Viegli nebūs, bet plinti krūmos nemetīs

Bērziņu pagasts ir Jeļenas dzimtais pagasts - bērnība un skolas gadi pagājuši sādžā Moroziki, kur sieviete dzīvo arī šobrīd. Jeļena gāja Upmalas pamatskolā, kur pabeidza 9 klases, vidējo izglītību sāka apgūt Rēzeknes valsts ģimnāzijā, bet 11. klasē pārgāja uz Ezernieku vidusskolu, kuru arī veiksmīgi pabeidza. Pēc vidusskolas mēģināja iestāties Latvijas Kultūras koledžā, taču tur studentiem tika atvēlētas tikai trīs budžeta vietas, un Jeļena palika ārpus strīpas. Varēja studēt par maksu, bet 900 latu — tādas naudas jaunietei nebija, un viņa izņēma dokumentus. Dzīve neapstājās, Jeļena satika Arturu un nodibināja ģimeni, kurā aug meitiņa Jūlija, tikai desmit mēnešu veca.

Jeļena: “Dzīvojam paši savā mājā, turpat sādžā Moroziki. Ir neliels dārzs, bet lopus neturam. Ne vienam, ne otram nav profesijas; sākumā ģimeni uzturēja vīrs, tagad viņam ienākumu nav, un iztikas avots mums ir tikai mans darbs, kuru ieguvu piedaloties konkursā. Bijām trīs kandidāti: divi vietējie un viena sieviete no Šķaunes pagasta. Komisija priekš-roku deva man, un protams, esmu priecīga. Ja viss labi veiksies, plānoju turpināt mācības atbilstoši profesijai. Laiks rādīs.”

Jeļena nemaz neslēpj to, ka būtībā šis darbs viņai ir samērā svešs un viegli nebūs, taču, tā kā pati viņa ir ļoti sabiedriska, par jaunu izaicinājumu nebaidās. Viņai arī ir ļoti labi padomdevēji — kaimiņpagastu tautas namu vadītājas. Jauniete ļoti labi pazīst Asūnes Tautas nama vadītāju Olgu Lukjansku, Svariņu Tautas nama vadītāju Ernu Šļahotu un arī Ezernieku Tautas nama vadītāju Ainu Zariņu. Ar pārējiem gan vēl nav nodibināti kontakti, lai gan nesen novada tautas namu vadītājiem notika kopīgs pasākums Dagdā, kurā jaunā darbiniece tika iepazīstināta ar pārējiem.

— Nevienam nav noslēpums, ka Latvijas brīvvalsts laikā kultūras dzīve Bērziņos pamazām pagrima, un šobrīd daudzi cilvēki liek uz jums, tā teikt, milzīgas cerības. Vai šis atbildības slogs nav tik liels, ka jau spiež pie zemes?

- Ceru, ka viss būs labi. Manas pirmās ugunskristības notiks Lieldienās, šobrīd aktīvi gatavojos šim pasākumam. Nevaru apgalvot, ka nostrādāšu pilnībā bez kļūdām, taču ļoti cenšos un ceru uz sava pagasta ļaužu atbalstu un uz labu apmeklētību. Cilvēku atsaucība ir pats galvenais jebkuram kultūras darbiniekam. Pēc Lieldienām gribētu sarīkot kādu groziņu vakaru, jo mums tādu sen nav bijis. Nākamie lielākie svētki būs veltīti Mātes dienai, bet pa starpu notiks diskotēkas. Padomā ir īpaša odziņa, bet vēl īsti neizdomāju, kādā datumā to ieplānot. Gribu sarīkot retro vakaru vai diskotēku, kurā dominētu 70.-80. gadu tērpi, mūzika. Uz to mani iedvesmoja Ezernieku vidusskolas skolēni, kuri ne tik tālā pagātnē sarīkoja tamlīdzīgu pasākumu savā izglītības iestādē. Toreiz man tas tik ļoti iepatikās, kas sev sacīju: “Ja kādreiz būšu Tautas nama vadītāja, noteikti sarīkošu tādu saviem iedzīvotājiem. Protams, tam būs vajadzīgs pagasta cilvēku atbalsts, to lūdzu viņiem jau tagad. Kas zina, varbūt tam sekos tautas tērpu retro vakars vai vēl kas cits.

— Patiesībā, jums nākas sākt no nulles. Ir izremontētas tautas nama telpas, ir plaša, gaiša zāle, ir skatuve, ir jauni skatuves aizkari. Pat veco sienas gleznojumu esat saglabājuši un restaurējuši, taču nav kolektīvu, nav tērpu, nav citu kultūras dzīves attīstībai nepieciešamo atribūtu. Un pats galvenais, kā atkal sapulcināt pilnu zāli cilvēku?

— Es sāku sadarboties ar Bērziņu jauniešu un ģimeņu biedrības “Nākotnei” vietējiem aktīvistiem, kuri man palīdz gatavoties Lieldienu pasākumam. Bērziņu pagastā jau ilgu laiku darbojas brīvā laika pavadīšanas centrs “Upmala”, kurā ir gan dejotājas, gan dziedātājas; ar viņām jau esmu runājusi par sadarbības un palīdzības iespējām. Viņi principā ir gatavi mani atbalstīt. Neteiktu, ka Bērziņos negrib apmeklēt pasākumus; es domāju, ka mūsu cilvēki nāks uz Tautas namu, jo tagad šeit ir ļoti labi apstākļi. Ir vajadzīgs, lai pirmais pasākums izdodas, lai par to sāk runāt. Arī personīgi satiekot cilvēkus, centīšos viņus aicināt uz pasākumiem. Pagaidām gan man pašai nav sava darba kabineta — nākas izmantot bibliotekāres vai pagasta sekretāres viesmīlību, tāpat daudz darba notiek zālē. Bet kabinets būs, par to šobrīd galvu nelauzu.

Domāju, ka nākotnē Tautas namā būs savi kolektīvi, būs tērpi un citi vajadzīgie atribūti. Šobrīd kolektīvu tiešām nav, taču, manuprāt, es varētu sapulcināt kādu dziedošo kolektīvu. Ar jauniešu atbalstu varbūt varētu mēģināt arī izveidot kādu dramatisko kolektīvu, kurā laika gaitā iesaistītos arvien vairāk cilvēku — brāļi, māsas, draugi un paziņas. Arī dejotājiem krustu neliksim — kas zina, varbūt būsim spējīgi izveidot nelielu kolektīvu. Vadītājus kolektīviem principā var sameklēt, bet ir svarīgi, vai pašiem cilvēkiem ir vēlme darboties.

— Kas ir smagākais jūsu darbā?

— Ja vajag ko darīt fiziski, eju pie pārvaldes vadītājas un saku, kāds smags darbs veicams. Man iedod palīgā cilvēku. Bet patiesi smagākais manā darbā ir tas, ka pagastā nav skolas. Taču jāmeklē jaunas idejas, jāinteresējas pie pašiem iedzīvotājiem, kurš ko labāk māk un kurš ir gatavs padalīties ar savām zināšanām. Būšu tikai priecīga un pateicīga, ja kāds piedāvās savu palīdzību. Šo darbu uzņēmos ar nelielu satraukumu, bet ar pārliecību par sevi un līdzcilvēkiem. Priecājos, ka man ir saprotošs un atbalstošs dzīvesbiedrs. Tautas nama vadītāja darbs parasti ir nenormēts, nākas strādāt vakaros un brīvdienās. Pagaidām man ir pusslodze, bet pasākumi vienalga jārīko. Sanāk, ka šobrīd ņemu darbu mājās — tur top lieldienu zaķis. Dekoratīvās Lieldienu olas veidoju no diegiem tepat uz vietas. Tā ērtāk.

Es ļoti ceru, ka atsauksies arī kaimiņu kolektīvi un brauks ciemos, lai mūsu pasākumus padarītu vēl interesantākus. Diez vai varēšu aicināt kādus profesionālus Rīgas kolektīvus; uz to, manuprāt, nevaram cerēt, jo finansiāli nevaram atļauties tādus tēriņus. Taču arī mūsu pašu novadā ir lieliski amatieru kolektīvi, un es ceru, ka neviens neatteiks manam aicinājumam atbraukt uz Bērziņiem un uzstāties.

— Kādi ir tavi hobiji?

— Mans lielākais hobijs tagad ir bērns. Savulaik nedaudz biju pievērsusies sportam, bet tagad esmu kļuvusi par mājas cilvēku. Taču dzīve gara — gan jau mums ar vīru būs laiks arī ceļojumiem vai kam citam interesantam. Es aizraujos ar fotografēšanu, patīk bildēt gan pašai sevi, gan bērnu un apkārtējos un tad to visu izvietot sociālajos tīklos!

— Veiksmi jaunajā darbā!

Juris ROGA