Pateicoties slēpošanas entuziastiem, Dagdas jauniešiem tika dota iespēja baudīt ziemas priekus, nodar- bojoties ar savulaik bērnu un jauniešu vidū tādu ļoti populāru ziemas sporta veidu, kā slēpošana. Turklāt nevis vienkārši slēpot pērnvasar atklātā Dagdas novada jauniešu iniciatīvu centra “Parka rozes” teritorijā, bet piedalīties aizraujošā slēpošanas stafetē.
Pasākumu iniciēja Dagdas arodskolas 2. kursa audzēknis, topošais galdnieks Artūrs Sauka, viņam palīgā nāca draugi un pieaugušie — novada jauniešu iniciatīvu centra darbinieki.
“Esmu aktīvs slēpotājs kopš bērnības,” stāsta Artūrs, kura dzimtā puse ir Svariņu pagastā. “Kad uzzināju, ka centram “Parka rozes” atveda jaunas slēpes, salasījāmies kopā ar draugiem un sākām slēpot. Slēpojām paši un nolēmām, ka vajag iesaistīt citus bērnus un jauniešus. Lai radītu interesi, izdomājām rīkot slēpo-šanas stafeti visiem Dagdas bērniem un jauniešiem, kuri vien grib to darīt. Personīgi man visvairāk patīk nobraucieni no kalna, bet šodien slēposim praktiski pa līdzenu lauku, šajā trasē nav stāvu kāpumu un kritumu.”
Slēpotāju saradās negaidīti liels pulks, stafetei reģistrējās kopumā 24 dalībnieki. Kapteiņi Artūrs un Deniss nokomplektēja divas komandas, kuras trasē nedevās vienlaikus, bet pēc kārtas. Tas izrādījās pareizs lēmums, jo viena liela daļa bija vāji slēpotāji, kuri krita, cēlās kājās, atkal krita un atkal cēlās kājās paši vai ar brīvprātīgo pasākuma rīkotāju palīdzību. Dažiem brīvprātīgie slēpoja līdzi visu trasi, jo bija bērni, kuri uz slēpēm kāpa pirmo reizi mūžā. Sevišķi smagi gāja kādam zēnam, kurš trasē nokrita vismaz desmit reizes, tomēr izpildīja abus uzdevumus: trāpīja mērķī ar riņķi, precīzi sameta ķegļus sniegā izraktajā bedrē un spēja nodot stafeti nākamajam. Par neatlaidību un spītību viņš būtu pelnījis speciālu balvu. Attēlā redzams cits, veiksmīgāks slēpotājs, kurš pārāk agresīvi uzsāka startu un tūlīt arī nokrita.
Pasākums ievilkās. Pieaugušie iekurināja ugunskuru, iznesa laukā galdiņu, uz kura parādījās karsta tēja, ievārījums un pankūkas. Brīvie slēpotāji nekavējoties apstāja riņķī galdiņu, lai cienātos paši un pacienātu tos, kuri strādāja trasē.
Jautāsiet, kura komanda uzvarēja? Šoreiz uzvarēja draudzība vārda tiešā nozīmē, jo daudziem šī stafete izrādījās kā pirmā mācību stunda uz slēpēm. Diplomi un dāvanas tika katrai komandai.
Man šis pasākums neviļus lika aizdomāties, cik tālu esam nonākuši savā valstī, ka ir bērni, ku- ri vairs neprot uz slēpēm nostāvēt. Mana paaudze zina, ka agrākajos laikos skolasbiedri apceltu ikvienu, kurš nemāk nobraukt ragaviņās no kalna vai nespēj noslēpot vai-rākus kilometrus. Mums bija svarīgi ziemā izrauties laukā no mājām un pazust tālāk no acīm, lai vecāki nevar sasaukt un nosēdināt pie grāmatām. Savukārt mūsdienās skolasbiedri apceltu ikvienu, kurš nav draugos ar datoru. Sportiskā puse daudziem ir palikusi otrajā plānā, sliktākajā gadījumā par to nedomā vispār. Kaut kāds greizais spogulis. Prieks, ka ir jaunieši, kuri mēģina manīt šo lietu kārtību.
Juris ROGA
.jpg)
.JPG)
