Jaunā specializācijas nozare — medus

Simpātisko dzīvesbiedru pāri Žani un Irinu Buko pazīstu diezgan sen, un, laiku pa laikam apciemojot Robežniekus, vienmēr ar patiku vēroju, kā pārvēršas viņu māja pašā ciemata centrā. Vairākkārt esmu bijis ciemos pie viesmīlīgajiem saimniekiem, bet pēdējos pāris gados bieži tikos ar viņiem Krāslavā, kur Žans un Irina pārdod savu firmas medu. Kā lai te neuzprasīties ciemos...
Mani labie paziņas tagad ir pirmsjubilejas gaidās: pēc gada viņi svinēs savu kāzu 20 gadu jubileju, pēc diviem gadiem tāda pati jubileja būs zemnieku saimniecībai “Bērziņi”. Šo laikposmu var pat nosaukt par laimīgu, par vieglu gan ne. Lielajai ģimenei bija vajadzīga nauda, tikai darbs uz mantojamās zemes biežāk sagādāja vilšanos nekā prieku. Visām likstām par spīti nelokāmie vecāki nebaidījās mainīt specializāciju un, lai arī nekļuva bagāti, tomēr nekad nenokļuva parādnieku skaitā. Mājas iekšējā rekonstrukcija ieilga uz veseliem desmit gadiem, kas netraucē saimniekiem mierīgi sacīt: “Drīz būs gals.” Arī tagad es nepamanīju pat vismazākās neērtības: skaistums, tīrība, kārtība. Žans atzinās, ka dzīvot vecāku mājā — tas ir gan dvēseles miers, gan atbildība. Pirms 46 gadiem viņa vecāki Mečislavs un Anna Buko iemanījās paši uzcelt māju, dēla pienākums ir ne tikai to saglabāt, bet arī pārkārtot, un māja jau tagad kļuvusi par ciemata rotu. Vārtiņu priekšā uz galdiņa vienmēr izlikta prece: medus burciņas ar firmas uzlīmēm. Izdevīga vieta: blakus veikals, krustceles ar rosīgu kustību. Žans un Irina ar prieku saka, ka vasarā manāmi pieaug tūristu plūsma, bet tas nāk par labu ģimenei, kura izvēlējusies medus komerciju.

Pagātnē palikuši izdzīvošanas gadi, kad jaunie vecāki vārda burtiskajā nozīmē cīnījās par arvien pieaugošās ģimenes labklājību. Zemnieku eksperimenti sākās ar astoņām slaucamām govīm, bet, kad piena iepirkuma cena saruka līdz četriem santīmiem par litru, stipri aizdomājās. Lai jau kurš, bet zemnieks gan prot skaitīt, un neviens nesāks strādāt, paliekot zaudētājos. Nācās pārkvalificēties, turēja astoņas sivēnmātes un kuili, taču pēc apmēram pieciem daudzmaz veiksmīgiem eksperimenta gadiem sivēna cena saruka līdz pieciem latiem. Dzīvesbiedri Buko sāka sašaurināt ražošanu... Ilgi domāja un pievērsās putnkopībai. Pirmo inkubatoru Žans izgudroja pats, vēlāk, kļuvis nedaudz bagātāks, iegādājās pāris automātisko, rūpnīcas ražojuma. Stāvoklis it kā uzlabojās, un veiksmīgākajos gados putnu fermā ciemata centrā bija ap 400 dējējvistu. Ražot olas izrādījās vieglāk, nekā rast tām noietu: izlīdzēja tirdzniecības tīkls, kā arī tirgi Krāslavā un Dagdā. Pēc iekļaušanas putnu fermu republikāniskajā reģistrā, mazā zemnieku saimniecība neizturēja nevienādo konkurenci ar lielražotājiem. Nomocīja arī pārbaudes: bioloģiskā produkcija prasīja rūpīgāku kontroli, katru mēnesi nācās nodot analīzei līdz četriem desmitiem olu. Augošās prasības un stabilā pieprasījuma trūkums lika dzīvesbiedriem Buko sākumā atteikties no bioloģiskā profila, bet vēlāk viņi likvidēja nozari vispār.

Trešā neveiksme, taču Žans nav no tiem, kas ļaujas izmisumam. Palika pēdējā rezerve — biškopība, kas no blakusnozares kļuva par galveno. Un, iepazīstinot mani ar dēlu Āri, tēvs lepni sacīja: “Biškopju Buko piektās paaudzes pārstāvis. Savos piecpadsmit gados viņš jau vāc spietus, patstāvīgi tīra bišu stropus pavasarī, izņem rāmjus un izsviež medu. Bites viņu mīl, nedzeļ rokas, kad jauneklis strādā dravā sporta kreklā.”

Ceturto reizi izdarījis pavērsienu specializācijā, spītīgais saimnieks ātri palielināja stropu skaitu līdz septiņiem desmitiem. Uz mantojamās zemes izveidoja trīs dravas: pie meža, pļavās un purvu tuvumā. Žans paslavēja Robežnieku vecos iedzīvotājus, kuri kādreiz sen ciematā iestādīja vairāk nekā 200 liepiņas. Tagad viņa galvenais produkts — liepziedu medus, bet vēl ir dažādu ziedu un pat griķu ziedu medus. Tā pati par sevi tapa vietējā kooperācija, kad fermeri Sergejs Juhņevičs un Viktors Klagišs sāka audzēt griķus un kā maksu par ziedošo sējumu apputeksnēšanu ar savām bitēm Žans gūst ražīgu medus ienesumu.

Rūgtās pieredzes mācīts, mans senais paziņa runā piesardzīgi par jauno biznesu: galu galā gribas pielikt punktu neveiksmīgajiem eksperimentiem. Pagaidām veicas, pēdējie pāris gadi izrādījās ražīgi. Krāšņi ziedošie dārzi ir biškopja galvenais prieks, agrīnā dziednieciskā produkcija ir īpašā cenā. Iegūta ražošanas pieredze, kad tonna medus kļūst par rentablu normu. Pagaidām viss izdodas, ja tikai cilvēkiem būtu labāka dzīve... Tirgū gan Žans, gan Irina pastāvīgi izjūt cilvēku nabadzību, kad dziednieciskā produkta iegādei veciem cilvēkiem trūkst naudas. Nākas nolaist cenu... Tā ka biškopības perspektīva ir tieši atkarīgs no vietējo cilvēku labklājības augšupejas, tā uzskata Žans.

Kopā ar viņu mēs apskatījām arī medus cehu, vēl apmeklējām tālo dravu aiz Skuku ciemata. Ieraudzījis nedzīvu biti uz sniega, Žans nelikās sarūgtināts: kukaiņi jūt pavasara saulīti. Drīz sāksies karstas dieniņas. Bet pagaidām ziemas atelpas laikā kuplās ģimenes tēvs piepelnās par katlu mājas operatoru vietējā pansionātā.

Baudot tēju ar medutiņu un Irinas cepto firmas pīrāgu, vecāki pastāstīja, ka vasarā obligāti izbrauc ar visu ģimeni nedēļas atvaļinājumā pie jūras. Tas gadās jūlijā, kad “atlaiž” bites. Viņi pārliecinājās: dzīvošana teltī Palangā (Lietuva) izmaksā lētāk: tur pieejamas cenas atrakcijām, bet gandrīz bezmaksas uzturu nodrošina savi produkti un pārvietojamā gāzes plīts. Skaisti dzīvot neaizliegsi.

... Fotografēt Buko ģimeni bija viegli, visi kā izraudzīti. Vecāki nožēloja to, ka Katrīne pašlaik ir Daugavpilī. Kad atvadījos no saimniekiem un pateicos viņiem par sālsmaizi, uz sliekšņa parādījās skaistule, tirdzniecības skolas audzēkne.

Aleksejs GONČAROVS