Krīze būs beigusies tad, kad visi aizdevumi līdz pēdējam latam būs samaksāti un valsts budžeta izdevumi nebūs lielāki par ieņēmumiem. Pašreiz ir panākta tikai zināma stabilitāte, un neviens nevar pateikt, vai tā būs ilglaicīga. Pēdējā laikā visi cenšas pēc iespējas ātrāk un vairāk iegūt līdzekļu no valsts budžeta savām vajadzībām.
Bet vajadzību ir daudz. Nav vienkārši izvērtēt, vai pirmām kārtām jāpalīdz ģimenēm ar bērniem, ugunsdzēsējiem, policijai, zemniekiem, kultūras darbiniekiem, pensionāriem, iedzīvotājiem ar zemiem ienākumiem, izglītības, medicīnas, valsts pārvaldes darbiniekiem vai visiem pārējiem. Visas vēlēšanās nebūs iespējams apmierināt, jo valsts budžetā līdzekļu ir tik, cik ir. Domāju, ka vajadzētu samazināt izdevumus, un to var izdarīt. Mums ir daudz dažādu pārvalžu, iestāžu, pilnvarnieku, padomnieku, ekspertu, tulku un cita veida darbinieku. Arī komandējumu ir par daudz. Atalgojuma ziņā nav samērības starp augstāk un zemāk atalgotajiem darbiniekiem. Lēmēji cenšas aizbildināties, ka komercstruktūrās un citās valstīs maksā vairāk, un darbinieki var aiziet strādāt citur.
Neviens viņus netur, nav jau nekādi Fordi, Daimleri, Einšteini vai Openheimeri. Mums ir pietiekoši daudz izglītotu jaunu darbinieku.
Ir vajadzīgs visaptverošs taupības plāns. Katrā vietā var kaut ko ietaupīt — uz apkures, elektroenerģijas, racionālas darba spēka patērēšanas rēķina, izmantojot citas iespējas.
Eiro ieviešanai ir gan pretinieki, gan piekritēji. Pretinieku ir vairāk. Vieni eksperti saka, ka celsies cenas, tirgotāji sola cenas necelt. Bet cenas jau var celties neatkarīgi no eiro ieviešanas, sakarā ar cenu izmaiņām pasaulē naftai un gāzei. Tāpēc grūti būs nodalīt, no kā cenas celsies.
Aizstāvji izsakās, ka, ieviešot eiro, būs vairāk investoru, ka eiro lieto daudz vairāk iedzīvotāju, ka būs augstāki kredītreitingi, ka eiro nevarēs devalvēt. Kuriem vairāk taisnības, grūti pateikt. Bet nav jau arī nekādas garantijas, ka mūs uzaicinās pāriet uz eiro. Ja uzaicinās, tad katram jāpadomā pašam, nepakļaujoties reklāmu un antireklāmu ietekmei.
Savā laikā, noguldot naudu bankās uz depozīta kontu, tika maksāti pieklājīgi procenti. Pēdējos gados depozītu procenti ir stipri samazinājušies, dažādās bankās no 0,8 līdz 1,2%. Bet ja ņem kredītu, tad jāmaksā 25 - 30%. Vai tas ir samērīgi? Varētu ņemt tad, ja no ES fondiem būtu finansējums apstiprinātiem projektiem.
Ļoti daudzi cilvēki ir cietuši sakarā ar banku bankrotu. Nav vajadzības šīs bankas uzskaitīt, katrs jau par tām būs dzirdējis.
Es personīgi vienā no bankām pazaudēju 200 dolāru. Pēc šī gadījuma es atcerējos senu parunu: “Neliec visas olas vienā grozā!” It sevišķi, ja tā nav valsts garantēta banka. Pie tagadējās banku kontroles iespējām neviens nevar būt drošs, ka atkal kāda banka nebankrotēs.
Žēl to cilvēku, organizāciju un pašvaldību, kam nācās zaudēt ievērojamas summas. Arī Satversmes tiesa neko nevarēja palīdzēt. Tāpēc, veicot noguldījumus bankās, pašam stingri jānovērtē, kurās bankās naudu noguldīt (ja ir ko noguldīt), lai pēc tam nebūtu jānožēlo.
Attiecībā uz ātro aizdevēju sabiedrībām, iedzīvotājiem nav pietiekošas informācijas par aizdevumu noteikumiem. Kā varēja gadīties, ka piecu bērnu vecāki no Kurzemes aizņemto dažu simtu latu vietā tagad kļuvuši par 5000 latu parādniekiem? 2013. gada 25. februāra TV raidījumā “Sastrēgumstunda” bija sapulcināti daudzi pārstāvji, bet neviens necentās palīdzēt šai ģimenei. Netika nosaukta ne sabiedrība, ne tās darbinieki, ne labuma guvēji, jo tā esot slepena informācija. Kā tas var būt, ka no kredītņēmēja cenšas piedzīt 200 reizes un pat lielāku summu par aizdoto?
Jēzus Kristus savā laikā izdzina augļotājus no tempļa. Pašlaik mums ir pārāk daudz to slepenību.
Mēs nekādi nevaram pieņemt likumu par tautas vēlētu prezidentu, par deputātu ievēlēšanu no vēlēšanu apgabaliem, kaut arī pirms vēlēšanām to solām; pagāja vēlēšanas un solījumus nolikām atvilktnē.
Policija savā informācijā ziņo, ka pēdējos gados samazinājies kabatas zagļu skaits Rīgā: no 80 līdz 30 - 40 cilvēkiem.
Bet kā ir ar lielajiem zagļiem? Zagli jau nevar saukt par zagli, kamēr tiesa nav pieņēmusi notiesājošu spriedumu. Arī tajos gadījumos, kad cilvēks tiek notiesāts juridiska formulējuma dēļ, viņš nav zaglis, bet likuma pārkāpējs.
Sabiedriskās informācijas līdzekļos ļoti maz tiek runāts par alkatību. Man nav gadījies neko daudz par to dzirdēt arī no medicīnas darbiniekiem. Vai par šo jautājumu nevarētu izteikties psihologi vai citi speciālisti. No kurienes rodas alkatība? Vai tā ir iedzimta kaite, vai slimība, vai atkarība? Ja slimība, vai ir ārstējama?
Saradies labi daudz dažādu krāpnieku. Vieni it kā no sociālās aģentūras, citi no komunālās saimniecības, no elektriķiem, gāzes, reklāmas. Citiem piešķirts pabalsts, par kura saņemšanu it kā jāmaksā, citiem esot jāveic kārtējā pārbaude. Patiesībā neviens nav sūtīts. Ja tāds krāpnieks tiek ielaists dzīvoklī, tad viņu grūti dabūt ārā. Daudzi cilvēki ir apmānīti, no viņiem izkrāpta nauda. Ja kāds grib ienākt dzīvoklī, jānoskaidro vārds, uzvārds, no kādas organizācijas sūtīts, jāzvana uz to organizāciju un arī saviem radiem vai draugiem. Īpašā gadījumā arī policijai.
Sociālās aģentūras darbinieki informē, ka viņi pa dzīvokļiem nestaigā, bet izsauc uz aģentūru. Zvana arī pa telefonu, ka radinieks izraisījis avāriju un prasa naudu. Neticiet!
Runājot čehu rakstnieka Jūlija Fučka vārdiem “Cilvēki, esiet modri!”
S. VILCĀNS, Dagdā
.jpg)
.JPG)
