Laime nav naudā

Uzprasīties ciemos pie Lidijas Jercumas nebija tik vienkārši. Taču palīdzēja laikrakstam “Ezerzeme” (tas arī izgājis ērkšķaino pārejas perioda ceļu) parādītā cieņa.

Nemaz nešaubos, ka šīs publikācijas varone ir labi pazīstama ļoti daudziem bijušā Krāslavas rajona iedzīvotājiem. Arī iegansts izrādījās nopietns: pēc dažām dienām Lidija Jercuma saņems apsveikumus savā apaļajā jubilejā. Va- dītāja pēc sirds aicinājuma ierakstīta mūsu vēsturē ar to, ka viņai bija lemts pārbaudījums vadīt dažādas finanšu struktūras: PSRS Valsts bankas filiāli, vēlāk neatkarīgās Latvijas Republikas finanšu iestādi un pat komercbanku ar bēdīgo likteni. Pārliecinošs apstiprinājums tam, kurp noved procesi, kas laisti pašplūsmā. Diemžēl zaudētās valsts neatkarības atgūšana, kā arī nekontrolējamā privatizācija radīja daudzas nelaimes, kas arī tagad bremzē Latvijas attīstību. Nevarēdama saglabāt jaudīgo potenciālu, valsts turpina strādāt tajā pašā garā, kad no banku bankrotēšanas spiestas ciest pašvaldības, firmas, vienkāršie noguldītāji. Vienaldzīgā valsts nav spējusi aizstāvēt pat tautas elka Raimonda Paula intereses, kurš nesen paziņoja, ka notikusi laupīšana gaišas dienas laikā. Realitāte ir tāda, ka savu 30 gados nopelnīto naudu viņš vairs neredzēs. “Latvijas Krājbankā” maestro zaudēja 600000 latu. Tādu pašu zaudējumu cieta arī Dagda, bet vainīgos neatrast.

Visu darba mūžu nostrādājusi finanšu sfērā, Lidija Jercuma nonāca pie stingras pārliecības: laime nav naudā. Ar matemātisko precizitāti gudrā sieviete salika pa plauktiņiem ģimenes laimes sastāvdaļas. Galvenais ir Kristus baušļu ievērošana, tālāk seko ģimenes vērtības un dzīve dzimtajās mājās, kur arī sienas palīdz. Un pēdējais — vienreiz un uz visiem laikiem izvēlētais darbs pēc sirds aicinājuma, kā tas paveicies mūsu Lidijai.

Pirms jubilejas tik interesanti ir apstāties, atskatīties atpakaļ, pāršķirstīt vecos albūmus. Lūk, arī laika gaitā nodzeltējusī fotogrāfija — lauku māja Skaistas ezera krastā, kuru cēlis tēvs uz nopirktās zemes vēl trīsdesmitajos gados. Patiešām visskaistākā vieta uz zemes, kur pavasarī tik skanīgi pogāja lakstīgalas, vasarā druvās viļņojās rudzi, bet rudeņos birztalās auga skaistas apšu bekas un baravikas. Daba ir brīnišķīga māksliniece: saulriets pār ezeru, purpursarkanās zemeņogas uz spilgti zaļa stiebriņa, margrietiņas pļavā, siena gubas tālumā, rugaines dzeltenums... Un pat baltais klusums bērnības zemē — atmiņu ainas, kas saglabājas uz visu mūžu. Šajā jūtu valstībā gribas atgriezties atkal un atkal, tāpēc Lidija nesteidzas pārdot mantojamo zemi. Tik patīkami ir savām rokām veidot dobes — zeme vēl atceras māmiņas rokas. Bet vēlāk, tāpat kā bērnībā, nopeldēties veldzējošajos ezera ūdeņos. Māmiņas agrā aiziešana viņsaulē atstājusi nedziestošu rētu, bet arī pamāte Lidijai bija laba.

Pāršķirstot atmiņu lappuses, viņa bieži it kā ielūkojas četrklasīgajā Puķānu pamatskolā. Arī tagad sieviete nepārstāj brīnīties, kā skolotāja Marija Malahovska varēja vadīt mācību stundas vienlaikus četrās klasēs? Lūk, ko nozīmē cilvēks savā vietā: lauku skolotāja mācīja zemnieku bērnus ar mīlestību, pēc vislabākās sirdsapziņas. Bet kautrīgie zēni un meitenes izrādīja gan centību, gan interesi, jo pirms tam viņi jau iepazinās ar pirmo darba tikuma mācību un cienīja vecākus cilvēkus.

Skaistas skolā mīļākā skolotāja Lidijai bija klases audzinātāja Lūcija Stupiša, bet Krāslavas 1. vidusskolā laimējās mācīties pie daudziem talantīgiem pedagogiem. Jauno Lidiju sajūsmināja tūjas pils kompleksa priekšā, bet vēl — interjeri, kas glabāja grāfu Plāteru dzimtas muižas spožumu un greznību. Bet cik pasakaini skaisti Daugavas skati pavērās no gaismas pils trešā stāva logiem! Skolas gadi ir visbrīnišķīgākie. Prieku sagādāja pat darbs kolhozā Daugavas kreisajā krastā. Jā, viņa arī tagad atceras, cik labprāt vecāko klašu skolēni sēja auzu kūlīšus, iedami aiz zirgvilkmes pļaujmašīnas...

Kad bija jāizvēlas nākotnes ceļš, absolvente paklausīja krājkasē strādājošās radinieces Janīnas Margevičas padomam. Viņa iestājās PSRS Valsts bankas Rīgas uzskaites un kredīta tehnikumā — palīdzēja mīlestība uz matemātiku. Pirmais norīkojums bija uz Dagdu, pēc pāris gadiem viņa tika pārcelta uz Krāslavu, kur dzīvoja vecāki. Iemīlējusi profesiju, neklātienē iestājās Latvijas Valsts universitātes ekonomikas fakultātē. Diplomu saņēma ar nelielu novēlošanos, un tam bija svarīgi iemesli: kāzas un dēliņa Ivara piedzimšana. Vēlāk nāca pasaulē Raimonds. Mātes sirds ir mierīga par abiem dēliem. Ivars ar dzīvesbiedri Anželiku iekārtojušies pie Rīgas — Ādažos. Viņš ir mūzikas skolas absolvents, tagad pazīstamais ģitārists, spēlē ansamblī, pasniedz mūziku un studē neklātienē pedagoģiskajā augstskolā. Tā jau sagadījās, ka arī Raimonds beidzis pedagoģisko institūtu, pašlaik viņi abi ar sievu Jeļenu dzīvo un strādā galvaspilsētā. Māmiņa, kādreizējā bankas darbiniece, it kā jūtas vainīga, ka nav palīdzējusi dēliem ar finansēm, un viņi dzīvokļu iegādei ņēma līzingu. Ko darīt : kapitālisma zelts ticis izredzētajiem. Toties mātes sirds visvairāk priecājas tad, kad dēli atbrauc uz dzimto Krāslavu. Vecmāmiņa nevar nopriecāties par mazbērniem Edgaru, Ernestu un Līnu — tie viņai ir vislabākie pasaulē. Teju, teju viņu gaida kārtējā tikšanās.

Apsprieduši ģimenes lietas, mēs parunājām arī par valstiskām. Spriežot no Lidijas teiktā, privatizācijas process noritēja šausmīgi. Par gaidāmo pāreju uz eiro mana patīkamā sarunbiedre izteicās īsi: “Tas ir neizbēgams līdzeklis, tur neko nevar darīt. Viens mierinājums — apturētā inflācija Latvijā, kas vieš cerības uz kaut kādu stabilitāti.” Par politiķiem, kuriem var uzticēties, Lidija neko nepateica un, smagi nopūtusies, tikai sacīja: “Valstij šodien vajadzīgi tādi cilvēki kā Ingūna Sudraba. Tie, kuri raujas pie varas, vadās no personīgām interesēm.”

... Aiz loga pavasaris, drīz no tālajām zemēm atgriezīsies stārķi, kokiem saplauks lapas, un Lidija ar draudzenēm pensionārēm atsāks pastaigas uz pili, pa vecā parka alejām un gleznainās Daugavas krastiem. Un atkal viņai būs darbs sakņu dārzā pie Skaistas ezera, kur vēl dzīvo viņas radi un paziņas, kurus gribas apciemot...

Uz atvadām Lidija man pateica to, kas viņu vēl iepriecina: pēdējos trijos četros gados Krāslava izmainījusies līdz nepazīšanai — pilsētas centrs, grāfu pils, Avgustovka... Tagad, lūk, gaida, kad tiks turpināti Smilšu ielas otrās ietves atjaunošanas darbi. No vienpadsmit mājām četras ir tukšas, pārējās dzīvo vientuļas večiņas. Sirds sāp par dzimto ciemu. Kolhozu dibināšanas laikos, strādājot par nieka izstrādes dienām, uz 50 āriem zemes cilvēki spēja uzturēt lielas ģimenes. Tagad zemes ir papilnam, bet lauku iedzīvotāji iemanījušies dzīvot nestrādājot. Nevar būt nākotnes paaudzei, kura atradinājusies strādāt. Tukša ir skaļa diskutēšana par reemigrāciju, aktuāli ir neatliekamie pasākumi, lai skolu, koledžu, augstāko mācību iestāžu absolventiem rastos iespēja iekārtoties darbā un saņemt cilvēka cienīgu algu dzimtenē, uzskata Lidija Jercuma.

Aleksejs GONČAROVS