpašumu. Zemes saimniekam būtu pirmajam jāuztraucas un jārisina problēma. Kad ritēja zemes reforma, neviens nepadomāja par kapu jautājumu. Līdz 1991. gadam cilvēki izbēra atkritumus, kur pagadās un ērti, bet tagad jāpierod pie kārtības, un tas nav viegli.

Šogad saviem spēkiem savedīsim kārtībā Ežezera pludmali centrā. Ļoti žēl, ka netika atbalstīts Lauku atbalsta dienestam iesniegtais projekts par pludmali.

— Dagdas novads kļuva pamanāms ar graustu likvidēšanas programmu. Andzeļu pagasta teritorijā arī ir šādas ēkas, pat vairāki lieli grausti...

— Ir lietas, kuras es nevaru izdarīt pie vislielākās gribas. Bijušais govju komplekss ir kā monstrs, kas stāv uz kalna, un neviens neko nevar tur izdarīt. Nav tādas naudas, lai nojauktu objektu un savestu kārtībā teritoriju. Armaņos ferma stāv un stāvēs turpmāk. Savulaik zemi, uz kuras ir fermas paliekas, bija paņēmis lietošanā viens kungs no Krāslavas, laikam vajadzēja būvmateriālus. Vajadzīgo paņēma, nodokli nemaksāja, nomas zemi viņam atņēma, un tagad tā ir valsts rezerves zeme kopā ar visu graustu. Graustu tēma ir plašāka nekā šķiet, jo katrā pagastā sava situācija. Tur, kur PSRS laikos nebūvēja lielas fermas un kompleksus, vai kur sabūvētas baļķu fermas, var kaut ko izdarīt saviem spēkiem. Kur ir kapitālas būves — ar ko mēs nojauksim šādas fermas? Nav ar ko. Esam nojaukuši vairākas mazas ēkas. Pašvaldībai mazu graustu nebija, bet gar ceļiem esam nojaukuši bezsaimnieka sabrukušas ēkas, bijām gatavi palīdzēt cilvēkiem, kuri vēlas atbrīvoties no saviem graustiem. Tuvākajā laikā jauksim nost gāzes balonu glabātuvi — būda ceļa malā. Ir vēlme nojaut veco attīrīšanas iekārtu ēku, bet ir problēma — kā tikt galā ar to bedri, kas ir ēkā. Speciālisti arvien nav vienojušies par optimālāko risinājumu, rit tā meklējumi. Uzskatu, ka gružus nedrīkst sabērt iekšā bedrē. Arī renovēt šādu ēku neatmaksāsies nekad, vieglāk jaunu uzbūvēt. Ir jānojauc, bet uzreiz vajag paredzēt nākamo soli.

— Ko jūs gribētu pateikt intervijas nobeigumā?

— Mums ir zemnieki, kuriem ir stipras saimniecības, kuri apstrādā lielas zemes platības. Brauciet vasarā kaut uz Dagdu, kaut uz Andrupeni vai aiz Ežezera — visur apstrādāti lauki. Uz Ezernieku pusi nav labu zemes platību — tur ir cita ainava, bet kopumā nevar sacīt, ka tur slikti. Kad izjuka paju sabiedrība, tautas nama un kantora ēka ātri vien zaudēja pievilcību, bija virkne problēmu. Tagad pavisam cita aina, katrs to redz savām acīm. Es neesmu pesimiste, priecājos par visiem cilvēkiem pagastā, kuri kaut ko lietderīgu dara. Protams, nav viegli, bet visi taču nebrauc projām. Mūsu zemnieks Meikuls Kolīts pat jaunu māju uzbūvēja, turklāt ne jau pagasta centrā, bet dziļos laukos. Ja katru rītu celties ar domu, ka viss ir slikti, un gulties ar tādu domu, vai no tā kļūs labāk? Es gribētu, lai jaunajā gadā mūsu cilvēki paliek labsirdīgāki, draudzīgāki viens pret otru. Diemžēl šodien netrūkst to, kuriem skauž otra sasniegumi. Bieži vien tā skaudība ir neticami liela. Jāpriecājas, ka kaimiņš ar savu darbu nopelna. Ja tev ir iespēja nopirkt automašīnu — pērc un brauc vesels! Uzskatu, ka šodien vissmagāk ir tiem, kuriem ir slikta veselība, nevis tiem, kuri dzer un negrib strādāt.

— Paldies par interviju!

Juris ROGA