Kāds zaudē, kāds rod...

Kamēr Latvijas politiskās skatuves režisori un aktieri nodarbināti ar modernās izrādes “Reemigrācija” iestudēšanu, mūsu valsts bijušie pilsoņi turpina iesakņoties tur, kur dzīve ir stabilāka. Tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju par otro dzimteni kļuva Īrija, Anglija, Francija, Vācija... Šoreiz runa būs par Kipru. Mans sens, labs paziņa Dmitrijs Kobanovs, nesenā pagātnē mūsu laikraksta aktīvs ārštata korespondents, bet tagad populārā radošā kolektīva “Kutok” dalībnieks, garāmejot paziņoja galveno jaunumu: otrreiz ciemojies pie meitas Kiprā. Mūsu novadnieku liktenis ārzemēs — tā ir tēma, kas ļoti in- teresē mūsu lasītājus, tāpēc mēs ar Dmitriju norunājām tikties redakcijā.

Nesākšu nogurdināt jūs, aprakstot pasakainās valsts dabas skaistumu. Vidusjūras trešā lielākā sala pēc Sicīlijas un Sardīnijas ir salīdzinoši neliela — 240 km gara un 100 km plata. Valsts ar miljonu iedzīvotāju uzskatāma par ekonomiski stabilu. “Aiz kadra” atstāsim Kipras pretrunīgo vēsturi ar ilgajiem grieķu un turku konfliktiem, pievērsīsimies tam, kā tagad dzīvo cilvēki zemē ar subtropu klimatu.

Dmitrijs ir divu meitu tēvs. Vecākā meita Svetlana nodibināja laimīgu ģimeni Rīgā, kur viņa arī šobrīd strādā par menedžeri kādā firmā. Jaunākā meita Ilona, izlasījusi sludinājumu, aizbrauca strādāt uz Kipru, kur satika savu otro pusīti un apprecējās ar Kipras grieķi Dimitrisu Dimitrio. Kur laimīga ģimene, tur arī dzimtas turpinājums: viņu meitai Marinai jau gandrīz septiņi gadi, viņa apmeklē divas skolas — grieķu un krievu, vienlaikus apgūstot arī angļu valodu. Znots, inženieris ar augstāko izglītību, no tēva ir mantojis celtniecības firmu, kura specializējas kotedžu celšanā un pārdošanā. Mājokļi šajā salā ir ļoti dārgi. Tiesa, krīze stipri ietekmēja Grieķiju, nepagāja secen arī Kiprai. Radās grūtības saņemt bankas aizdevumus, celtniecības tempi samazinājās.
Grieķijas-Latvijas ģimene dzīvo plašā kotedžā, kuru Dimitriss, protams, uzcēla pats savām rokām. Kā saka, māja ir kā pilns trauks. Tādas pašlaik ir tradīcijas šajā salu valstī: katrs kiprietis, kurš sasniedzis pilngadību, kļūst par mašīnas īpašnieku. Kājām tur neviens nestaigā. Pat uz veikalu puskilometra attālumā katrs sevi cienošs salas iedzīvotājs brauc ar mašīnu, kurai stūre labajā pusē. Kipra ir to sešu planētas valstu sarakstā, kur saglabājusies transporta kustība pa kreiso ceļa pusi. Lasītāji jau nojauš, ka Dimitrio ģimenē ir divi moderni automobiļi.

Jaunā sieva strādā ģimenes firmā, bet vēl piedāvā manikīra pakalpojumus, protams, arī rūpējas par mājsaimniecību. Laiku prasa gan piecu istabu uzturēšana kārtībā, gan dekoratīvā un augļu dārza kopšana. Tomēr Ilona turpina satikties ar draudzenēm — krievietēm, latvietēm, ukrainietēm. Pastāvīgi piedaloties tādās kompānijās, mans sarunbiedrs izdarīja secinājumu: neviena no viņām neatgriezīsies uz dzīvi dzimtenē. Galvenais iemesls — Kiprā ir pilnīgi cits dzīves līmenis, kur vidējā pensija sastāda 700 latu, bet alga — 1500. Bet cenas ir tādas, kā pie mums. Apstākļos, kur ziemā nav sniega, var atņemt maksu par mājokļu apkuri, kas Latvijā kļūst nesamaksājama.

Zivis meklē, kur dziļāk, bet cilvēks — kur labāk. Dmitrija meita atzīstas, ka reizēm skumst pēc dzimtenes, bet nākotni redz tikai Kiprā! Kas vēl ir svarīgi: cilvēki, kas mīt paradīzes klimatā, ir ļoti labi, līdzjūtīgi un neatsaka palīdzību. Tādā tolerantā atmosfērā atbraucēji pilnīgi labprātīgi un viegli apgūst grieķu valodu, Kipras pamatiedzīvotāji ar grūtībām runā krieviski, lai gan šī valoda skan visur. Pret katru cilvēku, pat atbraucēju, te pieņemts izturēties kā pret vērtību. Salā ir daudz vīnogulāju un senas vīna darīšanas tradīcijas, tajā pašā laikā te nav pat mazāko alkoholisma pazīmju. Atbraucēji, nokļuvuši augsti attīstītā valstī, saplūst ar kopējo masu un stingri ievēro vietējos likumus.

Dodoties tālajā ceļā pie siltās jūras, Dmitrijs domāja, ka drusku paciemosies un atgriezīsies uz dzimto Krāslavu. Taču meita, znots un mazmeita nelaida viņu mājās trīs mēnešus. Šajā laikā viņi apceļoja visu valsti, dārgajam viesim rādot tūrisma Mekas ievērojamākās vietas.

Kūrorta sezonas karstākajā laikā Kiprā lidmašīnas nolaižas ik pēc pusstundas, bet vēlā rudenī, kad tur ciemojās krāslavietis, bija jau zināms klusums, kas netraucēja peldēties pat atklātā jūrā.

Vārdu sakot, tēva sirds par meitas likteni ir mierīga. Sarunas nobeigumā mums radās jautājums: kas būs ar Latviju, ja neapturēt piespiedu darba migrāciju, jo valsts katastrofāli zaudē cilvēkus spēku un gadu plaukumā.

Aleksejs GONČAROVS