Par dzīves skaistākajiem mirkļiem un ne tikai

— Šogad jau 15 bērniem izsniegtas dzimšanas apliecības uz A4 lapas. Mēs, Latgales iedzīvotāji, esam miermīlīgi un tik skaļi neizsakām savas emocijas, kā Rīgā vai Pierīgā. Pārsteigti vecāki bija, bet pretenzijas necēla. Mēs arī izskaidrojām, ka jāizdod tāds dokuments, kādu Ministru kabinets apstiprinājis. Citur vecāki ir cēluši pretenzijas, vērsušies ar tām gan tieslietu ministrijā, gan arī Saeimā, un, kā var noprast no ziņām republikāniskajos medijos, jaundzimušajiem tomēr būs svinīgākas apliecības uz labāka papīra, kad tiks veikts iepirkums. Domāju, ka arī izsniegtās apliecības varēs samainīt pret svinīgākām. Tiesa, pagaidām gan mums nav oficiālu dokumentu par to, kad un kā tas notiks.

— Iedzīvotāji, kuru rokās arvien ir tikai PSRS laikā izdotās dzimšanas, laulību vai miršanas apliecības, interesējas, vai šie dokumenti ir derīgi jeb tie ar steigu jānomaina pret jauniem, Latvijas brīvvalstī izdotajiem?

Principā pasaulē mūs atpazīst kā Latvijas Republikas iedzīvotājus nevis PSRS, tāpēc ārzemju institūcijas var pieprasīt no mūsu iedzīvotājiem dokumentus, kas izdoti Latvijas brīvvalstī. Vēršoties tiesā, pie notāra apliecībām jābūt latviešu valodā. Agrāk, sevišķi mūsu pusē, lietvedība tika vesta krievu valodā, līdz ar to teksts šajos dokumentos uzrakstīts krievu valodā. Atveidojot vārdus un uzvārdus latviešu valodā, cilvēki bieži nepievērš uzmanību mīkstinājumiem un garumzīmēm. Piemēram, Stanislavs - Staņislavs, Artūrs - Arturs, Ļeontjevs - Leontjevs. Līdz ar to ir izveidojas situācija, kad vienas ģimenes locekļiem var būt dažādi rakstīti uzvārdi. It kā tas pats, bet nesakrīt. Līdz ar to vēlams dzimšanas apliecību nomainīt pret jaunu. Ir gadījumi, kad cilvēkiem pat noder vecās apliecības, kas rakstītas krievu valodā, piemēram, formējot braucienus uz Baltkrieviju. Nav jātulko.

— No šī gada 1. janvāra laulāties var arī ārpus dzimtsarakstu nodaļas vai baznīcas — piemēram brīvā dabā, pilī, muzejā vai kādā citā brīvi izvēlētā vietā. To paredz Saeimā atbalstītie grozījumi vairākos likumos. Kas jāzina cilvēkiem, kuri grib laulāties, piemēram, ezera krastā?

— Tik tiešām jaunie tagad var izvēlēties vietu, kur vēlas laulības ceremoniju. Bet nebūs tā, ka dzimtsarakstu darbinieks nāks reģistrēt laulību, piemēram, pie ugunskura ezera krastā, jo Civilstāvokļa aktu reģistrācijas likumā atrunāts, ka Dzimtsarakstu nodaļas darbinieks izvērtē šīs ceremonijas vietu. Ja viņš uzskata, ka tā nav izvēlēta pārdomāti, viņš var atteikties turp doties reģistrēt šo faktu. Jāņem vērā, ka, pat ja visi apstākļi der, Dzimtsarakstu nodaļas vadītājs, vietnieks vai cits darbinieks, kam atļauts šo juridisko aktu veikt, jaunlaulātie un liecinieki ārpus dzimtsarakstu nodaļas telpām izvēlētajā vietā paraksta tikai protokolu “Par laulības noslēgšanu ārpus dzimtsarakstu iestādes telpām”. Nākamajā darba dienā jaunlaulātajiem jāierodas dzimtsarakstu nodaļā pēc laulību apliecības. Pirms tā Dzimtsarakstu darbinieks, protams, sastāda reģistru. Ārpus Dzimtsarakstu nodaļas telpām laulību apliecību neizsniegs.

Protams, jaunie ir saskatījušies filmas un lasījuši internetā par laulību ceremonijām gaisa balonā, zem ūdens un vēl sazini kur, bet mēs neiesim vadīt ceremoniju tādas vietās. Jābūt pietiekami pārdomātām vietām, kur būtu normāli darba apstākļi. Ja darbinieki atsaka veikt ceremoniju jaunā pāra izvēlētajā vietā, tad viņi ir tiesīgi turpināt meklēt Dzimtsarakstu nodaļu, kuras darbinieki būs ar mieru novadīt ceremoniju tādos ekstrēmos apstākļos, kādos cits varbūt nepiekrīt. Tagad jaunā kārtība paredz, ka neatkarīgi no personas dzīvesvietas vai fakta notikuma vietas, laulību, dzimšanas un miršanas faktu var reģistrēt jebkurā Latvijas Republikas dzimtsarakstu nodaļā, vai tas būtu Rīgā, Rēzeknē vai Liepājā, galvenais, lai būtu ērtāk šī notikuma pieteicējam.

— Kādas ir jūsu prognozes par pāru interesi laulāties ārpus Krāslavas Dzimtsarakstu nodaļas?

Es domāju, ka šis jauninājums visvairāk būs pieprasīts tur, kur ir brīvdabas vai kādi citi muzeji, jūras krasti, pils kompleksi. Mūsu novadā, iespējams, izmantos grāfu Plāteru pils teritoriju un mūsu viesu namus. Vai būs liels pieprasījums, to redzēsim. Gada sākumā ir zvanījuši un interesējusies par šo lietu, bet vai paliks pie tās gribēšanas, izvērtējot visus apstākļus — tā jau cita lieta. Pašlaik cilvēki piesaka reģistrācijas datumus uz vasaru, bet ārpus telpām vēl neviens nav pieteicies. Es domāju, ka mūsu pusē vairāk tomēr laulāsies baznīcās.

Kāzu ceremonija brīvā dabā ir saistīta ar nopietnu sagatavošanas procesu un arī ievērojamiem finanšu līdzekļiem. Ir jāpadomā par ļoti daudzām lietām: vajag sēdvietas viesiem, nojumi, kur patverties lietus gadījumā, kaut kādus dekoratīvos elementus, transportu, ziedus, galdus, apskaņošanas iekārtu un daudz cita. Tas prasa ļoti rūpīgu plānošanu un daudz vairāk darba gan jaunajiem, gan vedējiem, gan visiem citiem, kas tajā iesaistīti. Es zinu, ka kolēģi jau ir braukuši vadīt laulību ceremoniju ārpus dzimtsarakstu nodaļas telpām, bet ļoti maz, jo to var atļauties turīgi cilvēki.

— Vai ir izmaiņas attiecībā uz iesniedzamajiem dokumentiem pirms šīs procedūras?

— Tikpat kā nekas nav mainījies. Vienīgi, piemēram, jaunie uzraksta iesniegumu un iesniedz Krāslavas Dzimtsarakstu nodaļā, bet tad izdomā — nē, gribu braukt uz Ventspili vai Dagdu vai laulāties baznīcā. Viņiem jāatnāk uz Dzimtsarakstu nodaļu, kurā iesniedza iesniegumu un jāpaņem izziņa, kas būs nepieciešama iesniegšanai citā dzimtsarakstu nodaļā, kuru izvēlējies, vai baznīcā. Svarīgi arī zināt, ka neatkarīgi no tā, kur laulība tiks noslēgta: dzimtsarakstu nodaļā vai baznīcā, iesniegums un laulības noslēgšanai nepieciešamie dokumenti sākumā ir jāiesniedz dzimtsarakstu nodaļā. Tas nozīmē, ka dzimtsarakstu nodaļas darbinieks pēc iesnieguma saņemšanas un dokumentu pārbaudes izdod garīdzniekam paredzēto izziņu “Par laulības noslēgšanai nepieciešamo dokumentu pārbaudi”.

— Ja vīrieša un sievietes kopā dzīvošana nav dokumentāli apstiprināta, cilvēki šīs attiecības nereti dēvē par civillaulību, un šāds šo attiecību definējums vienkāršās tautas apziņā ir stipri iedzīvojies. Vai tas ir pareizs?

— Tā ir izplatīta kļūda. Civillaulībā dzīvo tieši tie cilvēki, kuri oficiāli reģistrē savas attiecības Dzimtsarakstu nodaļā vai baznīcā. Turpretī divu cilvēku nereģistrētas attiecības, kuras mēdz nepareizi dēvēt par civillaulību, patiesībā ir kopdzīve, kas mūsu valstī nav juridiski atzīta, bet dažās citās tā tiek atzīta. Latvijas likumos atzīta ir tikai civillaulība, kas noslēgta dzimtsarakstu nodaļā, bet no 1994. gada to ir iespējams izdarīt arī baznīcā. Patiesībā cilvēki jauc šos jēdzienus vēl kopš PSRS. Kopdzīve arī ģimene, tajā ir kopīgi bērni, bet abiem būtu jāpadomā par nākotni.

— Vai arī kopdzīvē ir kādi ieguvumi, ja jau tās popularitāte ir visai liela?

— No likuma viedokļa kopdzīvē abi ir sveši cilvēki, bet citādi tā ir ģimene ar savām ikdienas rūpēm, darbiem, problēmām, cerībām, mīlestību un savstarpējām attiecībām. Un, protams, šajās ģimenēs dzimst bērni, un pareizi, kad šiem bērniem tiek atzīta paternitāte. Ja kaut kas notiek ar tēvu vai māti, bērns var saņemt apgādnieka zaudējuma pensiju un pretendēt uz mantu. Parasti saka — sievietei tā laulība vajadzīga, vīrietim kamdēļ? Nu nav tā, arī vīrietis var zaudēt ļoti daudz. Laulības apliecība apstiprina un garantē dzīvesbiedriem mantiskās un juridiskās tiesības laulības šķiršanas gadījumā. Vēl piemērs: abi 30 gadus ir kopdzīvē, viens pensionārs nomirst, otrs no valsts nesaņem kā atraitnis neko, jo juridiski viņi bijuši sveši cilvēki.

— Jums ir pretargumenti izplatītajam viedoklim, ka ar laulības apliecību ģimenes saglabāšanas problēmu atrisināt nav iespējams? Kas patiesībā palīdz stiprināt un saglabāt ģimenes saites? Vai vienotas receptes nav?

— Dokuments mīlestību nevienam nedod, viss atkarīgs no paša. Ir nelaimīgi cilvēki ar papīriem un arī bez papīriem. Situācijas var būt dažādās. Redziet, kā saka, kamēr problēma neskar, jautājumu nav. Neviens jau neplāno pēkšņi mirt vai šķirties. Atgriežoties pie iepriekšējā jautājuma — tagad populāri ir tā, ka kopdzīvē viens no pāra dzīvo ārzemēs, otrs audzina bērnus mājās. Viens strādā vairāk, otrs it kā mazāk, bet tik un tā piedalās ģimenes budžeta veidošanā. Darbā ārzemēs cilvēks nopelna, iegādājas dzīvokli, skaisti dzīvo 10-15 gadus, tad abi pašķiras raksturu dēļ. Bet kā tad tālāk? Sieva mazgāja veļu, uzkopa telpas, ēst vārīja, pieskatīja bērnu, un viņai no dzīvokļa nekā, jo otra pusīte to nopirka.

Bet pie mums ir: “A kas tu man esi, man bija alga, es to nopirku!” Tādā brīdī neviens neskaita otra cilvēka ieguldījumu, tā, kuram patiesībā bija smagāk jāstrādā, jo tā sadzīviskā puse bieži vien ir pati smagākā ģimenē. Kad abi pašķiras, tad arī atklājas, kas ir zaudētāji. Jā, papīrs nav garants attiecībām, bet tas ir garants nākotnei. Piemēram, garants tam, ka viņš vai viņa kopdzīves laikā nestāsies laulībā ar citu un neizmetīs tevi laukā no dzīvokļa, un tad tev vairs nebūs kur dzīvot. Ja reģistrēta laulība, jautājums tiek risināts likuma noteiktajā kartībā. Bet arī pie kopdzīves varianta ir izeja iegādājoties dzīvokli vai mašīnu, īpašumu formēt uz abiem (kā līdzīpašnieki).

— Laika ritumā cilvēks mēdz sekot līdzi daudzām lietām, tostarp arī modei. Vai šodien arvien aktuāls maigas un romantiskas līgavas tēls? Varbūt viss ir mainījies? Kā tērpjas līgavas un līgavaiņi, kāds ir līgavas pušķis, kādi ir gredzeni, kādus ziedus iecienījuši dāvināt kāzu viesi? Vārdu sakot, kāda šodien ir kāzu mode?

— Visas līgavas ir ļoti skaistas, un romantiskais tēls ir saglabājies, neskatoties uz mūsdienu skarbo dzīvi. Jebkura meitene šajā savā, kā visas uzskata, mūža vienīgajā dienā, grib būt skaista un ir skaista, jo jūtas laimīga. Citai varbūt izpaužas uztraukums. Vīrieši arī skaisti, bet meitenes tomēr vairāk — mēs visas gribam būt princeses šajā dienā.

Protams, katrs izvērtē savu naudas maciņu. Ja kādam pirkstā ir gredzens ar briljantu, tas vēl nenozīmē, ka vienkāršais un ierastais laulību gredzens izskatīsies sliktāk. Šajā dienā tas nav izšķirošais. Arī tērpi atkarīgi no maciņa biezuma, bet var sašūt arī lētāku, bet tāpat ļoti skaistu tērpu. Protams, savu iespaidu atstāj gaume, bet, domāju, mūsdienās salonu darbinieki jaunajiem iesaka vislabāko atbilstoši viņu maksātspējai. Pušķi ir līdzi faktiski visām līgavām, neatceros nevienas kāzas bez tā. Pušķi ir ļoti skaisti, individuālas izpausmes. Gan jau līgavainis zina, kāda izredzētajai gaume un kas viņai patīk. Kaut viens zieds, bet ir rokā katram kāzu viesim. Latvijā tas laikam būtu liels šoks, ja kāzu viesi ierastos bez ziediem, jo esam ziedu valsts. Mūzikas izvēlē uzticas mūsu gaumei, bet ir bijuši pāri, kas gribēja dzirdēt pašu izvēlētu. Mēs arī sakām — jūs to varat darīt, bet jāpadomā, lai mūzika būtu tāda, kas netraucē runāt. Kādu pāri draugi gribēja iepriecināt ar bītlu dziesmām, un ceremonijas laikā viņi paši dziedāja šīs dziesmas.

— Dzimtsarakstu nodaļa ir ļoti nopietna valsts struktūra, tieši šīs iestādes darbiniekus cilvēki grib redzēt bezmaz kā savas ģimenes locekļus, kuri gan bēdās būs saprotoši un iejūtīgi, gan svētkos smaidīgi un sirsnīgi. Vai izdodas?

— Reizēm ir pat ļoti smagi just līdzi cilvēkiem, kuru tuvinieki aiziet. Vakar māte reģistrēja 36 gadus vecās meitas miršanas faktu, kurai palikuši divi bērni. Tas ir šausmīgi sāpīgi. Tādā brīdī atmiņā ataust, ka kaut kur paziņu lokā bijuši līdzīgi gadījumi... tas ir smagi. Jūtam līdzi, bet cenšamies neuzbāzties, dažkārt izsakām līdzjūtību, bet citreiz ir tik grūti ko pateikt otram, ka labāk paklusēt vai pateikt: “Turies!” Uzmanīgi jāizvērtē, kāds cilvēks sēž pretī, vienam vajag pateikt vairāk mierinošu vārdu, citam mazāk, vēl kādam labāk klusējot jāizdara oficiālās lietas.

Savukārt priecīgos brīžos jāsmaida. Tādi ir divi: laulības un dzimšanas. Laulība ir sākums visam, tajā ir lielākais prieks un pacilātība. Jo vecāks paliec pats, jo vairāk saproti un emocionāli dziļāk iejūties jauno pāru vecāku lomā. Varbūt palīdz tas, ka pašam ir lieli bērni. Jaunībā mums daudz kas paskrien garām, visi ceļi vaļā, kad esam tie visgudrākie un par vecākiem neaizdomājamies... Kad priekšā stāv jaunais pāris tavu bērnu vecumā, tu kā neviens saproti tos vecākus, kuri sēž blakus jaunajiem, un jūti to, ko viņi jūt. Iedvesmo tas, ka tavā priekšā stāv cilvēki, kuriem nav vienalga, kuri atnāca nevis formalitātes pēc, bet tiešām mīl otru pusīti, ar kuru ir ieradies izbaudīt svētkus, un, to redzot, tu dzīvo līdzi.
Pie mums nekad nav bijis, ka aizmirstu gredzenus vai vēl ko. Iztiekam bez nepatīkamiem starpgadījumiem. Lai nu kā būtu, māņticīgi drusku esam un katrās mājās ir savi ticējumi. Ja jaunie nedomā, tad vedēji vai vecāki ne reizi vien atgādina par gredzeniem, ziediem un citām lietām.

— Kā ar ārzemniekiem?

— Ja viņi ir krievvalodīgie, problēmu nav. Bet ir bijuši gadījumi, kad ceremonijas laikā tulko angļu vai vācu valodas skolotāji. Tulkotāju meklē paši jaunie, mēs šādu pakalpojumu nesniedzam. Skaidrs, ka dzeju neviens netulko, jo tas nav iespējams. Ārzemniekiem šeit patīk, viņi klausās uzmanīgi. Ārzemēs oficiālā reģistrācija norit pieticīgāk. Var jau rīkot tikpat svinīgi kā šeit, bet tas maksā naudu, tur parasti izvēlas vienkāršāku ceremoniju.

— Paldies par interviju!

Juris ROGA