Viedoklis: Lepnība — naidam māsa

Austrumu gudrība saka: “Lepnība ir naidam māsa.” Mūsu tautā lepnības un naida ir tik daudz, ka tās var mūs nograuzt. Neviena naidīga vienība nevar ilgi pastāvēt. Sabrūk ģimenes, organizācijas un arī valsts. Mēs daudzi nepārprotami dzīvojam naidā. Naidojamies savā starpā, ar kaimiņiem un citām tautām. Bez gala cilājam pagātni un tur meklējam ieganstu naidam.
Neviens valdnieks pasaulē visā cilvēces vēsturē nav spējis pagātni izlabot. Tātad, to neizdosies izlabot arī mums. Bieži dzirdu, ka krievi esot vainīgi pie tā, ka mums bija ļoti daudz ciešanu. Bet citām tautām ciešanas bija vēl lielākas. Tās to visu pat nepiemin.

Es, dzīvojot pierobežā, vairākus gadu desmitus esmu skatījusies tikai Baltkrievijas televīziju, jo Latvijas programmas arī šodien pat ar dekoderu ļoti slikti rāda. Bet nekad no baltkrieviem neesmu dzirdējusi nevienu pārmetumu vārdu attiecībā pret krieviem vai vāciešiem. No pēdējiem viņi ir cietuši traģiski.

Pazinu kādu baltkrievu sievieti, kas strādāja par apkopēju. Viņu sauca Marija Zazuļkina. Viņa jau ir mirusi. Viņa dzīvoja viena, jo viņas ģimeni kara laikā — vīru un vienpadsmit bērnus — vācieši sadedzināja dzīvus. No viņas puses es nekad neesmu dzirdējusi ne- vienu naidīgu vārdu pret vāciešiem. Viņa vienmēr teica: “Bija taču karš, kas notika, to vairs nevar labot.” Svēta sieviete — bez naida grēka! Un tiešām. Arī mūsu zemē nekas vairs nav labojams, un ja būtu, kam tad būtu jālabo? Nav vairs ne tās PSRS valsts, ne arī bijušo vadītāju. Visi nežēlīgi notikumi bija Staļina laikā, kas bija gruzīns. Tad loģiski, ka būtu jāprasa atbildība par pāridarījumiem gruzīnu tautai. Neviens cilvēks pēc Dieva taisnības nevar atbildēt par cita nodarīto. Šodien dzīvojošie nevar atbildēt par mirušo grēkiem. Labāk būtu visu aizmirst un neko nepieminēt. Tā ir pagātne, ko neizlabosim. Varbūt mūsos piedošanas tikuma vispār vairs nav?

Raudam par izsūtījumiem uz Sibīriju. Jā, bija. Arī mani radi bija izsūtīti. Mammas brālis bija krievu lēģeros, atnāca viss uztūcis no bada, bet viņš to pat nepiemin, jo tāpat nekas nemainīsies. Daudz kas nebūtu noticis, ja mēs paši nebūtu nodevēji. Mēs savas skaudības dēļ nodevām daudzus nevainīgus cilvēkus.

Es pazinu cilvēku, ko pazīst daudzi Latvijas ļaudis. Šis cilvēks bija īsts cilvēks, kas aizstāvēja savu tautu. Šo cilvēku sauca Edgars Kauliņš, bijušais Ogres rajona kolhoza “Lāčplēsis” priekšsēdētājs. Viņš tajos laikos, kad sākās izvešana, bija ciema padomes priekšsēdētājs. Kad viņam lika sastādīt sarakstus uz izvešanu, viņš nevienu tur neierakstīja. viņš teica: “Man nav ko izsūtīt, ja vajag kādu izvest — vediet mani.” Neviens netika izvests. Cilvēki vēl šodien to atceras.

No šiem diviem cilvēkiem, ko es te pieminēju, būtu ļoti daudz ko mācīties, kā jādzīvo pasaulē. To, ko nevar labot, nav vērts turēt atmiņā vai izmantot to naida ieganstam. Savas lepnības dēļ mēs nicinām katru, kas nerunā latviešu valodā. Pat tos, kas dzimuši un auguši Latvijā. Kā lai tas cilvēks, kam dzimtā valoda it baltkrievu vai krievu, te, pierobežā, iemācās to valodu, ja Latvijas televīziju un radio nemaz nedzirdam. Nē, mūsu valstsvīri izdomāja tādu likumu, ja tu nezini valsts valodu, tad tev nedrīkst strādāt pat tur, kur bez tās var iztikt. Vai vēl netaisnīgāku kaut ko var izdomāt? Par ko liecina šis likums. Protams, par to, ka mēs atņemsim katram maizes gabalu, kas neprot latviešu valodu. Labi. Varam naidoties ar to, kas darījis mums pāri, bet ko tad ir nodarījuši tie, kas nespējuši valodu iemācīties Vai tad tāds likums nav ļauns un naida pilns pret pilnīgi nevainīgiem cilvēkiem? Man gribas vaicāt: “Ar ko tad mēs esam labāki par tiem, kas mums pāri darījuši?” Viņi pāri darīja svešai tautai, bet mēs savējai.

Daudz arī dzirdam par krīzi Eiropā, Latvijā, citur. Bet kā tad tā krīze rodas? Atbilde ir Krievijas patriarha Kirila vārdos. Viņš teica: “Krīze nav iesējama tur, kur pareizi tērē līdzekļus”, bet, ja algā saņem to, ko nav pelnījis, tad valstī būs krīze. Vai vienkārši — kur nezog, tur nav krīzes. Vai tad mēs esam muļķi, ka nesaprotam, kā no tās izkļūt? Saprotam gan. Tomēr daudziem šis apstāklis atnes pat labklājību, jo tiek tērēta nauda uz nebēdu, kas nav nopelnīta. Tie, kas saņem lielu naudu, pat nedomā par tiem, kas vispār viņu nesaņem un ir spiesti doties prom no Latvijas, lai nopelnītu maizes gabalu. Pavaicāsim viņiem: “Ko viņi vaino par tādu, it kā brīvprātīgu, bet tomēr piespiestu deportāciju uz svešām zemēm?” Šoreiz ne uz Sibīriju.
Bet varbūt tā saucas brīvība, ko cilvēki aizstāvēja, stāvot barikādēs? Pavaicāsim viņiem, ko viņi vainos un vai piedos, ka viņiem bija jāatstāj Dzimtene un jādodas svešumā. Daudzi no viņiem nekad neatgriezīsies. Un mēs te savā valstī pēdējā laikā vēl cīnāmies par latviešu valodu. Neviena valsts pasaulē nevar pastāvēt bez tautas, it sevišķi valoda, ja nebūs, kas tajā runā. Sveštautieši nekad nerunās mūsu valodā, pat ja to pratīs. Es labi pārvaldu krievu valodu, bet mājās runāju tikai mātes valodā. Viss sākas no ģimenes, arī valsts, kāda ir ģimene, tāda valsts.

Domāju: mūsu sabiedrībai nevajadzētu spēkus tērēt nevajadzīgiem pārmetumiem un celt naidu savā starpā. Nevajadzētu rakņāt pagātni bezgalīgi un meklēt tur to, kas nekā laba nevar dot mūsu dzīvei. Tas, kas domā tikai par pagātni, iet atpakaļ, bet mums jāiet uz priekšu, uz nākotni.

Tad arī iesim uz priekšu, nenesot sev līdzi pagātnes dubļus. Bet, ja gribam būt pagātnes dubļos, tad pasaule mūs nekad nesapratīs, kāpēc mēs esam lepni, ar ko lepojamies. Varbūt ar naidīgumu?

Uz labklājību naids neved, bet tikai uz iznīcību.

Naids nevar ēku celt
viņš spēkus tērē, lai citu pelt
Jo viņa daba — citu grauzt
Tas spējīgs tikai izbūvēto lauzt.

Magdalēna VJATERE, Dagdā