Nākotne ir mūsu bērnos

Šķeltovas pamatskolas direktores vietniece Lolita Solima ir pieredzes bagāta pedagoģe, kuru mīl un ciena gan skolēni, gan kolēģi, gan bērnu vecāki. Jau ar pirmajām pazīšanās minūtēm viņa atstāj zinoša un izglītota cilvēka iespaidu, un kā gan var būt citādi, ja skolotāja nemitīgi izglītojas pati, ne tikai māca citus.

Lolitas dzimtene ir Krāslava, skolas gaitas uzsāka Krāslavas 2. vidusskolā, pēc kuras absolvēšanas ceļš veda uz Liepājas valsts pedagoģisko institūtu. Ieguvusi diplomu pamatskolas skolotājas specialitātē, devās uz Krāslavas 3. vidusskolu, kur savas darba gaitas sāka tieši skolas atvēršanas gadā - 1989. gada 1. septembrī. Jau pirmais darba gads Lolitai izrādījās pārmaiņām bagāts: 3. vidusskolā viņa nostrādāja tikai līdz 1990. gada februārim un pārgāja darbā uz 2. vidusskolu, kurā savulaik pati bija mācījusies. Bet jau 9. aprīlī sāka strādāt Šķeltovas pamatskolā kā sākumskolas skolotāja, kas izrādījās trešā un tagad var droši sacīt — arī pastāvīgā skola pedagoģes karjerā.

Lolita atceras, ka jau tai laikā, kad viņa kā jauna skolotāja atnāca uz Šķeltovu, skola nebija liela un tajā mācījās apmēram 60 bērni. Tiesa, tolaik skolā mācības notika krievu valodā. Kad skola sāka pāriet uz latviešu mācību valodu, tas līdzi nesa milzu pārmaiņas un skolotājiem bija jāapgūst latviešu valoda. Lolitai, kura nākusi no krieviski runājošas ģimenes, latviešu valodas apguve nesagādāja nekādas problēmas, jo viņa to jau mācēja.

Lolita: “Mamma pēc tautības latviete, arī tētis runā latviski, bet padomju gados tā bija iegājies, ka ģimenes lokā runājām krievu valodā. Liepājā arī studēju krieviski, bet man nekad nebija problēmu saprast un runāt latviski, jo latviešu valodu iemācījos bērnībā. Apguvu to, mācoties otrajā klasē, kad stipri saslimu un trīs mēnešus pavadīju Inčukalna sanatorijā. Atbraucot mājās vairs nevarēju runāt krieviski, jo sanatorijā visapkārt skanēja latviešu valoda, kaut arī mūsu grupā bija krievu valodā runājoši bērni.”

Nav šaubu, ka valodu apguve bērnībā vairākumam cilvēku nesagādā lielas grūtības, bet ar to vien labam speciālistam ir daudz par maz. Visam mūžam nepietiek arī ar savulaik iegūtu vienas augstskolas diplomu, nākas mācīties papildus profesijas, sevišķi, ja pamatspecialitātē trūkst mācību stundu. Rīgas pedagoģiskajā akadēmijā Lolita izmācījās par matemātikas skolotāju. Pabeidza arī datorzinību kursus, nokārtoja eksāmenu un ieguva nepieciešamo sertifikātu, lai bērniem skolā mācītu informātiku. Skolotāja arī šobaltdien seko līdzi jaunākajām tendencēm izglītībā un paaugstina savu kvalifikāciju, uz to mudina skolēni.
Lolita savā darbā izmanto arī e-klasi. Starp citu, arī laukos ir vecāki, kas to lieto. Tā ir iespēja izsekot tam, kas notiek skolā. Skolotāji ļoti precīzi elektroniskajā sistēmā ieraksta mājas darbu uzdevumus. Ēnas puse — ja vecāki nevar ieskatīties papīra dienasgrāmatā, tad diez vai to darīs interneta mājaslapā.

“Tehnoloģijās jaunā paaudze ir gudrāka par mani un stundās bieži uzdod tādus jautājumus, uz kuriem atbildes zināmas vien datortehniķim, bet ne skolotājai,” turpina Lolita. “Es nebaidos bērniem atklāti atzīt, ka neesmu datortehniķis, bet skolotāja. Taču pēc būtības es varu paskaidrot, kāpēc ar datoru notiek tas vai cits, bet es to nelabošu. Vispār ir daudz jautājumu ārpus programmas, jo bērniem gribas zināt vairāk un tas arī mani stimulē mācīties papildus.”

Pirmsākumos dators visā pagastā bija varbūt tikai Lolitai, jo to prasīja profesija - vajadzēja patstāvīgi visu apgūt. Viņa sēdās pie tā un pa naktīm visu mācījās. Šodien daudziem grūti saprast, kam cauri izgāja informātikas skolotāji, kuri iepriekš nebija saskārušies ar datoru. Viena lieta, ja dodies strādāt uz iestādi, kur tevi apmāca, bet pavisam citādi ir tad, kad pats centies visu izprast. Interesanti, kas pamudināja Lolitu izvēlēties smago skolotājas profesiju?

“Skolas gados man bija ļoti laba matemātikas skolotāja Vija Krotova un teikšu godīgi — man ļoti patīk matemātika,” sekoja atbilde ”Es ļoti gribēju būt matemātikas skolotāja, taču neaizgāju studēt uz Daugavpils augstskolu tikai tāpēc, ka nepatika fizika. Tolaik šie divi priekšmeti — matemātika un fizika — skolotājiem bija nedalāms veselums. Jā, man nebija problēmu rēķināt uzdevumus, bet nepatika teorija fizikā. Sagadījās, ka viena klasesbiedrene man pastāstīja par Liepājas pedagoģisko institūtu un izteica domu, ka varētu iet mācīties turp. Padomāju, kāpēc ne? Jo vairāk tāpēc, ka es ļoti mīlu bērnus, īpaši mazos. Man pat bija doma doties strādāt uz bērnudārzu, bet tai laikā bērnudārzs pedagogam nebija tik interesants kā tagad, tāpēc izvēlējos sākumskolu. Bija divas iespējas — uz Liepāju vai Ļeņingradu. Citas skolas tolaik nepiedāvāja iespēju apgūt šādu profesiju. Tagad ir plaša izvēle, bet tolaik nebija. Galu galā dzīve piespieda apgūt arī matemātiku, jo matemātikas skolotāja no mūsu skolas aizgāja un kādam vajadzēja uzņemties mācīt bērnus viņas vietā.”

Lolita kā klases audzinātāja strādājusi ar 1.-4. klasi, pēc tam nācās strādāt ar bērniem līdz 9.klasei. Skolotāja atzīst, ka tagadējie bērni izaugsmē ir ļoti progresējuši salīdzinot ar pašas paaudzi. Ja vēl klase kopumā ir gudra, tad skolotājam ir milzīgs prieks un gandarījums. Protams, nelielā skoliņā ļoti gudru matemātiķu nav daudz, bet tādi tomēr ir. Piemēram, 5.-9. klasē ir kādi trīs četri gudrāki un stiprāki skolēni, bet tas nozīmē, ka skolotājai katru stundu jāpadomā par to, ka klasē taču ir kāds daudz spējīgāks par tiem, kuri apgūst izglītības programmu un šiem stiprākajiem jādod risināt tādus uzdevumus, lai viņu līmenis augtu. Par to ir jāpiedomā arī sastādot pārbaudes darbus. Iznāk, ka pedagogam šie apdāvinātie bērni nav “izdevīgi”, bet skolotājam ar lielo burtu, kāda ir arī Lolita, šāda “matemātika” nav pieņemama.

“Mēs esam maza skola, ja man klasē ir seši bērni, vajag visus iemācīt un nākas ar katru strādāt,” uzsver pedagoģe. ”Gribētu, lai skolā būtu kāds pedagogs vīrietis. Savulaik, kad studēju augstskolā, puišu bija ļoti maz. No Krāslavas gadu vēlāk manā specialitātē iestājās Ēriks Zaikovskis un Jānis Vorošilovs — vienīgie puiši uz četriem kursiem. Skolotāju vīriešu trūkums — tā ir liela problēma mūsdienu skolā.”

23 gadu laikā skolotājai bijušas trīs izlaiduma klases. No pirmā izlaiduma visi jau apguvuši profesijas, liela daļa no viņiem ir ārzemēs. Liels prieks ir par bijušo skolnieci Oksanu Afanasjevu, kura skolā neizpaudās kā spēcīga skolniece, tomēr bija ļoti mērķtiecīga un sekmīgi pabeidza Daugavpils Universitāti, dzīvo un strādā Latvijā. Otrs izlaidums skolotājai iespiedies atmiņā ar to, ka tas bija pirmais izlaidums kā latviešu skolai. Tā bija stipra klase, seši no desmit skolēniem devās uz vidusskolu un vēlāk uz augstskolu. Trim bērniem vidējā balle bija aptuveni deviņi. Daži devās apgūt profesiju arodskolās. Arī no šī izlaiduma dažs jau ārzemēs. Trešais izlaidums palicis atmiņā ar ļoti aktīviem bērniem, kuri pārsteidza savu skolotāju ar braucienu limuzīnā.
Lolita: “Tā sanāca, ka vienas meitenes krustmāte apmaksāja limuzīnu, aizbraucām uz Krāslavu, paņēmām pirmo skolotāju un piebraucām limuzīnā pie Šķeltovas tautas nama, kur mūs gaidīja, bet neviens nezināja no kurienes uzradīsimies. Visiem bija milzīgs pārsteigums. Tagad daļa šo bērnu jau ir 11. klasē, bet četri apgūst profesijas. Viktorija Japiņa devās mācīties uz Daugavpils ģimnāziju, katru gadu mūsu skola saņem pateicības rakstu, jo viņa ir labākā skolniece. Andris Bižāns mācās Špoģu vidusskolā, ir ļoti muzikāls jaunietis, arī tagad turpina dziedāt un ceļo pa pasauli. Skolas direktors Jānis Belkovskis par viņu vienmēr pasaka labus vārdus.”

Skolotāja Lolita ir triju bērnu mamma. Vecākais dēls Sergejs četrus gadus mācījās Šķeltovā, pēc tam Izvaltas pamatskolā un Špoģu vidusskolā, studējis Banku augstskolā Rīgā un strādā savā profesijā. Precējies, kopā ar sievu Olgu audzina meitu Aleksandru. Aigars mācās Šķeltovas pamatskolas 9. klasē un var lepoties ar panākumiem gan mācībās, gan sportā. Vidēja balle pirmajā mācību ceturksnī — 8,4. Novada matemātikas olimpiādē izcīnījis 3. vie- tu. Pērn Maskavā skolēnu starptautiskajā konferencē izcīnīta 3. vieta, arī šogad brauca. Spēlē telpu futbolu vārtsarga pozīcijā. Viņš ir ļoti labs vārtsargs, par to liecina komandas izcīnītās medaļas. Aigars aizstāv ne tikai savas skolas godu, bet nāk palīgā arī pagasta komandai. viņš aizraujas arī ar lodes grūšanu un šķēpmešanu. Meita Daina mācās 5. klasē un viņa ir klases līdere, kura palīdz skolotājiem. Meitene mīl kārtību. Rokdarbniece, dejo vēderdejas. Sapņo kļūt par skolotāju.

Lolita: “Es esmu viņas klases audzinātāja un mammai ir ļoti grūti strādāt šādā situācijā, bet nebija citas izvēles. Palīdz tas, ka mani bērni zina: mamma ir mājās, bet skolā ir skolotāja.”

Pagājušajā gadā Lolita ar dzīvesbiedru Vladimiru svinēja sudraba kāzas — kopā nodzīvoti 25 gadi. Lai gan abi ir no Krāslavas, satikās Liepājā un apprecējās studiju gados. Vladimirs pēc profesijas ir metinātājs un kolhoza laikā darba netrūka, bet tagad ir bezdarbnieks, jo laukos viņa profesija vairs nav pieprasīta.

Lolita: “Vladimirs ir trīs gadus vecāks par mani. No 2. vidusskolas aizgāja pēc 8. klases. Līdz ar to mums nebija iespējas ieskatīties vienam otrā — kurš astotklasnieks skatīsies uz 5. klases meitenēm? Kad es studēju Liepājā, Vladimirs dienēja Baltijas flotē. Tur mūs liktenis saveda kopā.”

Ģimenei ir sava privātmāja, dārzs, saimniecība. Lolitas hobijs vasarā ir puķu dobes. Īpaši patīk lilijas un gladiolas, kas zied augustā — laikā, kad Lolita svin dzimšanas dienu. Vēl viņai patīk cept pīrāgus un tortes, bez kurām svētkos, kad māja ir cilvēku pilna, neiztikt. Ir arī kopīgs hobijs: vasarā abiem ar vīru patīk lasīt ogas. Pagastā gandrīz visi zina, ka Solimi var salasīt līdz 50 litriem meža zemeņu.

Juris ROGA