Lai mākslu apvienotu ar darbu

Konkursam meiteni gatavoja apdares darbu skolotāja Aina Bluka, kura pastāstīja, ka Vita ir talantīga zīmētāja un nebija divu domu, kuru no audzēkņiem izvirzīt konkursam, kas prasa arī ļoti labas mākslinieciskās dotības.

Aina: “Ja skolai vajag kādu noformējumu, kaut ko uzzīmēt, mēs visi meklējam Vitu. Lai gūtu panākumus šādā konkursā, būtiski ir atrast bērnu ar tādu talantu, kāds ir Vitai. Ja nemāki stingri turēt rokās zīmuli un otu, ja nemāki vilkt precīzas līnijas, tādā konkursā nav ko darīt. Otrs, ne mazāk būtisks, faktors ir viņas pašas vēlme piedalīties. Var būt liels talants, bet nekas nebūs sasniegts, ja pats to negribēsi! Vitai piemīt abas šīs īpašības, tālab arī augsta vieta konkursā.

Finālkonkursa dalībniekiem bija precīzi jāuzzīmē uz sienas skici, pēc tam jāizkrāso ar otu vai rullīti. Viens no zīmējumiem bija balti dzeltenu trīsstūrīšu mozaīka, otrs — kvadrāti, kuros precīzi jāparāda krāsu toņu pāreja no gaiši dzeltenā uz tumši dzeltenu. Pareizu krāsu toni bija jāiegūst pašiem dalībniekiem, kopā — piecas pārejas. Komisija stingri vērtēja to, vai dalīb- nieks prot iegūt pareizo toni. Vēl viens uzdevums bija saistīts ar Venēcijas apmetumu, kas būtībā arī ir dekoratīvais krāsojums, tikai ne- daudz saistīts ar apmetumu. Speciālu masu divās kārtās krustu šķērsu uznes virsmai ar speciālu špakteļlāpstiņu, apžāvē un nemitīgi pulē. Jo vairāk pulē, jo spīdīgāka izskatās virsma, beigās — kā stikls. Praksē Venēcijas apmetumu var pielietot flīžu vietā dušas telpās, priekštelpās, jo to neietekmē mehāniska iedarbība. Šis dārgais materiāls “atpelna” sevi tieši ar ilgo ekspluatācijas laiku un pielietojuma jomu tam netrūkst.”

Pirms piedalīties konkursa finālā, Vita brauca uz Laidzi, kur noritēja pusfināls — 16 dalībnieku konkurencē meitene izcīnīja 2. vietu. Finālā Ķīpsalā par goda pjedestālu cīnījās seši dalībnieki un Vita atkārtoja pusfināla panākumus.
Vita: “Arī pusfinālā līdz pirmajai vietai man pietrūka pavisam maz, uzvarētājam bija līdzenāks krāsojums un viņš apsteidza mani par pāris punktiem.”

Mana sarunbiedrene nāk no lielas ģimenes — viņai ir trīs māsas: Kristīne mācās Daugavpils tirdzniecības skolā, Angelīna un Anastasija strādā par pārdevējām Daugavpilī. Vitai šobrīd divas dzīvesvietas — izglītības iestādes kopmītnes Dagdā un mazais ciemats Skuki, kur, kā atzīst meitene, jauniem tagad garlaicīgi, jo gandrīz visa jaunatne ir izbraukusi un palikuši vien gados veci ļaudis.

Zīmēšanai Vita nopietni pievērsusies kopš 14 gadu vecuma. Vecāki meitai bija ieteikuši mācīties Daugavpils mākslas skolā, bet viņa atteicās, jo uzskatīja, ka vispirms jāiegūst profesija. Turklāt meitenes izvēlētajā profesijā mākslu var apvienot ar darbu. Meitenes vecāki nav saistīti ar mākslas nozari. Tēvs nāk no Ukrainas, pēc profesijas galdnieks. Savukārt mam-ma ir Latvijas iedzīvotāja, strādā Skuku veco ļaužu pansionātā. Mamma savulaik nodarbojās ar peldēšanu, arī Vitai sports sagādā prieku kopš bērnības un viņa aktīvi piedalās dažādās sacensībās: dārts, futbols, novuss, teniss, vieglatlētika. Lai arī panākumi ir viduvēji, jaunietei patīk aktīvs dzīvesveids un sportam ar roku neatmet.

Ar ko ieinteresēja meiteni izvēlētā profesija, kas daudzu apziņā šķiet piemērotāka vīriešiem?

“Kāpēc cilvēki domā, ka šī nav profesija mums?” atbild Vita. “Pēc pamatskolas beigšanas izvēlējos Dagdas arodvidusskolu, jo par to dzirdēju labas atsauksmes no draugiem un draudzenēm. Visi kā viens apgalvoja, ka profesija interesanta, apgūt to viegli, pedagogi labi, turklāt nav tālu no mājām. Grupā esam vairākas meitenes. Zinu, ka agrāk apdares darbus mācījās tikai meitenes, bet es tad vēl šeit nemācījos. Arī meitenēm jāmāk līmēt tapetes, krāsot sienas un veikt citus būvniecības darbus. Ne visām tas patīk, bet man patīk. Jā, šajā darbā vajag fizisku izturību, jo krāsas un špakteles ir smagas. Vēl ir jāsamierinās ar faktu, ka šis ir netīrs darbs, bet es pie tā visa esmu pieradusi un sapņoju, kā remontēšu pati savu dzīvokli, kad man tāds būs. Šobrīd dzīvoju pie vecākiem privātmājā, tur jau arī varētu izvērsties, bet pagaidām vairāk par tapešu līmēšanu neko citu neesmu atļāvusies. Man, protams, ir nākotnes plāni. Bet galvenais — es gribētu savu dzīvokli, kur savu istabu varētu iekārtot interesanti un skaisti. Izvēlētajā profesijā neesmu vīlusies. Kad mācījos pirmajā kursā, vasarā radās iespēja strādāt profesijā. Protams, izmantoju iespēju papildināt un nostiprināt skolā gūtās zināšanas praksē,Valmierā siltinot un krāsojot bērnudārzu. Labi izdevās.”

Juris ROGA