Valērijs, Romāns, Nikolajs un... rotāns

Aizvadītā neveiksmīgā ziema tā sarūgtināja mūsu copmaņus, ka izbeidzās strīdi. Sākumā tika vainoti laika apstākļi, vēlāk — meteorīts, bet zivis kā uzsāka badastreiku vēl decembrī, tā turpina to arī tagad. Nelīdz nekādi viltīgi paņēmieni. Nesen mana pazīstamā makšķernieka dzīvesbiedre sūdzējās man: “Uzdāvināju Jānim dārgo makšķernieka firmas tērpu par pusotra simta latu, bet viņš pēdējo reizi noķēra tikai astoņas zivteles mazā pirksta lielumā.” Kā vien varēdams centos glābt paziņu un gudri paziņoju: “Tikai vienas copes laikā dārgais pirkums nekad neatmaksājas.”

Ļaunas mēles vienmēr kaitina copmaņus, taču visvairāk šoziem cietu es. Lasītāji lūdz man sagatavot zvejnieku stāstus, tikai kur lai tos ņem, ja pēc katras atgriešanās no ezera cenšos apiet kaķus ar līkumu. Negrābsi taču tēmu no zila gaisa, un svētdien es izgāju uz Persteņa ezera ledus, kur, kā tika stāstīts, gadījušies labi rotānu lomi. Ne jau ar makšķernieka kasti, bet ar fotoaparātu. Izvēlējos laiku, kad rīta cope gāja uz beigām, taču iznākums bija tieši tāds pats kā uz ezeriem: uz trim copmaņiem — trīs zivtiņas un tikai viens rotāns noderēja fotografēšanai. Romāns pozēja ar triumfējošu sejas izteiksmi, bet Valērijs un Nikolajs mierināja sevi ar domu, ka pēcpusdienā cope būs dižāka.

Atzīšos godīgi: pats es nekad netiku ķēris rotānus, taču nācās gatavot sižetu laikrakstam. Un arī eksotisko zivju cienītāji parasti nav skopi vārdos — stāsta visu, neko neslēpjot. Vēl jo vairāk, melnie rīmas ciena visu veidu dzīvo ēsmu. Todien Romāns un Valērijs uz parasto ziemas vizuļu āķiem uzsprauda cūkas speķa gabaliņus, bet Nikolajs ķēra ar ļoti lielu mormišku. Pa pirmo ledu daudz cilvēku pulcējās uz Indras ciemata dīķa, kur lieliski kodās lieli rotāni: varēja noķert eksemplārus, kas svēra pat puskilogramu. Arī tur par visatzītāko ēsmu tika izmantots cūkas speķis, taču rotānus varēja noķert uz sliekām. Vispār melnie rotāni agrāk mita tikai Tālo Austrumu ūdenstilpēs. Pēdējos gadu desmitos pieticīgās zivteles, kas atgādina Melnās jūras grunduļus, okupēja ļoti daudzas Krievijas ūdenstilpes, bet tagad, lūk, šķērsoja arī Eiropas Savienības robežas, par ko jāpateicas vai jāpeļ (kā nu kuram patīk) pīles, kas uz savām ķepiņām pārnes zivju ikrus. Mūsu novadā par rotāniem sāka runāt pirms ceturtdaļgadsimta, vēlāk ievingrinājās to ķeršanā.

Rotāni ir alkatīgas plēsoņzivis. Kad šīs zivis parādās nelielajos ezeros un dīķos, tās pilnībā var iznīcināt citu zivju ikrus un mazuļus. Pat pieticīgās karūsas nespēj izturēt alkatīgo agresoru spiedienu. Tikai līdakas, kad to ir papilnam, nepieļauj nekaunīgo “jaunatnācēju” savairošanos. Tā tas bija arī uz Persteņa ezera: kad savairojās līdakas, samazinājās rotānu skaits. Vēlāk gadījās zivju smakšana, no kā cieta zaļsvārces, un uzreiz palielinājās melno rīmu skaits. Ziemas sākumā pieredzējušie rotānu mednieki iemanījās noķert pa dienu pāris trīs kilogramus, bet februārī vairs nebija copes. Indrā rotānu cope beidzās agrāk — vēl janvārī. Iemesls — skābekļa bads, kura laikā rotāni pārstāj meklēt barību, taču bojāeja tiem nedraud. Dzīvīguma ziņā melnie plēsoņas pārspēj pat karūsas.

Romāns man atklāja lielu noslēpumu: viņš tā aizrāvās ar rotānu copi, ka gadus piecpadsmit par citu makšķerēšanas veidu arī neinteresējas. Viņš zina tādas slepenas nomaļas ūdenstilpes, kur ar lielu baudu makšķerē rotānus un karūsas. It īpaši vasarā. Rotānus, kas nav izvēlīgi ēsmas ziņā, var noķert gandrīz vienmēr, nepievēršot uzmanību dabas untumiem.

Jaunais paziņa zvērēja man, ka garšas īpašību ziņā rotāns nav salīdzināms ne ar kādām citām ezera zivīm. Baltā gaļa ir īsta delikatese gan zupā, gan ceptā un kūpinātā veidā. Vēl kas nav mazsvarīgi: rotāns ir zivs bez asakām, par ko to slavē namamātes. Lielu baudu sagādā puskilogramu smagi eksemplāri, kurus izdodas noķert ne uzreiz.

Daba necieš tukšumu, un, ja mēs, neveiksmīgie saimnieki, nevaram atjaunot līdaku, zandartu un plaužu skaitu ezeros, tad ķersim rotānus. Tie nekaunīgi okupē ūdens teritorijas, kas cilvēku vainas dēļ kļuvušas par sīkzivju mitināšanās vietām.
“Desertam” — labas ziņas: pieredzējušais copmanis Ivars mazināja vispārējo apjukumu: Latgalē esot viens ezers, kur stabili varot noķert nelielus plaužus. Tiesa, ne jau mūsu pusē, bet Ludzas virzienā. Tāpēc, kolēģi copmaņi, attālums nav šķērslis. Nu jau sācies marts, bet pavasaris ir cerību un iedvesmas laiks. Mēs visi savā dvēselē esam romantiķi.

Aleksejs GONČAROVS