Dzīves krustcelēs

Šoreiz tam nav sakara ar Nodarbinātības Valsts aģentūras projektu “Atbalsts jauniešu brīvprātīgajam darbam”, bet gan ar Sanitas personīgo iniciatīvu iespēju robežās palīdzēt centra darbiniekiem darbā ar bērniem un jauniešiem. Studijas jauniete pabeigs maijā. Nereti jaunieši jau studiju laikā iekārtojas darbā, bet Sanita savā ziņā ir krustcelēs.

Sanita: “Esmu no Dagdas, savulaik mācījos Dagdas vidusskolā un pēc 12. klases gribēju stāties Latvijas Policijas akadēmijā Rīgā. Gribēju kļūt par policisti, bet nekas nesanāca, jo medicīnas komisijas rezultāti nebija pietiekami labi, lai es varētu iesniegt dokumentus. Rēzeknes Augstskola nav apzināta izvēle, tas notika nejauši. Atbraucu pie māsas uz Rēzekni, un viņa ieteica iesniegt dokumentus vietējā augstskolā. Māsa savulaik pabeidza Daugavpils universitāti, viņa ir pirmsskolas skolotāja. Arī mana krustmāte ir skolotāja, strādā Dagdas vidusskolā, bet es nevienu no viņām pat neiztaujāju par skolotāja profesijas plusiem un mīnusiem, ne ar vienu nekonsultējos, vai darbs būs pa prātam. Vienkārši riskēju un nenožēloju. Tiesa, studiju laikā sapratu, ka man vairāk patīk ekonomiskā daļa, nevis mājturība, ir doma turpināt mācīties kādos ekonomikas kursos. Studēju ar prieku, es pat sacītu, ka vidusskolas klasēs bija grūtāk mācīties nekā augstskolā, jo studiju programma ir sirdij tuva. Man patīk bērni, es gribētu pastrādāt ar bērniem. Pati nāku no trīs bērnu ģimenes — viena no māsām mācās Daugavpils medicīnas koledžā. Un nākotnē, kad man būs sava ģimene, es arī gribētu daudz bērnu.

Par darbu runājot, man ir cerības atrast darbu vēl līdz augstskolas pabeigšanai. Pērn divus mēnešus strādāju kā brīvprātīgā Dagdas jauniešu iniciatīvu centrā, un tagad, kad ir brīvs laiks, iegriežos palīdzēt centra darbiniecēm. Skolas bērni centrā burtiski atveras, man bija prakse skolā, tāpēc varu salīdzināt. Šeit ar katru var brīvi aprunāties kā līdzīgs ar līdzīgu. Uzskatu, ka šādi centri ir ļoti nepieciešami, jo tie palīdz bērniem atvērties, viņiem ir kur interesanti un lietderīgi pavadīt brīvo laiku, viņi neklīst pa ielām un nedara nedarbus.”

Sanita atklāti pasaka, ka šobrīd nejūtas liela Latvijas patriote, un apgalvo, ka aizbrauktu peļņā, ja vien būtu tāda nepieciešamība un iespēja, kas, principā, jaunietei ir. Viņa labprāt apskatītu pasauli, pārbaudītu savus spēkus, cer, ka varbūt ārzemēs būs lielākas ie- spējas izpausties. Latvijā viņu šodien tur studijas. Kamēr nav pabeigta augstskola, viņa nekur neskries, bet tad paskatīsies, kādas ieceres būs piepildāmas, kādas — nē.

“Man ir kur aizbraukt, mani nebaida tas, ka būs jāpilda mazāk kvalificēts darbs, jo, manuprāt, jebkurš darbs ir svētīgs,” apgalvo Sanita. ”Vispār lielākā daļa manu klasesbiedru jau ir projām Rīgā vai ārzemēs. Savukārt studiju biedru pulkā, ar kuriem esmu vairāk kontaktējusies, lielākoties manāma vēlme palikt un strādāt Latvijā.”

Jaunieši aizbrauc no šīs valsts, mēs nedrīkstam viņus par to nosodīt, jo jaunajai paaudzei ir jāveido ģimenes, tam savukārt vajag jumtu virs galvas, vajag naudu iztikai, vismaz minimālas izklaides iespējas, vārdu sakot, visu nepieciešamo normālai dzīvei, ko Latvijā var iegūt vien saujiņa izredzēto un pietuvināto.

Juris ROGA