Mēs dzīvojam pasaulē, kas ir gan laba, gan arī slikta un ļauna. Tāpēc mums jāzina, kurš ir mūsu īstais ceļš. Dievs caur Svētajiem Rakstiem māca: “Izvēlies! Vienā pusē tev būs dzīvība, otrā — nāve.” Mēs arī zinām, ka šīszemes dzīves neatņemama sastāvdaļa ir ciešanas. Katrs, jau piedzimstot, ir pakļauts sāpju varai.
Šīs pārdomas man radās, apcerot mūsu Pestītāja ciešanas Krustaceļā un smeļoties no Kunga spēku savās sāpēs. Šogad Svētā Gara iedvesmā lūdzos šo īpašo gavēņa laika lūgšanu katru dienu dažādos nodomos: par Baznīcu, emeritēto pāvestu Benediktu XVI, sekmīgu konklāva norisi jaunā pāvesta ievēlēšanā; par Latvijas garīgo atjaunotni un ekonomikas uzplaukumu; par mieru, saticību, tuvākmīlestību un savstarpējo piedošanu; par ģimenēm, jauno paaudzi, nedzimušajiem bērniem, slimajiem un cietējiem u. c.
Kempenes Toms grāmatā “Sekošana Kristum” raksta: “Ja cilvēku pestīšanai būtu kāds drošāks un labāks līdzeklis par ciešanām, tad noteikti Kristus būtu mums to mācījis. Saviem mācekļiem, kas Viņam sekoja, un visiem, kas grib Viņam sekot, Viņš mācīja nest krustu: ”Ja kāds grib Man sekot, lai tas aizliedz sevi, ik dienas ņem savu krustu un seko Man!" (Lk 9,23).”
Neviens nevar tik labi saprast Kristus ciešanas, kā tas, kurš pats ko līdzīgu ir piedzīvojis. Katrs cilvēks stāv uz sava ciešanu pakāpiena. Arī es esmu gājusi un turpinu iet cauri dvēseles un miesas sāpju skolai. Iespējams, ka smagie pārbaudījumi man vajadzīgi, lai iemācītos tikt galā ar kaut ko vēl smagāku nākotnē. Pilnībā piekrītu emeritētā pāvesta Benedikta XVI teiktajam: “Cilvēku dziedina nevis bēgšana no ciešanām, bet spēja tās pieņemt vienotībā ar Kristu.” Mūsu varā nav atbrīvoties no sāpju un grūtību nastas, bet mēs esam spējīgi paraudzīties uz to citādi — kā uz Dieva dāvanu. Ja Dievs kaut ko pieļauj mūsu dzīvē, tad tam ir kāda nozīme. Tāpēc visprātīgākais ir pievienot savas ciešanas Kristus Krusta upurim, bez kā nav pestīšanas.
Esmu lūgusies Krustaceļu kopā ar apcietinājumā un spaidu darbos Solovku salās un Sibīrijā nežēlīgi mocīto un līdz asinīm sisto bīskapu Boleslavu Sloskānu. Apcerot godināmā bīskapa moku ceļus, mācījos pacietību un gatavību panest ciešanas un, pats galvenais, spēju piedot saviem pāridarītājiem un lūgties par viņiem. Lai tas izdotos, vajadzīga dziļa ticība, patiesa mīlestība un brīvība. Cik ļoti tā visa pietrūkst mums! Esam smagi slimi garā: ienīstam, kurnam un lādam, nomelnojam cits citu, esam ļauni, greizsirdīgi, slinki, skopi, varaskāri, augstprātīgi. Konkrētāk runājot, esam nostājušies nāves pusē. Cieš gan mūsu dvēsele, gan miesa. Paši ciešam un sagādājam ciešanas saviem līdzcilvēkiem. Gars jūt, ka dzīvojam nošķirtībā no Dieva. Pirmais dziedināšanas princips ir piedošana. Kad mēs piedodam, topam atbrīvoti no naida, un arī Dievs mums piedod. Jēzus ir teicis māsai Faustīnai Kovaļskai: “Mīli tos, kuri tev sagādā ciešanas; dari labu tiem, kuri tevi neieredz”. Tevi ir dziļi aizvainojusi kāda ministra, politiķa vai ierēdņa izteiciens vai rīcība? Lūdzies par viņu, nevis lādi! Mīli viņu! Jā, ar cilvēka spēku vien tādu cilvēku mīlēt nav iespējams, tev var palīdzēt vienīgi Kristus, kurš pirmais izdzēra šo rūgto biķeri, kuru vēl pirms mums dziļi aizvainoja ar nepateicību, ņirgām, izsmieklu un šaustīšanu.
Cilvēka dvēsele ir vāja, tā viegli padodas ļaunā gara ietekmei. Bet Kungs mūs drošina: “Lai jūsu sirdis neiztrūkstas un neizbīstas” (Jņ 14,27).
“Es nākšu un tevi dziedināšu” (Mt 8,7).
Ja Dievs pieļauj kādas grūtības, nepatikšanas, slimības vai pārbaudījumus, nekurnēsim un neļausim tām satriekt savu sirdi. Visvarenais Kungs var vienā mirklī tevi atbrīvot no šīs nastas un bēdas pārvērst priekā. Atcerēsimies: kad virs galvas sabiezē tumši mākoņi, saule tomēr nenodziest.
Mēs esam pieraduši mūždien sūdzēties: par korumpēto, nemākulīgo valdību un pašlabuma meklētājiem Saeimā, par varaskārajiem politiķiem un iedomīgajiem ierēdņiem, par ļaunajiem kaimiņiem un skaudīgajiem radiniekiem, par nepaklausīgajiem bērniem un netikumos pagrimušajiem jauniešiem, par slikto veselību un zemo algu vai pensiju... Bet pazemīgās, mīlestības pilnās un Dievam uzticīgās dvēseles, ciešot klusībā un apslēptībā, saprot, ka Dieva nolikto likteņa kausu jāizdzer līdz pēdējam pilienam. Es pazīstu vairākus šādus cilvēkus. Viņi zina, ka ciešanas ir vislabākā upurdāvana Kungam un ka Viņš dos spēku šajos pārbaudījumos. Dievam zināms, cik vāji mēs esam, kas notiek katrā sāpju pārņemtajā sirdī. Viņš neļaus sātanam uzvarēt, ja vien mēs paši nepadosimies kārdinātājam un nedosim iespēju savu asiņojošu brūci inficēt ar naidu, izmisumu, sacelšanos pret Dievu un cilvēkiem. Labāk izvēlēsimies sekot svētās Terēzes no Lizjē paraugam — ik reizi, saņemot jaunu triecienu, salūstot sirdij, steigsimies visu atdot Jēzum lai atgrieztu kādu grēcinieku, atbrīvotu kādu dvēseli no šķīstītavas, remdētu kāda slimnieka ciešanas, stiprinātu kādu priesteri, mierinātu kādu bērnu.
Viens gudrs garīdznieks, uzrunājot jauniešus ir sacījis: “Vai zināt, kā var zaudēt mieru? Tas notiek, kad sākam kādā cilvēkā saredzēt tikai vienu vienīgu aspektu, — aspektu, kas mums nepatīk, — neņemot vērā personību kopumā. Nemainīgi lūkojoties šajā konkrētajā trūkumā, no mūsu redzesloka izzūd viss šī cilvēka dzīves skaistums, tas, ko viņš darījis agrāk, ko dāvājis, ko izcietis...” Iedziļināsimies šī priestera teiktajā! Varbūt, tāpat kā man, tas jums palīdzēs, pirms nosodīt otru, vispirms spēt saskatīt savus trūkumus un vainas, piedot kādam pāridarītājam vai pieņemt kādu nepatīkamu cilvēku.
Šajā sakarā vēl viens piemērs. Krāslavas bērnu sociālās rehabilitācijas centrā “Mūsmājas” mitinās galvenokārt bērni un pusaudži, kuri ir dziļi ievainoti savā morālajā un / vai fiziskajā cieņā. Viņus mēdz dēvēt par grūti audzināmiem, kuriem raksturīgās īpašības ir paļāvības trūkums, bailes, nepaklausība, naids, agresivitāte, nosliece uz varmācību, citas novirzes. Mazā cilvēka dvēselē pagātnē cirstas dziļas brūces: esi bijis nemīlēts, pamests, sists, izbadējies, nosalis, varbūt pat izvarots..., un neviens nav nācis palīgā. Skarbie, nosodošie vārdi “morāles lasīšana”, dažādi sodi te neko nelīdz. Kristīgās mācības nodarbībās, ko tur vadīju dažus gadus, sapratu, ka šīs ievainotās bērnu dvēselītes alkst pēc mīlestības, mierinājuma, iedrošinājuma, sapratnes, nevis “brukšanas virsū.”
Gan morālās, gan fiziskās ciešanas, slimības un sāpes ir abpusgriezīga realitāte: tā mūs pazudina vai pagodina, atkarībā no tā, kura rokās savas ciešanas atdodam — Dieva vai ļaunā kārdinātāja. Kopā ar svēto Terēzi lūgsimies: “Kungs, liec, lai manās ciešanās ir kas tāds, ko es varētu veltīt Tev! Viss, ko Tev šobrīd lūdzu, ir — lai man būtu spēks un drosme nest savu krustu ar visu manas sirds mīlestību un ar prieku! Amen.”
Genovefa KALVIŠA
.jpg)
.JPG)
