Pagājuši visi ziemas svētki. Mēs pārdzīvojām gan priecīgus, gan skumjus momentus, kuri diemžēl ziemā ir neizbēgami. Ārstējamies no sezonas saaukstēšanās slimībām, pagaidām it kā nekam negatavojamies. Šis laiks tieši paredzēts iekšējai analīzei, izejas meklēšanai pēc situācijas, ko radījuši svētki, lai pārdomātu savu līdzšinējo dzīvi. Parasti svētki, tāpat kā konflikti, rāda mums, kas mēs esam. Bieži vien mēs paši sevi pārsteidzam. Tas nozīmē, ka jāsameklē kaut kādas mierīgas un laimīgas dzīves receptes.
Parasti mēs meklējam dažādos avotos (avīzēs, žurnālos, internetā) kaut kādas zīmes vai rituālus, kaut kādus buramvārdus vai brīnumainas norādes, kuras noteikti, kā mums sola, izmainīs dzīvi. Mēs ticam brīnumam. Turklāt ļoti gribas, lai šis brīnums notiek pats no sevis. Bez mūsu pašu piepūles, taču ar jūtamu pozitīvu rezultātu. Es nevaru noliegt gadījuma un sakritības iespēju, nevaru spriest par nepsiholoģiskām un tuvu pie psiholoģijas esošām lietām tikai viena iemesla dēļ, tāpēc ka varu izskaidrot to no psiholoģijas viedokļa. Šajā sakarībā gribu teikt, ka pat visās brīnumlietās ir savas likumsakarīgas, psiholoģiski izskaidrojamas shēmas.
Piemēram, Ziemassvētku naktī (vai kādā citā rītā), kā iesaka kāds portāls internetā, vajag uz sarkana papīra ar zaļu zīmuli uzrakstīt to, ko ļoti gribas, un nolikt uz palodzes tieši tajā brīdī, kad debesīs parādīsies pilnmēness un apgaismos jūsu logu (atceroties kaut ko lasītu es vienkārši improvizēju). Pieņemsim, jūs visu izdarījāt pareizi un uzrakstījāt, ka ļoti gribat satikt savu otro pusīti. Tālāk ir divi notikumu attīstības varianti. Pirmais: jūs, visu izdarījāt, kā vajag, sēžat mājās un gaidāt vēlmes piepildījumu. Nekas nenotiek, jūs esat vīlušies, varbūt mēģināt vēlreiz, atkal nekas nenotiek, un jūs atsakāties no ieceres, pat esat depresijā. Otrs variants: visu precīzi uzrakstījāt un nolikāt tur, kur vajag, jūs sākat gatavoties šim pašam brīnumam — sakārtojat savu ārieni, atjaunojat garderobi un jaunā izskatā biežāk apmeklējat pasākumus sabiedriskās vietās, kur agri vai vēlu parādīsies tas, kurš būs jūsu liktenis visai turpmākajai dzīvei. “Burvju” rituāls nostrādāja, jūs teiksiet. Taču tas rituāls darbojās vienīgi kā ierosa uz darbību, uz cilvēka pozitīvu noskaņojumu. Un šis cilvēks visu izdarīja pats! Un tā visā — vai tas būtu darbs, panākumi, atzinība, mīlestība, veiksme.
Shēma ir pavisam vienkārša: doma — vēlēšanās — darbība. Tas nozīmē, mūsu laime, tāpat kā nelaime — mūsu galvās.
Vēl senās Ķīnas domātājs Konfūcijs teica, ka daudz mazāka nelaime būt apzagtam vai apmānītam nekā visu laiku to atcerēties. Varu citēt vēl vienu teicienu. Psihologs un fiziologs Aleksandrs Lurija rakstīja: “Smadzenes raud, bet asaras birst sirdī, aknās, kuņģī...” Cits izcils XX gadsimta psihologs Ēriks Froms atzīmēja, ka katrs cilvēks var iemācīties būt laimīgs, taču šim nolūkam jāstrādā sevis pilnveidošanai, jāmācās nejust sirdssāpes, ja apstākļi ir nelabvēlīgi, tie vai nu jāpārvar, vai arī jāignorē. Rakstā “Cilvēks sev” Ē. Froms rakstīja: “Laime nav kaut kāda Dieva dāvana, bet sasniegums... Laime — pilnības kritērijs dzīves mākslā.”
Mūsdienās negatīvu emociju ietekme uz cilvēka veselību ir absolūti pierādīta. Eksperimentos pat peles sāka slimot, ja tām liedza priekus un radīja smagus apstākļus. Katrs no mums zina, ka ar vienu nepatīkamu sarunu pietiek, lai sāktu sāpēt galva, paaugstinātos asinsspiediens, zustu miegs. Tiek uzskatīts, ka 80% gadījumu par slimības iemeslu kļūst stipri pārdzīvojumi. Tie izsauc nervu sistēmas pārslodzi, bet tas noved pie pārtraukumiem nervu impulsu darbībā, neļaujot tiem nonākt pie orgāniem. Izteiktas emocijas liek iekšējās sekrēcijas dziedzeriem izmest asinīs lielu daudzumu stresa hormonu. Neliels to daudzums ir katru dienu un nenodara organismam nekādu ļaunumu, tieši otrādi, veicina spēku pieplūdumu, notur organismu tonusā. Pārlieku liels daudzums grauj burtiski visus orgānus un sistēmas. Kā to novērst? Atbilde ir praktiski katrā manā rakstā. Iemācieties valdīt pār savām jūtām. Nekrājiet sevī niknumu, pāridarījumu, naidu. Atbrīvojieties no šīm sajūtām jebkurā jums iespējamā veidā, kas vienlaikus ir pieņemams sabiedrībai. Biežāk smaidiet, smejieties, mācieties domāt pozitīvi.
Lai nenovestu situāciju līdz absurdam, piemēram, smaidīt, stāvot aizas malā, labāk aizejiet uz speciāliem kursiem, treniņiem, konsultācijām.
Cilvēki, kas ir mums apkārt, savā būtībā nav ne labi, ne slikti. Viss atkarīgs no tā, kā jūs viņus uztverat. Tāpat notikumi, kas ar jums atgadās. “Dzīve ir tas, ko mēs par to domājam.” Kas to teica? Paskatieties iepriekšējās publikācijās. Tālāk var teikt tā: “Pasaki, ko tu domā, es pateikšu, kas tu esi!” Taču šis joks nemaz nav tālu no īstenības.
(Nobeigums sekos)
Irina JAPIŅA, psiholoģe
.jpg)
.JPG)
