Bijušā rajona teritorijā arvien biežāk sastopami tādi labdari, kuri līdzpilsoņiem veltī savu darbu, zi- nāšanas, laiku un pretī neprasa neko — pat ne pateicības un slavināšanu. Šajā mecenātu pulciņā droši iekļāvusies Diāna Poļaka, kura, savas sirds vadīta, interesentiem Ezerniekos palīdz gūt iemaņas rokdarbos un radīt skaistus darbiņus. Viņa ir arī lieliska de- jotāja, Dagdas invalīdu brālības “NEMA” deju grupas dalībniece, kura kopā ar invalīdu ratiņkrēslā Aivaru Brici sagriež tādu dejas virpuli, ka skatītājiem acis asaro!
Diāna: “Dejas ir mana lielā aizraušanās! Cilvēkiem šķiet, ka dejot pārī ar cilvēku ratiņkrēslā ir ļoti smagi, bet man dejojas viegli. Kad mācījos Ezernieku vidusskolā, es gāju dejot pie skolotājas Veltas Kalniņas, un viņa visiem saviem dejotājiem prata ielikt pamatīgus pamatus. 1995. gadā kopā ar viņu braucām uz Dziesmu un deju svētkiem Rīgā. Skolā es cītīgi piedalījos visos deju kolektīva mēģinājumos un, pateicoties skolotājai Kalniņai, man tagad ir tādas prasmes, ka neviena deja nesagādā grūtības. Protams, dejojot ar cilvēku, kurš pārvietojas ratiņkrēslā, ir jāmāk pielāgoties. Ja arī kaut kas nesanāk, ir jādara viss iespējamais un neiespējamai, lai cilvēki zālē to neierauga.
Šis priekšnesums ir brālības “NEMA” biedru kopīga ideja, liels ir arī mūsu horeogrāfa Aijas Utkinas ieguldījums tajā.”
Kā jau sapratāt, Diāna ir no Ezerniekiem, bet šodien dzīvo Dagdā, jo tur ir viņas ģimene. Savulaik pabeigusi Ezernieku vidusskolā 9 klases, devās uz Dagdas arodvidusskolu apgūt šuvējas profesiju un paralēli vakarskolā ieguva vidējo izglītību, bet par šuvēju tā arī nekļuva. Vēlāk pabeidza arī pārdevējas kursus un kādu laiku strādāja par pārdevēju. Starp citu, arī Diānas dzīvesbiedra Edgara darbavieta ir veikals, tikai viņš nav pārdevējs, bet veic dažādus darbus.
Šodien Diāna ir bezdarbniece, ziedojas savas dzimtās vietas iedzīvotājiem, mācot rokdarbus radošajā darbnīcā Ezernieku bibliotēkas telpās.
“Tas arī ir viens no maniem hobijiem — darināt dažādas skaistas lietas no dažādiem materiāliem,” turpina Diāna. “Man patīk daudzveidība un cenšos to nodot citiem, arī meitiņām. Vecākā meita Jana mācās Dagdas vidusskolas 4. klasē, bet četrgadīgā Milana apmeklē bērnudārzu.
Bibliotēkā rokdarbnieces pulcējas otrdienās plkst. 15, bet nevienam nav pienākums apmeklēt radošās darbnīcas regulāri. Mēs darbojamies dvēseles priekam. Kāds vienkārši piedāvāja veidot sieviešu klubu, lai pulcētos kopā pie tējas tases, parunātos par dzīvi un pie reizes arī kaut ko lietderīgu padarītu. Patiesībā mums tā tas arī sanāca, tikai nereģistrējām savu pulciņu kā oficiālu organizāciju. Sagribēja cilvēks — atnāca, pamācījās un turpina mājās vai neturpina nemaz. Mēs izšujam, adām, tamborējam, vārdu sakot, apgūstam visu, ko gribam iemācīties. Cilvēki paši nāk un piedāvā, dalās ar savu pieredzi. Šobrīd darinām skaistas lietas no kreppapīra un atklātnes apveikumiem. Idejas smeļamies ne tikai tautas pūra lādē, bet arī plašajos interneta resursos. Visu var realizēt, ja ir vēlme.”
Šī iniciatīva aizsākās vēl pirms gadumijas, kad Dagdas invalīdu brālība “NEMA” sarīkoja savu rokdarbu izstādi Ezernieku bibliotēkā, kurā bija apskatāmi daudzi interesanti darbiņi. Bibliotēkā dzima iniciatīvas grupa, kura nolēma izveidot Jaungada rotājumus, un ar to viss sākās. Kā nākamā dzima pulciņa ideja, kurā tika aicināti piedalīties no skolēna līdz pensionāram ieskaitot. Čakli darbojas visi, arī bērni aizraujas ar rokdarbiem un viens otram netraucē. Tiesa, skolēni nedaudz kavē nodarbību sākumu stundu dēļ skolā un arī aiziet agrāk, jo jāpaspēj uz autobusu.
Juris ROGA
.jpg)
.JPG)
