Lūgums lasītājiem: Par vēstulēm no nekurienes

Turklāt divtik patīkami tas, ka jūs ne tikai izsakāt pretenzijas, vēršaties pie mums ar padomiem un problēmām (nereti kā pēdējā instancē), bet arī neaizmirstat piezvanīt un pateikties, ja mūsu iejaukšanās palīdzēja jums konflikta situācijā. Tā tas bija, piemēram, pavisam nesen, kad jūs ar prieku ziņojāt mums par to, ka nenokaisīto ielu un kupenās iegrimušo sabiedriskā transporta pieturu problēma visbeidzot ir novērsta. Pacentīsimies nepārtraukt šos sakarus un laikrakstā vienmēr atrast vietu jūsu vēstulēm un piedāvātajām tēmām.

Starp citu, korespondenču klāstā, ko saņem redakcija, ir vēstuļu kategorija, par kuru gribas parunāt atsevišķi. Ar to es domāju vēstules bez paraksta, tas ir, anonīmas. Līdz ar vēstuļu kopējā skaita pieaugumu palielinājies arī tādu (bez pazīšanas zīmēm) īpatsvars. Tajās skartās tēmas ir dažādas. Savā pastkastē pēdējā laikā aizvien biežāk mēs atrodam vēstules “par aktuālām tēmām”, kurās tagad, tuvojoties pašvaldību vēlēšanām, tiek atmaskoti kandidāti uz deputāta krēslu (parādīta to īstā seja), turklāt ne tikai Latgales mēroga. Autors, kurš atsūtīja kādas partijas iekšējās virtuves aprakstu (uz trim lappusēm iespiedrakstā) ar cēloņu, apstākļu un partijas biedru uzpērkamības sīku analīzi, savas vēstules beigās atstāja parakstu, kas, tuvāk papētot, izrādījās oriģināla kserokopiju. Acīmredzot šis skribents izsūtīja vēstuli ne tikai mums cerībā uz to, ka kaut viens izdevums autora nesalasāmajam parakstam nepievērsīs uzmanību. Diemžēl, cik mums ir zināms, viņam šajā ziņā nepalaimējās...

Tas vien, ka trūkst vēstules sacerētāja vārda un uzvārda, pat neiedziļinoties teksta saturā, uzvedina uz domām, ka šis cilvēks vadījās nebūt ne no cildeniem mērķiem. Lai vai ko jūs teiktu, taču, manuprāt, labo pie mums nav pieņemts slēpt, bet, lūk, uzrakstīt apmelojumu, tāpat kā vecos labos laikos, vai savākt kompromitējošu materiālu, neafišējot savus nopelnus šajā lietā, — to vienmēr var. Tikai, atvainojiet, no malas tas neizskatās vis pēc nopelniem. Visdrīzāk tas liecina par gļēvulību un atriebšanos. Protams, var iedomāties, ka cilvēki vienkārši kautrējas, jo nav pieraduši pie starpnovadu popularitātes, lūk, tāpēc arī nestādās priekšā... Taču es domāju, ka ar kautrību te nav nekāda sakara. Šajā gadījumā anonimitāte visdrīzāk ir atstāšanas bez soda pamats. “Papīrs izturēs visu”... Tikai nav vērts cerēt uz to, ka vēstule tiks publicēta. Mēs nevaram izskatīt problēmas, kas aprakstītas anonīmajās vēstulēs, pat tad, ja tēmas ir ļoti aktuālas. Un mēs to nedarīsim, jo esam pieraduši vadīties savā darbā no gadiem ilgi izkoptajiem principiem: godīguma, citu cilvēku viedokļa cieņas un atklātuma. Tāpēc ļoti gaidām to pašu arī no jums. No kā gan būtu jābaidās! Represiju laiki palikuši tālā pagātnē. Turklāt daudzi no mums aizvien nekādi nespēj atliekt muguras zem pagātnes nastas... Mēs vairākkārt runājām un vēlreiz atkārtojam: parakstījuši savu vēstuli, jūs varat atsevišķi norādīt, ka nevēlaties minēt savu uzvārdu laikraksta publikācijā. Redakcija atstāj sev tiesības nepublicēt to cilvēku personas datus, kuri vērsās redakcijā. Bet ja jau par autoru personību mums nekas nav zināms, rodas jautājums: vai pats rakstītājs tic tam, par ko stāsta?

Izteiksim atklāti savu viedokli, jo katram uz to ir pilnīgas tiesības! Tāpat kā apkārtējiem cilvēkiem ir tiesības pieņemt viedokli vai noraidīt to. Tas ir lieliski, jo strīdos, kā zināms, dzimst patiesība...
Dārgie lasītāji! Rakstiet mums! Un parakstiet savas vēstules...

Marina NIPĀNE