Šķautnaina glāze kā laikmeta simbols

Nešaubos, ka visiem stiprā dzimuma pārstāvjiem no bijušo gaišās nākotnes cēlāju pulka tagad ietrīcējās sirds. Tieši tik maksāja degvīna pudele L. Brežņeva ieilgušajā stagnācijas laikmetā. Aktīvās komunisma celtniecības laikā vienā sestajā daļā sauszemes tauta īpaši nerūpējās par savu veselību. Mēs dzērām draudzīgi un daudz: darbā un mājās, svētkos un ikdienā, ar ieganstu un bez tā. Tam bija svarīgi iemesli. Vārda brīvība — tikai virtuvēs. Lai kā balsoja, bet vēlēšanu rezultāti vienmēr bija zināmi — 99,9% nekļūdīgās PSKP biedru bloka un priekšniecības nozīmēto bezpartijisko labā. Tie, kuri ticēja Dievam, vienmēr un visur juta padomju tikumības sargu vērīgos skatienus, ceļš uz ārzemēm bija liegts. Uz sociālisma valstīm varēja izbraukt tikai izredzētie, pārējiem — dzelzs priekškars. Kodolvalsts, kas iekaroja kosmosu, tā arī neiemācījās izgatavot normālus zābakus, pašūt džinsenes, toties PSRS ražotie krāsu televizori bija vissmagākie pasaulē. Pustukšie veikalu plaukti, piespiedu dzīve, kad deficīta importa preces varēja dabūt tikai ar pazīšanos, tā teikt, pa blatam... Naudu automobiļa iegādei ģimenes krāja gadu desmitiem ilgi, “Žiguli” un “Moskviču” varēja nopirkt tikai laimīgie. Kā lai te nesāk dzert?

Mūsu paaudze ar markas vīniem nebija izlutināta, pilnībā pietika, piemēram, ar vīniem “Volžskoje”, “Solncedar” un “Agdam”. Pēdējais arī tagad atrodams veikalu plauktos. Kas bija kopīgs krāsainajiem tautas dzērieniem? Pieejamība, cena un “nāvējošais spēks” 20 grādos. Bija arī blakne — no rītiem sāpēja galva, bet par gūto baudu, kā zināms, ir jāmaksā. Atmiņā uzpeldēja tā jautrā laika paruna: “Darba tauta dzer vīnu, kad šņabim trūkst naudas”. Un trūka pastāvīgi.

Lūdzu piedošanu, godājamo lasītāj, ka pavisam novirzījos no tēmas. Runa nav par dzērieniem, bet par traukiem. Tad, lūk, manas jaunības laikā katras ģimenes pieticīgo sadzīvi rotāja šķautnainas divu kalibru glāzes (graņonkas). Kaut kur es lasīju, ka par savu tapšanu šedevrs no parastā stikla ir pateicību parādā Verai Muhinai, pasaulslavenās skulptūras kompozīcijas “Strādnieks un kolhozniece” autorei. Protams, gadiem ritot, vīna kausi un degvīna glāzītes no plāna stikla banketa galdu servēšanā aizstūma malā šķautnainos traukus, bet arī šodien tos turpina izmantot virtuvēs, pirtīs un garāžās, uzvēdinot patīkamas atmiņas.

Skaidri atceros: ja pirms 50 gadiem četrdesmit-grādīgo dziru lēja mazās šķautnainās glāzītēs, tad, tuvojoties attīstītā komunisma celtniecības laikmetam, tika izmantotas lielās glāzes. Masveida dzeršana savu kulmināciju sasniedza astoņdesmitajos gados, kad mums vienu pēc otra nācās apglabāt ģenerālsekretārus. Tagad arī skaidri nesapratīsi, par ko dzēra toreiz — vai nu no bēdām, vai no prieka? Dzīrojām tiktāl, ka valstī tika izvērsta pretalkohola kampaņa, kas beigu beigās sagrāva lielvalsti. Un ja pārbūves laikā Baltijas republiku iedzīvotāji vismaz ar pazīšanos un par taloniem vēl kaut kā varēja iegādāties pirmās nepieciešamības šķidro preci, tad Krievijas nomalēs stāvoklis bija pavisam bēdīgs.

Astoņdesmitajos gados mani fotoattēli tika publicēti visos republikāniskajos laikrakstos, par ko Latvijas Žurnālistu savienība arī piešķīra man augsto apbalvojumu — komandējumu braucienam pa Jeņiseju. No Rīgas ar tūristu grupu es devos tālajā ceļā. Lidojām ar lidmašīnu. Krasnojarskā pēkšņi noskaidrojās, ka ceļojums sāksies dienu vēlāk, bet mēs pagaidām apmetāmies viesnīcā. 1988. gadā Sibīrijā pilnā sparā bija izsludināta žūpības un alkoholisma apkarošana. Tikai kā braukt aiz Polārā loka bez visnepieciešamākā? Novadnieki, acīmredzot saskatījuši manī perspektīvu, uzdeva par jebkuru cenu sadabūt piecas pudeles četrdesmitgrādīgā dzēriena. Iepriekš izpētījis situāciju, es noskumu: pilsētā ar miljons iedzīvotājiem bija tikai daži vīna un degvīna veikali. Vēl pirms saullēkta es jau biju pie tuvākā veikala, kur ieraudzīju kilometru garu rindu. Tur pirmo reizi man nācās sastapties ar īstu tautvaldību: divi dūšīgi izrīkotāji uz manas delnas uzrakstīja tūkstoš divsimt nezin kādu numuru. Kārtība triumfēja, nostiprinājās cerība, taču pēc piecām nogurdinošas gaidīšanas stundām uz lielā veikala sliekšņa parādījās varena dāma baltā virsvalkā un, iespiedusi rokas sānos, skaļi paziņoja: “Vīns un degvīns beidzies, šodien pieveduma nebūs.” Pūļa reakcija nebija izsakāma vārdos.

Nav bezizejas situācijas, un kaimiņš rindā, ar kuru paspējām sadraudzēties, pēkšņi pateica ģeniālu ideju. Viņa radiniece strādā ORSa veikalā, un par nelielu piemaksu viņš garantē piecas pudeles konjaka, taču ne bez atlīdzības — nāksies uzcienāt. Man nebija kur likties, un drīz vien lielas ēkas pagalmā uzticamais puisis parādījās ar solīto preci un lielu šķautnainu glāzi rokā. Kas norunāts, tas norunāts...

Ceļā uz viesnīcu es izpildīju pasūtījuma otro daļu, nopērkot pārtikas preču veikalā ar tukšiem plauktiem vārītu komisijas desu par 6,5 rubļiem. Tik trakas cenas Latvijā vēl nebija redzētas. Kad mēs uzmanīgi apskatījām uzkodas, visus pārsteidza svaigās delikateses krāsa - zaļganpelēka griezumā. Mēs nesākām riskēt un, pastaigājuši pa viesnīcas gaiteņiem, veiksmīgi apmainījām gaļas deficītu pret dažām glāzēm ciedru riekstu, bet kausētos sieriņus un brētliņas tomātu mērcē nopirkām bufetē. Šķautnainas glāzes savācām pa viesnīcas numuriem, un bankets atvadām no krasta izdevās. Brauciena laikā pa Jeņiseju, apskatot piekrastes pilsētas, mēs veltīgi mēģinājām nopirkt grādīgo dziru un tikai tuvojoties Polārajam lokam kļuva pieejams ziemeļnieku galvenais dzēriens — spirts. Garšas ziņā pretīgo sešdesmitgrādīgo šķidrumu pirms lietošanas nācās atdzesēt varenās upes ledainajos ūdeņos. Mūsu kompānijā nebija hronisko cienītāju iedzert, taču gadījās svētki, dzimšanas dienas, bet kajītēs mūsu rīcībā allaž bija šķautnainas glāzes, ar kurām nekas nenotika pat tad, ja tās nokrita uz grīdas. Kādam sabrukuma laikmeta simbols ir piecstaru zvaigzne, sirpis un āmurs, bet mana sirds notrīc, ieraugot šķautnainu glāzi. Arī tagad tajā dzidrais šķidrums šķiet garšīgāks un reibinošāks. Atgādinājums par dzīves labākajiem gadiem, kas nenāks atpakaļ...

Otrais tā neaizmirstamā laikmeta atmiņu kamols. Bija laiks, kad man nācās vadīt arī kolhoza arodbiedrības organizāciju. Manā atmiņā uz visu mūžu saglabājās pirmrindas mehanizatora paskaidrojuma rindas (viņš uz dienu tika atstādināts no darba zināma iemesla dēļ): “... Tādā un tādā datumā es nebiju piedzēries, tikai iedzēris divas glāzes degvīna un glāzi vīna.” Nav vērts šaubīties: runa bija par lielu šķautnainu glāzi, citādi arī nevarēja būt. Bija gan cilvēki mūsu laikos...

Līdz galam neuzceltais komunisms sabruka, arī kapitālisms grūti sadzīvo ar vecajiem paradumiem. Vēl jo vairāk tāpēc, ka alkohols tagad plūst straumēm. Smagi elpojot no izdzertā, kaut kā vieglāk spriest par daudzu mūsu neveiksmju tēmu. Vainīgs vienalga kas, tikai ne mēs paši.

Cik reižu domāju, ka turēt Eiropas plastikāta glāzi rokās ir neērti un pat pretīgi. Tā taču var apgāzties uz galda, izšļakstot pagaidām neaizstājamo dzīvības eliksīru.

Gods un slava šķautnainajai glāzei!

Aleksejs GONČAROVS