Viedoklis: Mazspējas sindroms

Mīli — tad ziedojies!

Kādas gan tirādes laiku pa laikam pamatoti un nepamatoti sarīko suņu un kaķu aizstāvji, bet paši pamanās sagādāt mokas mājdzīvniekiem. Tā vietā, lai pieprasītu pašvaldībai izķert klaiņojošos dzīvniekus, izsauktu pašvaldības policiju vai suņu un kaķu ķērājus, kuri dzīvnieku nogādātu patversmē viņa tālākā likteņa izlemšanai, ik pa laikam tad vienā, tad otrā, tad trešā daudzdzīvokļu mājā atrodas kāds, kurš piebaro klaiņojošos kaķus un suņus, turklāt sava iedzimtā slinkuma dēļ dara to turpat pie mājas stūra, nevis pārsimts metrus tālāk. Pieradina pie vieglas barības un domā, ka tā palīdzējis nabaga kaķīšiem un sunīšiem. Patiesībā tas līdzinās dzīvnieka spīdzināšanai, jo tādā veidā viņam tiek atņemts dabīgais instinkts — prasme pašam atrast sev barību. Un tas, kuram instinkts drusku saglabājies, bet ierastajā kārtībā nav dabūjis ēdienu no sava viltus labdara, izārda tuvāko atkritumu urnu pa gana plašu apkārtni. Vai Krāslavā ir kāds sodīts par klaiņojošu suņu un kaķu piebarošanu? Skumji, ka likumdevējs tā arī netiek galā ar vienkāršu problēmu. Starp citu, nezinu nevienu dārgi pirkta kaķa vai suņa īpašnieku, kurš savu simtus latu dārgo dzīvnieku vienkārši izmestu no mājas, jo apnicis. Tas nozīmē, ka risinājums ir. Jāsadārdzina tikšana pie dzīvnieka: gribi mājās kaķi vai suni, vispirms nopērc pašvaldībā atļauju tā turēšanai, teiksim, 100 latu vērtībā. Tādējādi lēti pirkts kaķītis vai sunītis vairs nebūs tik lēts, lai to vienkārši izmestu.

Šos dzīvniekus obligātā kārtā būtu jāčipo un par reģistrācijas izdevumus pilnībā sedzošu maksu jāreģistrē pašvaldībā un arī jāpārreģistrē ik gadu, uzrādot veterinārārsta izsniegtu uzziņu par suņa vai kaķa veselības stāvokli. Sodam par šādu noteikumu pārkāpšanu jābūt vismaz tuvu 200 latiem. Būtu jāparedz iespaidīgs sods amatpersonai, kurai jānodrošina, bet kura nenodrošina dzīvnieku reģistrāciju. Ticiet vai nē, ja tā būtu, tad daudzi septiņreiz nomērītu un vienreiz nogrieztu, pirms izpildītu savas vai sava bērna īslaicīgās iegribas par kaķīša vai sunīša iegādi.

Tieši šie lētie dzīvnieki, no kuriem saimnieki vieglu prātu atsakās, tos izmetot no savas dzīvesvietas, nevis nododot dzīvnieku patversmē, ikvienā pilsētā rada vislielākās problēmas un vairo dzīvnieku pseidomīlētāju pulku, kuri ar savu rīcību sagādā problēmas apkārtējiem iedzīvotājiem. Kāpēc viņi ir pseidomīlētāji, jau izskaidroju. Nezinu nevienu suņu un kaķu piebarotāju, kurš būtu nopircis kādu viensētu, kurp pārvākties ar visu savu it kā mīlēto dzīvnieku saimi. Ja mīli, tad, lūdzu, ziedojies tiem, kurus mīli, un turi tos savā lauku privātmājā, kur tie nevienam netraucē, un gaidi, kamēr tautas ievēlētie deputāti apdomājas un atrod problēmai risinājumu. Man nav nekas pret dzīvniekiem, bet gan pret tiem, kuri pēc savu mirkļa iegribu apmierināšanas izmet kaķus un suņus, nododot tos mocībām, un pret tiem, kuri izliekas par dzīvnieku mīlētājiem, radot neērtības citiem iedzīvotājiem.

Redz kā!

Siltums nav lēts prieks, bet iedzīvotāji sūdzas, ka kaķi daudzdzīvokļu māju pagrabos veiksmīgi pastrādā, noplēšot siltum-izolāciju. Kas par to maksās? Jūs jau zināt atbildi — visi mājas iemītnieki. Arī par pagrabtelpu dezinfekciju — atblusošanu, lai apturētu kukaiņu izplatību. Arī par tiem siltuma zudumiem, kuri rodas, kad kāds vienkārši neaizver kāpņu telpas durvis vai ie- liek akmentiņu kāpņu telpas durvju ailā, lai tās paliek pastāvīgi vaļā un neklab aizveroties. Lai ierīkotu skaņas izolāciju sava dzīvokļa ieejas durvīm — tik tālu prāts acīmredzot nesniedzas. Ko vēl piebilst? Ak, jā, nesen dzirdēju stāstu par kādas daudzdzīvokļu mājas iedzīvotāju problēmām ar elektrību. Kā zināms, elektrības ražotāji ir sev izkārtojuši mierīgu dzīvi un zinis neliekas par kaut kādiem tur vadiem mājas pagrabā — tas ir katra namīpašnieka jautājums. Par laimi daudzdzīvokļu mājas iedzīvotājam pašvaldības uzņēmumā izdevās sadzīt rokā cilvēku, kurš uzņēmās bojājumu novērst. Divējādas sajūtas rādīja vien tas, ka šim darbiniekam nebija visu vajadzīgo materiālu un instrumentu, lai novērstu vainu. Meistaram nācās tos meklēt paša personīgajā garāžā, kurp viņu ar savu automašīnu aizveda bojājuma pieteicējs. Redz, kā! Par ko īsti tiek maksāts apsaimniekotājam, un kā viņš nodrošina savus darbiniekus ar visu nepieciešamo. Savu laiku nokalpojušai elektroinstalācijai jātiek galā ar Latvijas atjaunotās brīvvalsts laikā krietni augušajām slodzēm. Ja vēl savā dzīvoklī varam izvēlēties, ko konkrētajā laikā ieslēgt: elektrisko boileri, mikroviļņu krāsni, elektrisko tējkannu, cepeškrāsni vai plīti, veļas mazgāšanas automātu, trauku mazgāšanas automātu vai gludekli, tad kā zināt, vai tik visi kaimiņi nav vienlaikus saslēguši tikpat jaudīgas iekārtas, no kurām katra patērē 2-3 kilovatus?

Nebūs tūrisma Meka!

Kulturālā sabiedrībā nav pieņemts padarīt par reklāmstabu jebko, sākot ar vientuļu koku, uz kura uzlīmēta prasta skrejlapiņa par burku pārdošanu,un beidzot ar daudzdzīvokļu namu ieejas durvīm, sienām, kāpņu telpām, sadales skapjiem. Pat pašvaldības līmeņa deputāti jau šodien šajā jautājumā var ieviest kārtību, bet tamdēļ vajag nedaudz pastrādāt, proti, pabojāt attiecības ar varbūt “labiem un vajadzīgiem” cilvēkiem. Vai tad sētnieki nevar visu to sabildēt un nodot savam darba devējam, bet tas savukārt pašvaldības policijai? Katrā mobilajā šodien ir fotokamera, ar kuru pietiktu šo pārkāpumu piefiksēšanai. Sludinājumos taču ir telefonu numuri, atliek vien izdomāt, kā sodīt par šādu pašdarbību. Ak, vai, aizmirsu, Krāslava nav un nebūs tūrisma Meka, jo kādiem te labpatīk dzīvot mēslainē, bet citiem tas necik nerūp. Jo nav darboties spējīgas sistēmas, kas apturētu šo sērgu.

Juris ROGA