Pieaugušo atbalsts bērniem

Žanete: ”Jau agrāk zinājām, ka ir tādi labiedarbi.lv, kas jau ne pirmo gadu finansiāli atbalsta dažādus projektus. Pie mums ienāca pirmskolas izglītības iestādes (PII) “Pīlādzītis” vadītājas vietniece Jeļena Vorošilova un vienkāršā valodā sacīja: “Meitenes, vajag cept!” Sekoja neilga diskusija un mums izkristalizējās ideja. Mēs visi agrāk slēpojām un mājās katram otrajam ģimenē bija slēpes, bet mūsdienās saskaramies ar to, ka daudziem mājās slēpju vienkārši nav. Mazie bērni pat nezina, kas ir slēpes un kā sporta veidu mazie slēpošanu nepazīst, jo savām acīm to neredz. Slēpes ir arī dārgs prieks, ne katrs var atļauties. Turklāt tas bija janvāra sākums, ziema pašā viducī, un tad tu domā par to, kas ir būtisks šajā mirklī. Tā arī radās vēlme dabūt slēpes un rakstījām projektu.

Piešķiramais finansējums, ir 1680 latu apmērā, nekāds domes līdzfinansējums vai citi finansējuma avoti nav paredzēti. Tas slēpju daudzums, ko plānojam iegādāties, mums negaidīti sagādāja grūtības, jo vienā bāzē to tik daudz nav. Bērniem būs 30 divu dažādu izmēru slēpju pāri, stiprinājumi un nūjas, bet zābaku gan nebūs: katram nevar piemeklēt. Būs arī 10 slēpes ar zābakiem pieaugušajiem, lai mēs bērniem varētu parādīt, kā ir jāslēpo. Zābaku izmērus pasūtījām, vadoties no esošās situācijas.”

Skolotājas pastāstīja, ka pirmajā kārtā atbalstīja 15 projektus, un kad projekts “Mazie slēpotāji Krāslavā” uzsāka cīņu 2. kārtā, atbalstītāju balsojumā atklājās sīva konkurence. Bija iespējama arī bezmaksas balsošana ar telefona SMS kodu palīdzību. Aprēķināts: ja projekts būtu startējis iepriekšējos gados, tad pietiktu aptuveni 85% no tagad savāktajām balsīm, lai būtu 1. vietā. Bet šoreiz sanāca, ka 8338 balsis knapi nodrošināja piekto vietu, tuvākais sekotājs savāca par 49 balsīm mazāk un nedabūja finansējumu. Par krāslaviešu projektu balsoja gan Baltkrievijā, gan Krievijā, gan dažās Eiropas Savienības zemēs dzīvojošie paziņas, radi, draugi, bet visvairāk balsu deva tieši Latgales iedzīvotāji.

“Mums vairākas reizes nolaidās rokas, bet viens otru uzmundrinājām, atbalstījām un, pateicoties šādam draudzīgam darbam, komandas sasniedza mērķi,” turpina Žanete un viņai piebalso arī Rasma. ”Bez kopības sajūtas nekas nebūtu. Komandā bijām mēs abas, Jeļena Vorošilova, Ilona Kalinka, Ilona Eisaka, Anita Smirnova, Velta Bernāte. 12. grupas bērnu vecāki bija pretimnākoši, viens tētis veda mūs uz Daugavpili, pēc tam brauca pakaļ. Kurš atbalstīja finansiāli, kurš morāli, kurš, pašam iesaistoties. Mūsu vadītājas vietnieces vīrs Jānis Vorošilovs nav no mūsu kolektīva, bet arī viņš mūs ļoti atbalstīja, kad gājām vākt balsis ielās un uzņēmumos. Viņš gāja līdzi un aģitēja cilvēkus. Mēs ņēmām līdzi personīgos datorus, aģitējām cilvēkus, stāstījām, kas un kā, un cilvēki balsoja. Praktiski aptvērām visas lielākās Krāslavas organizācijas, braucām arī uz Daugavpili ar saviem datoriem un tādā pašā veidā apstaigājām mācību iestādes un veikalus, aicinājām balsot. Cilvēki izrādījās ļoti atsaucīgi, daži pat labvēlīgi izteicās: ja katrs no balsotājiem ziedotu pa kādai nelielai summai, tad izdotos iekrāt vairāk, nekā projektā piešķīra. Bija tikai daži, kas atteicās un izmantoja iespēju paust mums savu viedokli par valsti un citiem jautājumiem. Katrs atteikums patiesībā deva grūdienu turpināt vākt balsis vēl cītīgāk.

Līdz pēdējam mirklim nevarējām saprast — tiksim kārotajā piecniekā vai nē. Vissmagākā bija pēdējā diena, kad brīžiem bijām sestajā vietā, tad atkal piektajā. Gājām vākt balsis uz veikalu, bet ap plkst. 7 vakarā “uzkārās” sistēma visā Latvijā — tik milzīgs tobrīd bija balsu pieplūdums. Nu šķita — beigas! Mums ir cilvēki, kuri gatavi atbalstīt, mums ir kodi, ir balsis, taču neko nevar izdarīt — nevaram ievadīt.

Kad sistēma sāka darboties, ievadījām visus kodus, kas bija, pēc plkst. 11 vakarā mums vairs nebija nevienas balss. Vienkārši, sēdējām bērnudārzā un pārdzīvojām. Tad ienāca prātā zvanīt radiem un paziņām, līdz klausuli pacēla Reinis Dilba, kurš savulaik pats apmeklēja šo bērnudārzu un ir RTU students Rīgā. Izrādījās, viņš dzīvo kopmītnē un atsaucās mūsu lūgumam, gāja pa istabiņām, sacēla visus draugus kājās, un tas mums deva vairāk nekā 30 balsis.”
Šādos projektos paļauties uz sludinājumu vien nekādi nevar: jātiekas ar cilvēkiem personiski, un tikai tad var cerēt uz rezultātu. Daudzi uzrunātie iedzīvotāji atzinās, ka lasījuši visā pilsētā izkarinātos sludinājumus par šo projektu, bet nav īsti izpratuši un gribēja dzirdēt skaidrojumu.

Rasma: “Mums tā ir ļoti laba pieredze — jāstrādā pašiem!”

Žanete: “Guvām komunicēšanās pieredzi un sapratām: ja paši nedarīsim, tad nekas nebūs!”

Skolotājas apgalvo, ka slēpes būs pieejamas visiem PII “Pīlādzītis” bērniem, tās varēs izmantot arī viesi kādās sporta nodarbībās. Bet pirmie jaunās slēpes izmēģinās attēlā redzamie 12. grupas bērni. Viņi tās gaida ar milzīgu nepacietību. Savukārt Rasmas un Žanetes sapnis ir: ”Galvenais, lai ģimenēs būtu vairāk bērnu!” Tad būs kam rakstīt jaunus projektus. Piemēram, iestādei lieti noderētu mūsdienīgāki mūzikas instrumenti, lai bērniem varētu dot iespēju izmantot jaunās tehnoloģijas, dot iespēju paturēt rokā profesionālo mikrofonu, jo šodien daudzi bērni ir apdāvināti, un talanti jāattīsta.

Juris ROGA