Dzīvie un mirušie

Godīgi sakot, pirmā vēstule kādu laiku nogulēja redakcijā, taču tā nekur nav pazudusi. Lūk, tās īss saturs: “Tas notika 23. jūlijā plkst. 22.00 Andrupenes pagasta Astašovā. Kaimiņi mums piezvanīja un paziņoja, ka nomiris vīra brālis Viļģerts Viļums. Mēs dzīvojam Mariampolē, taču uzreiz braucām uz Astašovu. Ienākuši mājā, uz dīvāna ieraudzījām nelaiķi, bet kaimiņi teica, ka pirms stundas pa telefonu 112 izsaukuši policiju. Mēs piezvanījām vēlreiz, un no Krāslavas paziņoja, ka policists ieradīsies pēc stundas. Pēc pusotras stundas atbrauca divi, taču nestādījās priekšā. Paspīdināja ar lukturīti uz līķi, viens no viņiem teica: “Vardarbības pazīmju nav, mēs nekādi nevaram palīdzēt.” Mēs bijām šokā. Kas jādara šādā situācijā, kad nepieciešams vismaz padoms. Policisti apgalvoja, ka mums pašiem jāved nelaiķi uz Krāslavas morgu. Bet kur lai to liek, vai tad bagāžniekā? Policijas darbinieki izmeta frāzi: “Kaut uz jumta!”. Mēs bijām apjukuši. Izsnieguši mums izziņu, kur un kas atrada nelaiķi, policisti devās projām. Kad ieradāmies Krāslavas morgā, bija jau viens naktī, bet uzņemšanas nodaļa ciet. Vienā no ēkām dega gaisma, mēs pieklauvējām pie durvīm. Atvēra sieviete, “neatliekamās palīdzības” darbiniece. Uzklausījusi mūs, viņa paskaidroja, ka gan morgs, gan uzņemšanas nodaļa ciet, tāpēc ka darbinieki ir atvaļinājumā, mums jābrauc uz Daugavpili, iepriekš sazvanoties. Mēs tā arī izdarījām, bet saņēmām atbildi, ka no privātajiem līķi neņems. “Neatliekamās palīdzības” darbiniece ieteica citu variantu — atkal vērsties 112 dienestā un palūgt savienot ar Rēzeknes policiju. Tur mūs uzmanīgi uzklausīja un paši savienoja ar Rēzeknes slimnīcas uzņemšanas nodaļu. Mediķi teica, ka pēc likuma viņiem nav tiesību pieņemt nelaiķi no privātpersonām, vajadzīga vismaz izziņa no ģimenes ārsta. Pulksten trijos naktī?! Paldies Rēzeknes uzņemšanas nodaļā dežūrējušai medicīnas darbiniecei, kura izrādījās saprotoša: vediet, ie- vietosim morgā, bet rīt savāksiet nepieciešamās izziņas.

Pateicamies visiem, kas mums juta līdzi Krāslavā un Rēzeknē. Vai tad policijas darbinieki nevarēja palīdzēt kaut vai ar padomu? Tagad mūsu ciematā klīst melnā humora anekdote: vispirms jāsavāc izziņas, jāpasūta vieta morgā, tikai tad jāmirst...”
Tāds, lūk, dvēseles kliedziens. Nesen pienāca vēl viens sūtījums par to pašu tēmu. Tā kā vēstule bija adresēta man, uzskatīju par savu pienākumu tikties ar autori, kura dzīvo Dagdā.

Parasta māja Pasta ielā, kur dzīvo mūsu laikraksta lasītāja. Pirmais patīkamais pārsteigums: mājiņā valdīja kārtība un skaistums, jūtams bija nesenais pamatīgais remonts. Labāku apstiprinājumu Eiropas kultūrai mūsu daudzcietušajā Latgalē pat iedomāties nevar. Skaisti dzīvot neaizliegsi, pat ja tam tiek iztērēta pēdējā nauda. Viesmīlīgā saimniece Veronika Pavliņa, Dagdas pamatiedzīvotāja, kura avīzi “Ezerzeme” lasa jau vairākus gadu desmitus. Nav bezdarbniece, bet viņa saņem tik simbolisku naudu, ka kauns pat rakstīt.

Manas jaunās paziņas pirmie vārdi bija par to, ka gribas kārtību un taisnīgumu. Ne velti latgalieši spēku un gadu plaukumā masveidā atstāj dzimtās mājas, lielākajā daļā gadījumu uz visiem laikiem. Arī tuvu radinieku bērni, nodibinājuši ģimenes, paliek Īrijā, Francijā, Anglijā... Visšausmīgākais tas, ka viņi vairs netaisās atgriezties. Piespiedu izceļotāju jaunā paaudze aktīvi integrējas jaunajā vidē, bet paši mazākie vairs nerunā latviski. Problēma ir ne tikai masveida bezdarbā un pazemojoši niecīgajās algās, bet arī varas iestāžu attieksmē pret parasto cilvēku dienišķajām vajadzībām. Vienaldzība ir rada ļaunumam...
Atgriezīsimies pie faktiem, par kuriem pastāstīja Veronika Pavliņa: “2011. gada jūlijā negaidīti nomira brālis Jānis Savickis 58 gadu vecumā. Aizgāja no rīta pie traktora un... Otrs brālis par laimi, būdams apķērīgs, piezvanīja man uz Dagdu: “Ko darīt?” Es šokā, apjukumā teicu lai zvana “neatliekamajai”. Ātri ar vīru sataisījāmies un braucām uz Kotoroškiem aiz Astašovas, vienlaikus izsaucām arī policistu. Atbrauca gan “ātrie”, gan policija, konstatēja dabīgu nāvi. Brāļa līķis guļ ēnā zem krūma, bet ko darīt tālāk? Policists ieteica sazināties ar ģimenes ārstu, bet Dagdā pie viņa gara rinda. Mūsu asaraino lūgumu rindā gaidošie ignorēja, tā mēs zaudējām vairāk par stundu. Ģimenes ārsts bija līdzjūtīgs, palīdzēja atrast vietu morgā. Atrada Daugavpilī, kur pieņem līdz plkst. 12.00. Mums maz laika, tikai stunda. Kur sameklēt speciālo transportu? Vērsāmies Andrupenes pagastā, tur mums atbildēja, ka tādu pakalpojumu viņi neveic. Vedām brāļa līķi ... parastā vieglā automobiļa piekabē, paķēruši līdzi salonā divus palīgus — izcelt smagi. Tik tikko paspējām...

Vēlāk, kad saņēmām miršanas apliecību, mēs naivi cerējām vismaz uz kaut kādu pašvaldības palīdzību. Dagdā ieteica vērsties Andrupenes pagastā, tur lika braukt uz Dagdu. Loks noslēdzās, bet tik svarīga bija vismaz morālā palīdzība. Bērēs taču ir daudz rūpju. Apglabāšanas dienā Andrupenē lūdzām iedot autobusu, tur ieteica meklēt privātstruktūru. Rūgti to atcerēties, taču galu galā brāli apglabājām Vecokras kapsētā, pēdējās pusdienas pasūtījām arodvidusskolas ēdnīcā 90 cilvēkiem. Izdarījām visu iespējamo, zaudējuma sāpes pierima, bet nepatīkamas atmiņas palika par to cilvēku vienal- dzību, kuriem būtu vismaz jāizrāda līdzjūtība nelaiķa apjukušajiem radiniekiem.

Starp citu, pirms pāris gadiem bija gadījums, kad Dagdas tirgū nomira veca sieviņa. Nelaiķe veselu dienu nogulēja karstā saulē zem balta palaga, kamēr vakarā atbrauca radi uz aizveda prom mirušo. Vai tas atbilst kristietības kanoniem?
Pagājušā gada decembrī nomira otrs brālis Aleksandrs Savickis, arī 58 gadu vecumā. Tā kā jau bija rūgta mācība, rīkojāmies ātrāk, paši risinot visas radušās problēmas ar apbedīšanu. Un atkal dīvaina vietējās varas vienaldzība. Abi brāļi taču godīgi strādāja, abiem četrdesmit gadu stāžs, abi maksāja nodokļus... Pensionāriem nomirstot, pienākas divas pensijas, bet tiem, kas nenodzīvoja līdz vajadzīgajam vecumam? Lūk, jums arī reālais dzīves ilgums.”

Problēmas, par ko runā mūsu lasītāja, ir Dagdā. Novada ļaudīm nav viselementārākās informācijas, ko darīt tuvinieka nāves gadījumā. Un Veronika Pavliņa taisnīgi jautā: “Kamdēļ mēs uzturam sociālā dienesta štatu, ja nejūtam viņu palīdzību viskritiskākajā momentā? Kā rīkoties, ja kāds nomiris piektdienas vakarā, bet ģimenes ārstu nevar sazvanīt? Kāpēc problēmu vieglāk atrisināt caur Rēzekni? Vai nevar ieviest tādu kārtību, ka mirušā radiniekiem nav jāgaida ārsta pieņemšana kopējā rindā ar slimniekiem? It īpaši karstā laikā dārga katra minūte. Jābūt sociālajam darbiniekam, kuru varētu sazvanīt jebkurā diennakts laikā un iegūt vismaz nepieciešamo informāciju.”

Sieviete no visas sirds priecājās par krāslaviešiem, kuriem regulāri notiek tikšanās ar domes atbildīgajiem darbiniekiem. Dagdā tādas iespējas nav, bet, rakstiski vērsušies domē par iepriekš minētajām problēmām, iesniedzēji saņēma formālu atbildi.
Tuvojas pašvaldību vēlēšanas, un gribas ticēt, ka arī Dagdā sāksies varas dialogs ar tautu, kura grib uzdot sasāpējušus jautājumus. Arī tiem, kas gatavo Dagdas novada informatīvo izdevumu, īstais laiks publicēt izsmeļošu informāciju par problēmu, kura jārisina nekavējoties. Citādi vienkāršie mirstīgie būs pārliecināti, ka šīs valsts varas iestādēm nav vajadzīgi ne dzīvie, ne mirušie. Vienaldzības rūsa ir visļaunākais iekšējais ienaidnieks. Kā lai dzīvo bez ticības kārtībai un taisnīgumam.

Aleksejs GONČAROVS