Jaunas iespējas studējošajiem un ne tikai

— Lasītājiem der atgādināt, ka vēl šī gada janvārī Dagdas novada pašvaldība ir noslēgusi sadarbības līgumu ar Rēzeknes Augstskolu par novadam aktuālu tautsaimniecisku, kultūras un izglītības pasākumu, studējošo prakšu un diplomdarbu realizēšanu. Tagad ir tapis jauns līgums. Kas šiem abiem līgumiem ir kopīgs vai varbūt atšķirīgs?

— Ir tāda tautas paruna — dubults neplīst. Esam izvēlējušies abas reģionālās augstskolas kā balstu Dagdas novada tālākās attīstības veicināšanā, jo jomas, kurās darbojas šīs izglītības iestādes, savā ikdienā apmācot studentus, ir diezgan dažādas. Gan Daugavpilī, gan Rēzeknē ir savas studiju pro- grammas un savi risinājumi. Piesaistot augstskolas, Dagdas novads var atrisināt novadam aktuālas problēmas, kuras esam sev iezīmējuši. Ir vairāki virzieni, kuros mēs vēlamies strādāt, piemēram — Daugavpilī ir ļoti spēcīgi biologi, un, izmantojot šo viņu potenciālu, mēs gribētu pilnveidot un attīstīt pirmām kārtām savus jaunizveidotos dabas un tūrisma objektus — Jaundomes vides izglītības centru, ekspozīciju zāli Ezernieku pagastā un Vides izglītības un kultūras centru “Ķepa” Ķepovas pagastā. To tieši gribam risināt sadarbībā ar DU, jo viņi šajās jomās ir vairāk specializējušies un arī viņu aprīkojums un iekārtas, vismaz secinot no mūsu sarunas ar augstskolas vadību, šobrīd ir labākās Baltijā. Viņi var veikt pētniecisko darbu, palīdzot pašvaldībai un arī uzņēmējiem noskaidrot saimnieciskās darbības iespējas, kā, piemēram, kurš gribētu nodarboties, teiksim, ar sapropeļa ieguvi un pārstrādi. Uz augstskolas bāzes var veikt ļoti kvalitatīvas augsnes analīzes, kā arī izvērtēt, ko un kā darīt kurā vietā. Sadarbības ar augstskolām viens no plusiem ir arī tas, ka, ja uzņēmējam ir interese par kādu biznesa uzsākšanas iespēju, taču viņš nav līdz galam kompetents kādos ar to saistītos jautājumos, tad augstskola var palīdzēt ar biznesa projektu izveidi, jo viņiem ir studenti, kuri studē dažādās specialitātēs. Biznesa projekti būtu arī labs stimuls studējošai jaunatnei saprast, vai viņi ir izvēlējušies apgūt īsto profesiju, kā arī apjaust savas spējas un to, ko viņi spēj piedāvāt potenciālajiem darba devējiem. Ļoti būtiski un pozitīvi ir arī tas, ka šeit, novadā, mēs varēsim nodrošināt prakses vietas studējošai jaunatnei, kura nāk no Dagdas novada, ar mērķi iepazīstināt viņus ar pašvaldības iestāžu darbu, liekot saprast, vai nākotnē viņi vēlētos darīt tieši to vai arī ko citu.

— Tas nozīmē, ka tas nav līgums par kaut kādām stipendijām esošajiem vai potenciālajiem studentiem, bet gan iespēju līgums, ja tā var izteikties?

— Tieši tā, runa ir vienkārši par sadarbību, kam sekos praktiski piedāvājumi darbam konkrētos virzienos. Tas palīdzētu pašvaldībai un augstskolai pierādīt savas spējas un nepieciešamību sabiedrībai, kā arī to, ka students studē nevis studēšanas pēc, bet gan, lai sniegtu reālu labumu tautsaimniecībai nākotnē. Mums ir iestrādes gan no DU, gan no mūsu puses, taču pagaidām nevēlētos tās publiskot.

— Uz doto brīdi Dagdas novadam ir līgumi ar divām augstskolām pretējās debess pusēs, bet tajā pašā laikā mazpilsētas sirdī par izdzīvošanu cīnās Dagdas arodvidusskola. Kādu vietu vai lomu novadā Jūs redzat, šai tradīcijām bagātai arodskolai, jeb tas vairs nav pašvaldības kompetence vai interese?

— Dagdas arodvidusskola ir gan laime, gan nelaime mūsu novadam, jo šobrīd valsts politika, kas attiecas uz arodizglītību, ir nonākusi strupceļā. Savulaik tika apvienotas vairākas skolas zem vienas pārvaldes, kas stipri vien negatīvi ietekmējusi šo skolu attīstību un darbību. Manuprāt, viens direktors uz četrām skolām būt nevar, jo viņš vienkārši fiziski nevar apkalpot tās skolas pie tiem attālumiem, kas starp tām pastāv.

— Bet jūs redzat vietu šai skolai Dagdas novadā?

— Tā noteikti ir mūžizglītība, kas būtu iegūstama šīs skolas sienās. Mērķis ir darba ņēmēju pārprofilēšana no vienas specialitātes uz otru īstermiņa apmācību rezultātā — cilvēks īsā laikā varētu apgūt darba profesiju atkarībā no tirgus piedāvājuma vai no kādām savas dzīves realitātēm un iespējām. Līdz ar to skolai parādās tirgus niša, un tajā varētu izglītoties ne tikai jaunatne, bet gan dažādu grupu cilvēki līdz pat pensijas vecumam.

— Kur tad ir problēma?

— Mēs nevaram saprasties ar ministriju un personīgi Robertu Ķīli, gaidot, kad viņš beidzot pieņems kādu konkrētu lēmumu par arodskolām. Savu vēlmi ministrijai bijām izteikuši rakstiski, proti, ka pašvaldība būtu gatava Dagdas arodvidusskolu pārņemt savā pakļautībā, ja vien ministrija nodrošinātu iepriekšējā apjoma finansējumu skolas darbības nodrošināšanai, respektīvi, ja būtu nodrošināts pedagogu darba atalgojums un saimnieciskā puse, lai vismaz sakārtotu skolu līdz līmenim, kad tā būtu normāli ekspluatējama. Ēkas jānosiltina, jāsakārto apkures sistēma un jādomā par Eiropas struktūrfondu piesaisti apmācības procesa nodrošināšanai, ja mēs gribam kādu programmu tiešām daudzmaz kvalitatīvi iemācīt, jo “uz pirkstiem” ar kaut kādiem saliekamajiem kauliņiem mūsdienās to nevar izdarīt. Jābūt nopietnam aprīkojumam, kas arodizglītībai ir pietiekami dārgs un mēdz būt pat dārgāks nekā vienai otrai augstskolai. Šodien tam nepieciešami nopietni kapitālieguldījumi. Piemēri tālu nav jāmeklē — atliek vien palūkoties uz to tehniku, kas šobrīd strādā laukos, tīrumos un mežos.

Nevaru iedomāties, ka šajā Latvijas pusē mēs vairs nemācīsim ne traktoristus, ne melioratorus, ne arī citas lauksaimnieciskas profesijas; ka neraksim grāvjus un nebūvēsim ceļus, ka vairs neredzēsim jaunus meža speciālistus. Latvijā ir vietas, kur šādas profesijas māca, bet tas ir tālu, un izbraukāt turp mūsu bērniem ir tikpat kā neiespējami, jo tas prasa ievērojamus līdzekļus, kas lielākai daļai ģimeņu nav pa kabatai. Līdz ar to labākais variants ir attīstīt Dagdas arodvidusskolu, kas varētu sadarboties ar Daugavpils vai Rēzeknes profesionālajām skolām, kurām tagad dota zaļā gaisma un ieguldīti miljoniem latu. Teorētisko daļu varētu mācīt Dagdā, bet praktisko, kas ir diezgan dārga un bez esošā šeit aprīkojuma, varētu apgūt Daugavpilī vai Rēzeknē, kur ir aprīkojums un uz kurieni varētu arī aizvest un atvest studēt gribētājus. Vār-du sakot, sadarboties varētu, pamatā liekot filiāles modeli.

— Vai arodskolai būtu jāpilda arī sociālā funkcija?

— Bet kā gan citādi! Pirmkārt, jaunajam cilvēkam tiek dots laiks izaugt šajā skolā tuvāk mājām. Viņš izaug līdz tam vecumam, kamēr sāk saprast, ko pats no šis dzīves vispār vēlas. Daudz cilvēku pat krietni lielākā vecumā vēl tā līdz galam arī nesaprot, ko īsti viņi vēlas no dzīves, un kādas ir paša iespējas. Pēkšņi izrādās, ka izvēlētais ceļš konkrētajā profesijā bija kļūda, un cilvēks ir nelaimīgs. Attiecībā uz arodizglītību pašvaldībai ir savas ieceres, bet, atkārtoju, uz doto brīdi nevaram sagaidīt konkrētu atbildi no ministrijas.

Juris ROGA