Terēzas izdzīvošanas recepte

Bija laiks, kad viens no rajona lielākajiem piena kompleksiem “Ežezers” bija slavens ar saviem sasniegumiem arī republikas līmenī. Tur es arī pirmo reizi iepazinos ar efektīgo, diplomēto zootehniķi, Maltas tehnikuma absolventi. 80-tajos gados jauni lauksaim- niecības speciālisti bija ļoti pieprasīti, pret viņiem izturējās ar rūpēm un uzmanību, nodrošināja ar dzīvesvietu un citiem sadzīviskiem labumiem, arī alga kopā ar prēmijām un piemaksām bija tam laikam visnotaļ augsta. Terēza arī tagad labprāt atceras, cik uzstājīgi uz Latgali viņu aicināja galvenā rajona zootehniķe Leontija Kavinska un ar kādu siltumu viņu sagaidīja īstena sovhoza speciāliste Anna Strode. Brīdī, kad jaunā speciāliste ieraudzīja Andzeļu pagastu, dvēsele līksmoja — tā bija tāda pati ezeru zeme kā dzimtās Braslavas āres. Uzcītīgā darbā un patīkamajās rūpēs aizritēja gadi. Ģimene, divi dēli...

Trāpīgi mēdz teikt, ka katra cilvēka likteni skar smags pārbaudījums, kad viņam ir jāpierāda sev un apkārtējiem, cik vērts viņš ir patiesībā. Sirds lūza uz pusēm, kad izcils piena komplekss sāka pārvērsties par graustu, un par ekonomisko noziegumu nevienam nebija nekādas daļas. Tad Terēza caur sāpi un izmisumu saprata baiso jēgu ciniskai parunai ”Lauzt nav būvēt — dvēsele nesāp.” Tieši tā arī notika... Iepazīstot visus lauku privatizācijas “krāšņumus”, no kuras pašai “atleca” gandrīz tikvien kā telīte, Terēza aši atskārta, ka glābiņš ir viņas tehnikuma zināšanās un sovhoza pieredzē. Sieviete audzēja sivēnus, slauca pāris govis, nobaroja bullīšus... Santīms pie santīma, un pakāpeniski viņai parādījās zeme tieši ap to pašu kompleksu, ar kuru saistās spožākās jaunības atmiņas. Gandrīz trīsdesmit hektāri, no kuriem tikai puse — apstrādājami. Un arī nosaukumu savai lauku saimniecībai viņa izvēlējās atbilstošu — “Laukakmeņi”. Lai ar ko, bet ar akmeņiem un celmiem Dievs Latgali nav apdalījis.
Siņicinas kundzes zemnieka pieredzes knifs slēpjas arī faktā, ka viņa pamanās nodarboties ar izvēlēto arodu zemes gabalā netālu no pagasta, kurā viņa dzīvo... daudzdzīvokļu namā. Vai iepriekš viņa varēja iedomāties, ka reiz ar vācu auto “Audi A6” pārvadās gan slaukšanas iekārtas ģeneratoru, gan kannas ar pienu. Un lai arī trīs verstis nav diez ko garš ceļš, rūpju pietiek. Vasaras laikā govis cauru diennakti ir ganībās, ziemā — divās tipveida kūtīs; netālu ir ierīkota piena telpa ar dzesētāju. Terēza nodod tikai augstākā labuma pienu un viņu ļoti apmierina komercattiecības ar piena iepircējiem no Kaunatas. Katru otro dienu viņa nodod 160 litrus piena par vidēji augstu cenu — aptuveni 18 santīmiem par litru. Norēķināšanās notiek precīzi pēc grafika — divas reizes mēnesī, kas ir ļoti svarīgi saimniecei. Ja kolhoza-sovhoza laikos izslaukums četru tūkstošu litru apjomā tika uzskatīts par rekordlielu, tad šobrīd zootehniķe no savām raibaļām Rozes un Raikas izslauc vairāk nekā piecus tūkstošus litru laktācijas periodā!

Vēl viena Siņicinas saimniekošanas intriga — Terēzai nav pašai sava traktora un viņai pastāvīgi nākas lietot kaimiņu mehanizācijas servisa pakalpojumus. Tai pat laikā viņa pārliecinoši saka, ka arī šādos, stipri neizdevīgos apstākļos, ir iespējams rentabli nodarboties ar piena ražošanu. Protams, bez subsīdijām, kuru saņemšanas iespēju Siņicina nekad nepalaiž garām, par peļņu nevar ne sapņot. Lai nesamazinātu supsīdiju apjomu, viņa šobrīd palielina savu nelielo slaucamo govju ganāmpulku līdz sešām gotiņām.

Pļaujamā platība Terēzai ir pašai sava, taču, kad zāles raža zema, vienojas ar vietējiem zemniekiem par papildus zemi. Parasti vienas ziemas barības norma ir simts ruļļi skābbarības un siena.Lūk, arī šajās ieilgušās ziemas aukstajās dienās ruļļus nākas vest no tīrumiem, un, protams, par visu ir jāmaksā. Sirsnīgās sarunas laikā Terēza atzinās, ka lolojot senu sapni — iegādāties labu traktoru, taču pret kredītu būšanu attiecas ar piesardzību, ja nu vien gadīsies kāds izdevīgs projekts...
Plašajā četristabu dzīvoklī čaklā sieviete mitinās kopā ar mammu Gaļinu Adamovnu un jaunāko dēlu Sergeju, kurš strādā celtniecībā. Bez nodarbes nav arī vecākais dēls Aleksandrs, mehanizators; savukārt viņa sieva Svetlana katru rītu dodas uz Dagdu, kur strādā par pārdevēju. Sev nemanot Terēza kļuva par vecmāmiņu: mazdēls Daņila apmeklē vietējo skolu, mazmeitiņa Sanita — bērnudārzu.

Dēli mātei vienmēr palīdz, taču iesaistīties piena biznesā pagaidām tikai apsver. Kas tad biedē jaunos? Laikam jau pats svarīgākais — šajā rūpalā nemēdz būt ne brīvdienu, ne svētku, ne atvaļinājumu. Un kad pie Terēzas Līgo svētkos sabrauc brāļi un māsas, lai pāris dienas paciemotos un padzīvotu teltīs, viņa pati tikvien kā uz pāris stundiņām izbrīvē laiku, lai pasēdētu ezera krastā ar pašiem tuvākajiem radiem. Tai pat laikā, viņa nerimst atkārtot: “Esmu laimīga, pilsētas dzīve man nav piemērota!”.

...Tā Andzeļi kļuva Terēzai Siņicinai par otro dzimteni. Daba te ir burvīga, ļaudis labestīgi. Vienu gan nevarot saprast: kāpēc sovhoza laikos katrai ģimenei bija govs, bet tagad ir radusies jauna cilvēku kategorija — no pabalstiem dzīvojošie. Slinkums ierauj, un daži labi bezrūpīgi “gudrinieki” pat kartupeļu stādīšanu savai iztikai uzskata par nepaveicamu darbu. Modelis “dzīvot, kā vieglāk” laukos diemžēl neder. Tas, kurš nav izgājis darba mīlestības skolu savā ģimenē, pazūd gan lielpilsētā, gan svešā valstī, lai cik bagāta tā būtu, — uzskata Terēza. Mūsu sarunas laikā klāt bija arī Veronika Vērdiņa, kura arī noorganizēja tikšanos: “Mūsu Terēza ir strādīga, nelokāma, vienkārša, labsirdīga un ar plašu dvēseli, tā visa šobrīd daudziem trūkst. Un dēli ir tieši tādi paši — nekad neatteiks palīdzēt labiem cilvēkiem”.

Aleksejs GONČAROVS