Anatols: “Manu panākumu pamatā daudzu cilvēku darbs!”

Dzimis 1963. gadā Krāslavā, mācības uzsāka Krāslavas 1. vidusskolā, kas kopš nesena laika ir Valsts ģimnāzijas statusā. Viņa vecāki bija ļoti vienkārši cilvēki — mamma šuvēja, tēvs — šoferis. Skolas laikā jaunietis ieguva traktorista tiesības un pēc 11. klases sāka darba gaitas: īsu laiku pastrādāja Lauktehnikā traktoru remontdarbos, pēc tam pāris mēnešus bija traktorists — pārvadāja pa teritoriju visu, kas bija nepieciešams. Pēc skolas viņš bija iesniedzis dokumentus Rīgas kara skolā, taču drīz pārdomāja un pirms zvēresta nodošanas tos izņēma. Jau rudenī Anatolu iesauca armijā un norīkoja dienēt Melnās jūras kara flotē — droši vien tā bija tāda sīka militāristu atriebība — še tev trīs gadi divu vietā! Dienests ritēja uz izlūkkuģiem, kuri visu laiku atradās jūrā, cenšoties būt tuvāk ASV aviobāzes kuģiem. Viņam bija uzdevums fotografēt svešo tehniku, kā tik tā parādās uz horizonta, bet jau tad viņš centās atrast mākslinieciskus kadrus, lai gan atzīst, ka toreiz tas nebija apzināti, drīzāk šādi darbojies zemapziņas līmenī. Uz to vedināja arī tas, ka bija jāstrādā ar fotofilmiņu, un gribi vai negribi, bet vajadzēja piedomāt pie katra kadra, pirms nospiest slēdzi. Tieši dienesta laikā viņš iepazinās ar meiteni Irīnu, kuru apprecēja. Pēc kāda laika pasaulē nāca meita Ilga, kura izauga un, laikam ritot, pabeidza juridisko fakultāti ar sarkano diplomu, strādā specialitātē. Šogad janvārī Anatols ne tikai nosvinēja savu 50 gadu jubileju, viņš ir kļuvis vectētiņš un priecājas par mazmeitu, kuru sauc Lada.

Tomēr ģimenes dzīve ar pirmo sievu izjuka, Anatols apprecējās ar Natāliju, kura pēc izglītības bija mediķe, un tieši tas viņa dzīvesstāstā ir dziļi simboliski, jo Natālija nomira no vēža. Kad divi cilvēki ir laimīgi kopā, pēkšņi viens aiziet mūžībā… pasaule uz brīdi sabrūk. Anatols tobrīd jau bija Karpenko-Karova vārdā nosauktās Kijevas valsts teātra, kino un televīzijas universitātes students, kuram priekšā diplomdarbs specialitātē. Viņš nolēma to veltīt slimajai dzīvesbiedrei, izvēloties onkoloģijas tēmu, taču tā arī nespēja pārvarēt emocionālo barjeru un atteicās no šīs ieceres. Tieši sievas nāve viņam atvēra durvis atpakaļ uz dzimteni. Anatols arvien biežāk apciemoja vecākus un radus Krāslavā, te vecās atmiņas, te māsa, te paziņas. Kādu dienu viņš saņēma Krāslavas Centrālās bibliotēkas priekšlikumu piedalīties neordinārā pasākumā “Pasaule fotomākslinieka un režisora Anatola Kauškaļa acīm”, kurā visiem kino un foto mākslas interesentiem tika dota iespēja tikties ar cilvēku, kurš apgūst profesiju, kādas mūsu rajonā nevienam citam nav. Šajā pasākumā iepazinos ar Anatolu, un tālākie notikumi jau attīstījās ģeometriskā progresijā. Ar “Ezerzemes” atbalstu notika Anatola pirmie izbraukumi pie fotomīļiem laukos, kopīgiem spēkiem ar Ezernieku bibliotēkas vadītāju Lidiju Igauni tika apmācīti interesenti un sagatavota pirmā gana kvalitatīvā amatieru fotoizstāde, realizējot pilotprojektu “3i - ieraugi, iekadrē, ievieto”. Anatols pamazām iedzīvojās Latvijā, nodibināja šeit ģimeni, iekārtojās darbā Krāslavas kultūras namā kā mākslinieks noformētājs, Rēzeknes Augstskolā pabeidza pedagogu kursus, Krāslavas bērnu un jauniešu interešu centrā vada fotopulciņu “Kadrs”, aktīvi sadarbojas ar Krāslavas fotoklubu “Zibsnis”. Viņam tagad divas dzimtenes: Latvijā bija nodzīvots 18 gadu, bet Kijevā (Ukrainā) praktiski gandrīz divreiz vairāk — 30 gadu.

Fotogrāfijai Anatols pievērsās agrā jaunībā. Savā laikā vecmammai polietei bija draugs polis Staņislavs Subotjalo — sens Krāslavas fotogrāfs. Anatols kopā ar vecmāmiņu gāja ciemos pie Staņislava, pie kura bija daudz foto albumu, kurus puikam ļoti patika skatīties. Viņa pirmais fotoaparāts bija onkuļa aizdotā “Smena 8M”. Savulaik fotogrāfijas iegūšana bija garš process, ar ķimikālijām Anatols darbojās naktīs vannas istabā vai virtuvē. Viņš spriež, ja visu veco procesu praktiski parādītu tagadējiem bērniem, tiem tas būtu liels šoks. Pirmās paša bildes tapa 12-13 gadu vecumā. Tā kā fotografēja abi onkuļi, Anatolam bija kam lūgt padomu. Jau skolas gados viņš bildēja ļoti daudz, tolaik viņš aizrāvās tieši ar dabasskatu un cilvēku fotografēšanu, bet laika gaitā virsroku ņēma portrets. Paaudzies jaunais fotogrāfs tika pie “FED 5” markas fotoaparāta, kuram salā mēdza piesalt slēdzis. Nākamais aparāts bija “Kijev 19”, bet viņš ir strādājis arī ar Kijev 60”, kurā izmantoja platāku fotofilmu. Visbeidzot iegādājās “Nikon FM2, ar kuru nostrādāja gadus 20 un kura skaitās ģeniālākā mehāniskā kamera. Ejot kopsolī ar laiku, Anatols pārgāja uz digitālo spoguļkameru “Nikon 200”, ar kuru strādā šodien. Lai arī daudzi nerekomendē digitālo spoguļkameru lietot lielā salā, Anatols ir pārliecinājies, ka aparāts savas funkcijas spēj pildīt visdažādākos laika apstākļos.

Anatols: “Kad tikai sāku fotografēt, visapkārt dzirdēju izteikumus — jo dārgāka fotokamera, jo vairāk dod iespēju, un tiešām arī pats savā laikā tā domāju, tiecos nopirkt dārgāku. Arī filmiņas pirku labākas, bija pasūtījumi, kurus izgatavoju tikai uz dārgajām “Kodak” filmām. Vārdu sakot, sākumā man galvenais bija forma, kad pievērsos saturam, kļuva skaidrs, ka kamera ir tikai instruments, ar ko fotogrāfs fiksē savas domas. Nav svarīgi, vai tev tā ir zelta pildspalva, vai vienkāršs zīmulis — ar abiem var rakstīt. Tas vairs nebija primārais. Tiesa, filmu kamera man tā arī palika sirdij tuvāka, viss ir, lai atsāktu bildēt uz filmas. Bet būtu muļķīgi šodien pārsēsties zirga ratos, kad pa ielām brauc mašīnas. Digitālā tehnoloģija dod mums daudz jaunu iespēju, tikai jāmāk to visu apgūt un pielietot.”

Anatols fotografē jau vairāk nekā 30 gadus, bet apzinīgi, kā pats uzskata, tikai pēdējos 5-6 gadus. Sarunbiedrs uzsver, ka viņam dzīvē ir laimējies satikt labus un atsaucīgus cilvēkus, bet īpaši to: “Mani panākumi ir daudzu cilvēku darba slāņojums — viens kaut ko palīdz, otrs, trešais, ceturtais, un tā līdz bezgalībai!”

Uzsākot civilo dzīvi Ukrainā, Anatols apguva šīs valsts valodu un brīvi tajā runā. Starp citu, pēc dienesta armijā viņš stājās juridiskajā augstskolā, un pietrūka sīkas balles, pavisam nedaudz, lai sāktu studijas juristos. Darba gaitas sāka ar motociklu remontu, tad iekārtojās Ukrainas nacionālajā bankā, vēlāk kļuva firmas “Rubin” komercdirektors. Paralēli darbam izturēja konkursu un iestājās Kijevas žurnālistu meistarības institūtā, kas gatavoja foto žurnālistus. Lielāko karjeras izaugsmi piedzīvoja firmā “Global Mercury Ukraine”, kura nodarbojās ar reklāmas vākšanu un reklāmas grāmatu, kurā nostrādāts visilgākais laiks. Sāka kā reklāmas aģents, tad menedžeris, kompānijas analītiskā dienesta priekšnieka vietnieks, visbeidzot galvenais redaktors izdevumā “Mojo zdorovje”. Viņš arī bija vienotā komandā ar progresīvāko Ukrainas inteliģenci, piedalījās Oranžajā revolūcijā.

2004. gadā paveica šķietami neiespējamo — iestājās Karpenko-Karova vārdā nosauktās Kijevas valsts teātra, kino un televīzijas universitātē, lai apgūtu kinoteleoperatora specialitāti. Pirms tam viņš tika uzņemts Ukrainas nacionālajā fotomākslinieku savienībā, kā arī izgāja fotokursus pie slavena padomju laika portretista Leonīda Levita.

— Anatol, tu tik strauji ienāci Latvijā… Spilgtākais piemērs — pirmās tikšanās laikā ar Streiča kungu atradi kopīgus saskarsmes punktus un jau esi filmējis viņam Rēzeknē, piedaloties kādā kinorežisora projektā.

— Man laimējas dzīves ceļā satikt izcilus cilvēkus, kuri man daudz dod, kāpēc lai es nedotu citiem? Man nav nācies nevienam neko atņemt, man visu ir devuši, es arī mēģinu to nodot tālāk.

— Kā cilvēkam no Latvijas, no nelielās Krāslavas izdevās iestāties vienā no prestižākajām augstskolām visas bijušās PSRS teritorijā?

— Karpenko-Karova universitātē bija milzīgs konkurss, tā patiesi ir iestāde, kurā iekļūst cilvēki no, var sacīt, kinorežisoru un fotogrāfu ģimeņu klaniem pozitīvā nozīmē. Man paveicās, ka uz iestāšanās brīdi jau biju kaut ko sasniedzis fotogrāfijā, man tā bija spēcīga. Ir metode, pēc kuras strādā visas slavenas skolas, Holivuda. Tu kā pasniedzējs redzi, kas pie tevis ir atnācis. Ja pretendents pārvalda izvēlēto profesiju, viennozīmīgi tu mēģināsi šo potenciālo studentu izraut sev, strādāt ar viņu. Manā veiksmes stāstā liela loma bija tieši manam mākslas vadītājam Viktoram Kuščam, kurš pielika savu roku, lai es tiktu uzņemts. Turklāt es studēju budžetā! Bet iestājeksāmeni bija bargi: fizika, literatūra, valoda un citi. Vissma- gākais — radošās pārrunas. Atnāci uz eksāmenu, tev priekšā noliek bilžu reprodukcijas un vajag nosaukt māksliniekus, fotogrāfus, stilu. Tev var pajautāt, kurš ir uzcēlis Svētā Nikolaja baznīcu? Kas tas par arhitektu, ar ko pazīstams, kādi viņam vēl ir darbi. To visu vajadzēja labi zināt, izprast un pārvaldīt. Lai spētu nokārtot eksāmenus, es iepriekš daudz lasīju, iesaistījos foto gadatirgos, ļoti liela loma bija pašizglītībai. Agrāk šķita, ka viss sasniegts, bet studējot, izrādās, ka tu neko nemāki. Mans ieteikums topošajiem fotogrāfiem — aizmirstiet foto žurnālos un laikrakstos, fotomākslas pasaulē ir standarts, un tā ir klasika!
Daudzus cilvēkus izbrīna Anatola nesavtīgā palīdzība. Viņš pats to skaidro ar spārnotu teicienu: “Viss, ko saglabāji — pazuda, viss, ko atdevi — palika!” Un piebilst: ”Mans mākslas vadītājs Viktors Kuščs sacīja: “Ja Dievs tev ir devis, atceries par to un atdod citiem, neturi visu pūra lādē!”

— Latvijā nejūti skaudību, sak, ielauzās te viens mūsu dīķītī?

— Kad kopā ar projekta vadītāju Ināru Dzalbi un fotoklubu “Zibsnis” taisījām pirmo fotoalbumu Krāslava — Zarasi, kas tapis Latvijas un Lietuvas partnerības programmas New Quality Image ietvaros un izceļas ar oriģinalitāti — divi fotoalbumi vienā, kas tik nebija jāuzklausa! Tā ka skauģu netrūkst.

Šeit esmu pamanījis dīvainas lietas. Piemēram, ja mans salūzis kāds mehānisms, es nesākšu to pats remontēt, iešu un lūgšu nozares speciālistu, lai man salabo. Saplīsušas kurpes nesīšu kurpniekam, bet mūsdienās cilvēki, izrādās, māk visu! Ārsti, mehāniķi, šuvēji, viņiem nav vajadzīgi, jo paši taču ir gudrāki! Es ironizēju. Fotogrāfi arī nav vajadzīgi, jo paši ir gudrāki, visu māk! Tad man rodas jautājums, kāpēc kinooperatoru specialitāte arvien ir viena no visdārgākajām studiju programmām? Man savulaik ir ļoti palaimējies iegūt izcilu izglītību, es gribu šīs zināšanas nodot citiem, bet laiku pa laikam sastopos ar to, ka neņem pretī. Es viņus nesaprotu. Reizēm pat brāļi fotogrāfi kļūst agresīvi noskaņoti. Nekad nav bijis tā, ka, izsakot savu viedokli, es kādu gribu noniecināt. Tieši otrādi — gribu viņu pacelt augstāk. Kad taisīju kursa darbu, man bija tāda pieredze: divas naktis nebiju gulējis, kad atnesu darbu, Kuščs sacīja: “Kas tā fotografē, muļķības!” Es gandrīz apvainojos, naktis negulēju, domāju, pūlējos utt. Bet viņš man mierīgi un argumentēti norādīja uz kļūdām, izstāstīja, kas jāpārstrādā, un sapratu, ka argumentēta kritika ir tas, kas veicina izaugsmi, konkurētspēju un varbūt arī satuvina cilvēkus.

Man visi skolotāji sacīja — orientējies uz augstākiem standartiem, skaties klasisko žanru. Es varu nosaukt daudzus uzvārdus, bet varbūt lasītājiem, kuri ieinteresējās, pietiks ar vienu, kuru man ieteica Levits. Pameklējiet internetā ģeniālākā amerikāņu izcelsmes portretista Jozefa Karša darbus, pamācieties no viņa. Fotogrāfa izaugsmei ļoti daudz dod literatūra, māksla un mūzika. Es labprāt apmeklēju muzejus, analizēju tur redzamos darbus. Savā fotogrāfijā izmantoju kinooperatora algoritmu, kas no citiem atšķiras ar svarīgu lietu. Pirmkārt, neviens kinooperators nesāks darbu, kamēr viņam nebūs scenārija, gan literārā, gan režijas, tālāk tev to darbu vajag izveidot un vizualizēt. Es nevaru paķert fotokameru un skriet bildēt. Man galvā nostrādā šis modelis — tev ir jautājumi, uz kuriem jāatbild. Tad ļoti svarīga lieta, kādi būs plāni, kādā secībā visu salikt, un citas lietas.

— Sabiedrībā ir izplatīts viedoklis, ka gleznu vai fotogrāfiju objektīvi novērtēt nevar, tas vairāk esot patīk-nepatīk līmenis…

— Tas ir diletantisks redzējums, kritēriji ir, tikai jābūt zināšanām! Mūsdienās laikmetīgajā mākslā visi tiecas pēc izgudrojumiem, saka: “Tas viss jau bija, mēģināšu dabūt ko jaunu, man nav jāmācas, es radīšu savu…” Bet nekas nav jauns pēc Šekspīra, viss izgudrots. Paskatāmies impresionistus. Kad par Pikaso darbiem saka ”Es arī tā varētu!”, tas liecina par to, ka cilvēks nezina viņa biogrāfiju. Visi impresionisti bija mākslinieki, viņi ir daudz skolojušies, un viņi meklēja savu stilu un rokrakstu. Bet viņi to meklēja, būdami izglītoti. Ir ļoti labs teiciens — uzzīmējiet zirgu, tad varat nodarboties ar kubismu un visu pārējo. Ja cilvēks pārkāpj zinādams, ko pārkāpj — tā ir viena lieta, bet, ja pārkāpj, būdams rupjš cilvēks — tad tas ir vismaz stulbi. Šodien mēs novērojam, ka mākslu grib vērtēt tie, kuriem nav nekādas izpratnes par to. Bībeles tēma glezniecībā — tur ļoti daudz simbolu, kuri vienkārši ir jāzina, pirms izdarīt secinājumus. Goliāts — kas viņš bija? Kā cilvēks var spriest par darbu, ja nezina, kas bija Rembranta Danaja? Viens saka — tā plikā tante... o, patīk plikas tantes, bet otrs saka — man nepatīk... Vai tā var spriest par mākslu? Vajadzētu palasīt par autoru un šo darbu, tad izdarīt spriedumus. Zināšanu trūkums ir tas, ka par vērtētājiem kļūst cilvēki, kuriem jāturas tālāk no vērtēšanas. Stulbi būtu man tagad vērtēt dejas, jo es nepārvaldu šo lietu. Mūziku dzirdu labi, to vēl varētu mēģināt vērtēt, bet deju es neņemos vērtēt. Vērtējot mākslu, arī ir jābūt iepriekšējām zināšanām, arī mākslā ir kritēriji, te nav tikai patīk vai nepatīk, skaisti vai ne visai. Akadēmiskajā vidē neviens nepieņems cilvēku ar šādu šauru domāšanu. Kad runā adekvāti cilvēki, viņi runā argumentēti. Vienkārši pateikt otram, ka tavs darbs ir slikts, neargumentējot savu viedokli — tas liecina tikai to, ka tādam cilvēkam trūkst zināšanu vai intelekta, vai kaut kas cits ar viņu nav kārtībā.

— Šodien atrodas pensionāri, kuri nekautrējas izteikties nievājoši par mūsdienu jaunatni, apgalvo — tā ir zudusī paaudze. Atšķirībā no daža laba pļāpātāja, tev ir bagātīga personīgā pieredze darbā ar jaunatni, bērniem. Kādi ir novērojumi?

— Tās ir muļķības par zudušo paaudzi, ko atsevišķi gados veci ļaudis propagandējuši visos laikos. Mūsdienu jaunatne nav zudusī paaudze. Viens piemērs — Kijevas universitātes studenti uzsver, ka mūsdienās nav moderni smēķēt, lietot alkoholu, būt resnam. Ir jābūt izglītotam, vispusīgi attīstītam. Strādājot bērnu un jauniešu centrā, esmu ievērojis, ka mūsdienu bērni vairāk orientējas uz izklaidi, bet arī centra programma virzīta uz to. Fotogrāfijā tas neko nedod, es cenšos bērnus ievirzīt citā gultnē. Meklēju sadarbības modeļus, lai varētu no viņiem izspiest maksimālu rezultātu, ko vien var izspiest, īslaicīgi strādājot. Mums ir blicsesijas, top darbi, top izstādes. Es varu piekrist tam, ka jaunu cilvēku stipri ietekmē vide, kurā viņš aug un veidojas. Ja ģimenē vecāki domā tikai par to, kā bērnam piesist pilnu vēderu, bet pārējais neinteresē, tad arī viņam veidojas pasaule, kurā trūkst laika grāmatu lasīšanai. Es cenšos lauzt šo vidi. Visi mākslinieki ir gājuši pret pūli, viņi nekad negāja vienā solī ar to. Man arī nesanāk peldēt pa straumi.

— Ukrainā tu pelnīji krietni vairāk, dzīvoji bagātāk, Latvijā ienākumi pieticīgāki. Kāda vieta naudai ir tavā dzīvē, un kā tas saskan ar garīgām vērtībām?

— Ja man būtu gadu 20, ticamākais, ka es tā nerīkotos, bet, kad esi pusmūža vecumā, tad visu sāc vērtēt citādāk. Nauda ir vajadzīga mērķu īstenošanai, bet tā nav pašmērķis. Ukrainā vienu un to pašu pasūtījumu es varēju izpildīt par krasi atšķirīgu samaksu, jo man bija svarīgi ņemt vērā to, cik šis pasūtījums ir svarīgs konkrētam cilvēkam un vai viņš ir spējīgs par to samaksāt, cik būtiski viņa dzīvi ietekmēs tas, es varu vai nevaru panākt viņam pretī. Ļoti svarīga loma manā dzīvē ir baznīcai, kurai pievērsos brieduma gados. Baznīcā sākām iet kopā ar Natāliju, sākumā — pareizticīgo, pēc tam — katoļu, jo sapratu, ka esmu katolis un negribu mainīt konfesiju. Jebkuros laikos dzīves smagākajos brīžos es vēršos pie Dieva, pa dzīvi esmu gājis ar Dieva palīdzību. Sapratu arī to, ka esmu Ukrainas patriots, Ukrainā man palika meita, mazmeita, draugi, bet es nekad nekļūtu par ukraini. Nemelošu, skolas gados nebiju paipuisītis, bet man bija stabils hobijs, kas virzīja pa dzīvi un kas mūsdienu bērniem pietrūkst. Par baznīcu un Dievu tolaik nedomāju, biju oktobrēns, pionieris, komjaunietis, tikai partijā neiestājos. Padomju varas propagandā audzinātu, mani jaunībā šokēja vecmāmiņas stāsti par leģionāriem, un šodien ļoti nožēloju, ka neko nepierakstīju. Mana pārliecība ir — cilvēkam nevar uzspiest zīmogu uz mūžīgiem laikiem, visi mainās.

— Tu esi kinooperators, bet kā nākas, ka tevi vairāk pazīst kā fotogrāfu?

— Pirmie divi kursi augstskolā ir bāzēti uz fotogrāfiju — praktiski augstākā fotogrāfiskā izglītība. Tālākajos gados ir studijas specialitātē. Pēc pabeigtiem četriem kursiem esmu ieguvis bakalaura grādu, par piekto kursu esmu nokārtojis valsts eksāmenus, atlicis uztaisīt filmu specialitātē, kuru studenti, gadās, filmē ne vienu vien gadu, jo tas ir ļoti nopietns darbs. Kad atmetu domu taisīt filmu par onkoloģiju, kuru jau biju iesācis veidot, nācās domāt par jaunu tēmu, kas būs saistībā ar Latviju — ar manu pirmo dzimteni. Ja gribētu veidot filmu par Ukrainas tēmu, nav problēmu tur to izdarīt, bet esmu arī Latvijas patriots.

Mēs paši sev atņemam bagātīgu vēsturisku mantojumu, jo neizmantojam iespēju iztaujāt savus laikabiedrus, kuri dzīvo līdzās. Lūk, dzīvo Krāslavā keramiķis Valdis Pauliņš, var sacīt ģeniāls cilvēks, kuru vajag vērtēt šodien, kuru vajag klausīties šodien, pie kura jāmācās šodien. Bet mēs ko darām? Ak, viņš tur staigā, lai staigā vesels! Skola pastāv, kamēr ir skolotāji, viņu nebūs, viss pazudīs. Pirmām kārtām jāiemācās cienīt un mīlēt savējos talantus.

Juris ROGA