Dzīve pēc vecā stila

Ņina Leonova dzīvo Kovaļovas ciemā, blakus zināmajam vecticībnieku lūgšanu namam. Ar šo padzīvojušo sievieti es pirmo reizi satikos pagājušā gada Lieldienās, kad pēc nakts dievkalpojuma negaidīti tiku uzaicināta pie viņas mājās uz atgavēņa maltīti. Uzaicinājumu saņēmu no Ņinas dēla Alekseja, ar kuru kopā biju atbraukusi uz Lieldienu dievkalpojumu. Viesus te uzņēma ar prieku. Ņina Ivanovna cienāja mūs ar obligātajiem svētku ēdieniem. Ievērojot paražas, sākumā bija viesu kaulēšanās un apmainīšanās ar krāsotām olām un baudīts gardais Lieldienu pīrāgs, pēc tam ēdām kūpināto mājas desu ar tai raksturīgo neatkārtojamo aromātu.

Tajā brīdi es nez kāpēc iedomājos, ka atbraukšu šurp vēlreiz. Man viss tur palika atmiņā: gan pati laipnā namamāte, gan vienkāršā māja ar tās pieticīgo iedzīvi, gan labsirdīgā attieksme pret viesiem, gan arī tā pacilātā, īpašā noskaņa, kuru izjūti ikreiz Lieldienās.

Pavisam nesen es atkal ciemojos pie Ņinas Ivanovnas. Par savu dzīvi sieviete man stāstīja vienkārši, pat negribīgi: sak, nekā īpaša nav bijis. Blakus sēdēja dēls Saša, kurš palīdzēja mātei kaut ko atcerēties: viņai taču jau gandrīz 92 gadi. Un tas ir īpašs fakts, jo Grāveru pagastā nav cilvēka, kurš būtu vecāks par Ņinu Ivanovnu.

Viņa ir dzimusi 1921.gada 18. aprīlī Višķu pagasta Silkinas sādžā (Daugavpils novads). Rakstīt un lasīt mācījās Maļinovas skolā, tiesa, neilgi: izglītībai īpaši daudz laika neatlika – lai izdzīvotu, visai lielajai zemnieku ģimenei bija smagi jāstrādā. Mazā meitene, viņas brāļi un māsas senās ticības pamatus apguva Bondarišu lūgšanu namā, kas tagad vairs nefunkcionē.

1949. gadā Ņina atbrauca uz šejieni, tagadējo Grāveru pagastu. Iesāka dzīvot Kovaļovā, kur stāvēja māja. Viņa tai iedvesa dzīvību — atjaunoja jumta segumu un aplika ar ķieģeļiem sienas. Te arī apprecējās ar atraitni, kuram bija seši bērni, bet vēlāk pasaulē nāca vēl pieci kopīgie. Ģimenē svešu bērnu nebija — visi savējie. Tāpēc visi vienpadsmit sauca viņu par mammu. Līdz pat šai dienai pagasta iedzīvotāji apbrīno šo drosmīgo soli. Var teikt, ka visus bērnus viņa praktiski viena pati sagatavoja lielajai dzīvei — vīrs Ivans nomira, būdams samērā jauns. Ņina Ivanovna runāja par šīm lietām ikdienišķi, neuzskatot to par kaut ko īpašu. Un viņa nevar saprast, kā gan pašlaik bērnus spēj pamest likteņa varā. Viņa uzskata, ka ģimenē visiem var atrast gan maizes šķēli, gan vietu sirdī. Savulaik šīs sievietes varoņdarbs tika atzīmēts pat valsts līmenī — ar ordeni “Māte-Varone”.

Dzīve nav bijusi viegla. Taču pagātni Ņina Ivanovna atceras drīzāk pozitīvi, kā tagad teiktu. Būdama vēl jauna meita, viņa gāja uz Daugavpili, strādāja siltumnīcās un kūdras ieguvē. Vēlāk, jau Grāveros, iestājās kolhozā, ilgus gadus tika nodarbi- nāta lauksaimniecībā — bija teļkope. Vēlāk turpināja savas darba gaitas sovhozā “Grāveri”. Par varonīgu darbu Ņina saņēma godam nopelnīto medaļu. Tāpēc vēl jo vairāk sirmgalvei kremt, ka šobrīd ļaudis cieš no bezdarba, bet jaunatne pamet dzimtās vietas.

”Agrāk dzīve bija jautrāka. Cilvēku bija daudz, visi viens otram palīdzēja,” stāsta Ņina Leonova. “Pro- tams, strādājām vaiga sviedros, bet vakaros mēdzām pulcēties pie kāda mājās. Dziedājām dziesmas, dejojām petrolejas lampu gaismā. Gājām uz baznīcu, līksmi atzīmējām svētkus. Svešas bēdas nepazinām — dzīvojām un strādājām visi kopā. Par naudu un bagātību nedomājām.”

Viņa par to neuztraucas arī tagad, kad ar savu garā darba mūžā nopelnīto nelielo pensiju jāiztiek kopā ar savu jaunāko dēlu, kurš, tāpat kā daudzi citi laucinieki, palicis bez darba. Taču rūpju tāpat pietiek — ir iekopts dārzs, par to gādā gan māte, gan dēls. Ap māju no agra pavasara līdz rudens salnām zied puķes — tās arī vajag apkopt. Ar visiem mājas darbiem Ņina Ivanovna viegli tiek galā pati.

Samērā bieži mammu un vecmammu apciemo arī pārējie bērni, mazbērni un mazmazbērni; atved dāvanas, kas silda vecās sievietes sirdi. Apkārtnē vairs nav palicis gandrīz neviens no viņas vienaudžiem, ar kuriem varētu īsināt laiku. Ja nu vienīgi televizors dažbrīd palīdz. Jautāju — kādas tad programmas tīk skatīties? Dēls iesmejas: “Lai runā.” Bet pati saimniece atzīstas, ka labāk jau ne- skatīties neko — veselāks būsi.

Dēls Saša ar lepnumu atzīmē, ka mamma līdz pat šim brīdim labi redz arī bez brillēm un pat diegu adatā pati iever. Par veselību īpaši nesūdzas, lai arī dažādas kaites tādā cienījamā vecumā ir pierasta lieta. Un, kas ir pats svarīgākais, dzīvo kā vecticībniekam pienākas.

Pati viņa trāpīgi pateica: “Dzīvoju pēc vecā stila”. Kāds jautātu — kā tas ir?

Īsteno vecticībnieku mājā viss liecina par to, ka tajā dzīvojošie cilvēki visā savas dzīves laikā nesatricināmi glabā garīgās un materiālās vērtības, kas viņiem tika nodotas man-tojumā no senču paaudzēm. Pievērsu uzmanību ikonām. Sevišķi viena no tām ir ļoti dārga tās īpašniecei.

“Dievmāti man uzdāvināja mana tante,” stāsta Ņina. “Atveda to no Ļeņingradas, pēc kara. Sanāk, ka ģimenes relikvija pārdzīvoja blokādi, un, iespējams, tās saglabātāji arī izdzīvoja, pateicoties šim svētumam.”

Mana sarunbiedre runā arī par to, ka cilvēki ir kļuvuši izlaidīgi: nevēlas strādāt pat savās mājās, pārāk daudz dzer un pīpē. Varētu jau teikt — ne no labas dzīves. Taču vecticībnieki tā neuzskata.

”Pie mums mājās smēķēt bija aizliegts. Un mani dēli nesmēķē,” piezīmē Ņina Ivanovna un atminas, ka vecticībnieku ģimenēs pīpmaņus rāja un kaunināja. Ņina Ivanovna prot lūgšanas un pārzina senslāvu baznīcas valodu. Aizvien apmeklē dievnamu. Aizgavēnī (Mas-ļeņicā) cepa pankūkas, pie tam — gardu gardās! Un Lieldienu pīrāgs Ņinai Ivanovnai sanāk “ar dvēseli”, jo tiek gatavots pēc īpašas receptes, ieliekot tajā sirds siltumu. Dēls Saša smaidot lielās, ka mājās atrodas visīstākā krievu krāsns ar aizliekamo un lāpstu (kā pasakās!), uz kuras tiek novietotas gardās maizītes, kas tiek gatavotas no rauga mīklas un karsēta piena. Īpašai smaržai klāt tiek pievienotas rozīnes un safrāns (kas šobrīd gandrīz vai nekad netiek izmantots). Vai tas nav pa īstam debešķīgs gardums, īpaši pēc Lielā gavēņa?

Vecticībnieki nav raduši gausties par dzīvi. Ja ir zeme, strādā uz tās, dzīvo un lūdz Dievu. Sarūgtina vien tas, spriež Ņina Ivanovna, kad valdībā saka: ja nepatīk, varat braukt prom. Sieviete ir pārdzīvojusi trīs karus, apglabājusi vairākus savus tuviniekus, aizvadījusi krietnu, godīgu un nepavisam ne vieglu mūžu. Savu stāstu Ņina Ivanovna nobeidza ar vārdiem, kurus katrs var attiecināt arī uz sevi: “Viss ir labi. Jā- dzīvo vien to dzīvi, ko Dievs ir lēmis.”

Es visu laiku mēģināju saprast manas sarunbiedres raksturu. Ne pārāk smaidīgā seja sākumā nedaudz samulsināja mani. Atmiņā palika skarbais skatiens un dziļās, pelēkās acis. Taču es sajutu arī ko citu: zem viņas stingrās ārienes varēja just slēpjamies kādu īpašu labestību un arī skumjas... Bet kam gan lemts izprast mīklaino vecticībnieka dvēseli?
Man jau bija laiks doties mājupceļā, un uz atvadām es pajautāju: “Kā lai mēs tagad rīkojamies, kā lai audzinām mūsu bērnus? Laiki tagad grūti, cilvēki ir pārstājuši jebkam ticēt.”

Šī parastā krievu sieviete atbildēja pavisam vienkārši: “Ar dziesmām un dejām cilvēku neuzaudzināsi. Jāatgriežas pie Dieva un jālūdzas, daudz jālūdzas...

Irina ROMANOVA