Šo tēmu attīstīju pakāpeniski un šauboties: vai spēšu saprast, izjust? Lai gan dzīves pieredze liecināja, ka ģimenes labklājība nav mērāma ar bagātību, bet gan ar savstarpējo sapratni un vecāku labestību. Mūsu gadījumā runa ir par pašu lielāko Svetlanas un Edmunda audžuģimeni, ar kuru es iepazinos nesenajā labdarības pasākumā pie Ziemassvētku eglītes Krāslavā. Vesels ducis dziedošu un dejojošu bērnu uz skatuves nevienu neatstāja vienaldzīgu, es toreiz kautrīgi palūdzu satikties.
Pagāja ilgāk par mēnesi, līdz tiku uz Konstantinovu, kur pašā centrā atrodas liela zaļa māja blakus vecajam parkam. Kā drīz noskaidrojās, šī ir līdz nepazīšanai izmainījusies bijusī sovhoza pirts.
Tam bija nepieciešami vairāki gadi. Toties tagad ēkā, kur sienas smaržo pēc svaiga Eiroremonta, nevienam netrūkst vietas, bet mitekļa kopējā platība — gandrīz divsimt kvadrātmetru! Viesistaba, plaša virtuve un ēdamistaba, septiņas dzīvojamās istabas, vēl tepat pirts, dušas kabīne, mūsdienīgas tualetes. Tīrība tāda kā slimnīcā, visa iespējamā sadzīves tehnika, trīs televizori, pieci datori, bet telefonu vairāk nekā ģimenes locekļu.
Vecāki nav nabadzīgi ļaudis: pieder 15 hektāru zemes, ir veikals un autoveikals, trīs personīgie automobiļi. Abi strādā, bet galvenā uzmanība — lielajai ģimenei, kura nav vienkārša: lielākā daļa audžubērnu ar īpašām vajadzībām. Tagadējās dārdzības apstākļos pabarot tādu baru vien ko nozīmē, te izlīdz augļu un sakņu dārzs, siltumnīca. Svetlana atzinās, ka šogad ziemai sagatavots ap 400 burku marinējumu, sālījumu, garšvielu un ievārījumu. Tā ka garšīga, veselīga un dažāda ēdiena kopējā galdā pietiek. Arī ar vitamīniem problēmu nav: dzērveņu pielasīts atliku likām.
Vairākas reizes mūsu sarunas laikā Svetlana notrausa pa asarai. Bāreņi, vecākiem dzīviem esot, neaizsargāti bērni, bet slimo žēl divtik. Līdzjūtība citu ciešanām viņā pamodās vēl jaunībā, kad, būdama Ļeņingradas veterinārā institūta studente, labprātīgi apmeklēja šefībā esošo bērnu namu. Savs dēls izauga, bet vecāku tālāko rīcību diktēja tuvumā esošā Aleksandrovas internātpamatskola. Pirmo bērnu audzināšanā viņa paņēma vēl pirms gadiem divdesmit. Un saprata, cik nelaimes ir visapkārt. Salīdzinoši ne-sen ieguva audžuvecāku statusu. Bērnu kļuva vairāk, kopā ar Edmundu nemaz nepamanīja, ka pie vakariņu galda sanāk divpadsmit jauno ēdāju, kuri par ēstgribu nesūdzas.
Pusdienlaikā, kad ienācu mājīgajā ģimenes ligzdiņā, mājās bija tikai Alla, galvenā māmiņas palīdze. Vispār šī audžuģimene specializējas puišu audzināšanā. Tajā piektdienā trīs atradās Dagdas vidusskolā, citi Aleksandrovā. Vecākie bērni brauc mācīties uz Daugavpili, kur apgūst friziera, galdnieka arodu, bet Slavomirs mācās vietējos mehanizatoru kursos. Visi aizņemti, tāpēc vecāki arī saka, ka svarīgi paredzēt nākotni. Viņu audzēkņiem, kas sasnieguši pilngadību, pat ja ir invaliditāte, dzīvojamā platība no valsts nepienākas. Viens ceļš — uz pansionātu. Protams, ka viņi turp labprātīgi doties nevēlas. Tāpēc arī paliek par pie- augušiem ģimenes locekļiem zaļajā mājā, kur turpina apmācību dzīves skolā. Strādīgi, disciplinēti un paklausīgi, viņi nav pieraduši sēdēt bez darba. Braukājot pa apkārtni ar autoveikalu, Svetlana uzzina, kuram no veciem un slimiem cilvēkiem vajadzīga fiziska palīdzība, un sūta turp savus audzināmos.
Kad ienākas ogas, aug sēnes, lielā saime draudzīgi dodas uz mežu. Viss ir iekļauts audzināšanas procesā: dzimtās mājas sienas, ģimenes tradīcijas, darbs, kas nelauž kaulus, un lieliskā Latgales daba, un reliģija.
Lielāko daļu bērnu audžuvecāki kristīja paši, bet dievnama apmeklēšana kļuva tikpat strikta, kā reliģijas svētku svinēšana. Kristīšanas vai Dieva atnākšanas svētkos visi peldējās āliņģī. Nesteidzīgā sarunā, uzmanīgi ieklausoties Svetlanas un Edmunda atklātajos vārdos, pēkšņi kļuva skaidrs — liktenis mani ir savedis kopā ar apbrīnojamiem cilvēkiem, kuru dvēseles nav skārusi vienaldzība. Līdzi just citu sāpēm, pastiept roku nelaimē nokļuvušajam slimajam bērnam — mūsdienās retas rakstura īpašības. Un lai ļaunas mēles melš, ka audžuvecāki to dara, meklējot izdevīgumu, viņu sirdsapziņa ir tīra. Viņi neprot atteikt, bet Dievs visu iztiesās. Arī tagad Svetlanas un Edmunda ģimenē grib ienākt trīspadsmitais. Kristapam ir deviņpadsmit, aiz muguras speciālā skola, priekšā labākajā gadījumā 45 latu pabalsts kā maznodrošinātajam. Darbu atrast mūsu pusē paši zināt kā ir. Svetlana godīgi arī saka: “Kā te lai atsaka? Vai pēc tam spēsi mierīgi gulēt? Pie kopējā katla tiksim galā.”
Daži no bijušajiem audžubērniem atgriezušies pie bioloģiskajiem vecākiem, divi apprecējušies un turpina uzturēt sakarus ar audžutēvu un audžumāti, kas palīdzēja iekārtoties dzīvē. Svetlana, uzvēlusi sev plecos īpa- šas atbildības nastu, nesen Daugavpilī pabeidza psiholoģijas kursus, tagad gatavojas papildināt zināšanas speciālajā pedagoģijā: bērnu ar īpašām vajadzībām audzināšana ir nopietna problēma.
Lielās un skaļas ģimenes māte ir arī diplomēta vetārste. Jaunā speciāliste ar Andzeļu saknēm uz Konstan- tinovu tika nosūtīta strādāt pēc sadalījuma. Šķirnes boksersuns Bariks ir visu kopējais mīlulis, bet vēl ģimenes patversmē par prieku bērniem ir papagailis, jūras cūciņas, kāmīši.
Katrā audžuģimenē, par kurām es stāstu, mātes saka vienu un to pašu: piešķirot pabalstus dzīvu vecāku bāreņiem, valsts ir dīvaini taupīga. Tādu bērnu uzturēšana sociālās rehabilitācijas centros ir vairākas reizes dārgāka. Arī mani jaunie paziņas neslīgst greznībā, bet arī nepamet labprātīgi izvēlēto misiju viena iemesla dēļ: labi darbi rada labpatiku, rod dzīvei jēgu.
Atvadoties jaukie sarunbiedri kautrīgi izteica lūgumu, ka viņiem nepieciešams transports, kurā varētu braukt visa lielā ģimene. Tēvs, kurš ir kaislīgs Rīgas kluba “Dinamo” līdzjutējs, reizēm ved dēlus uz spēlēm Rīgā, bet visiem vietas nepietiek... Starp citu, šajā ģimenē sports ir īpašā cieņā. Pašlaik uz dīķa ledus puikas dzenā ripu, vasarā savā starpā sacenšas volejbolistu un futbolistu ģimenes. Trīs dēli pēc tēva piemēra kļuva par medniekiem.
Kad pajautāju par Svetlanas hobiju, viņa nedomājot atbildēja: “Bērni. Pašlaik Mātes dienai gatavojam koncertu.”
Aleksejs GONČAROVS
.jpg)
.JPG)
